Armands Puče: Visa pamatā airBaltic bija un ir mūsu lielāko politisko shēmotāju meistardarbs, vai arī – darba galds
0
Aviobizness kā regulāra bārdas skūšana*
Air Baltic ārkārtas dziesmu un deju svētkiem tikai tagad sākas īstā skate, ko simboliski ievadīja trīsdesmit miljonu lielais aizdevums no Valsts kases, un pavadīja Ryanair īpašnieka prognoze, ka – latviešu nacionālās aviokompānijas stāsts labākajā gadījumā izvilks līdz vēlajam rudenim.
Nozares profesionāļa prātojumi būtu jāņem vērā, ja vien Air Baltic atrastos klasiskos uzņēmējdarbības apstākļos. Te šo rindu autors nedomā avācijas nozares specifiku. Runa ir par iepriekšējām desmitgadēm, kā šis projekts Latvijā tika izmantots visos iespējamajos veidos, izņemot – naudas pelnīšanu.
Nē, bija jau arī labie gadi, kad bilances atrādīja plusus un, ka griezās riekstu un mandeļu gaņģi, tomēr – visa pamatā Air Baltic bija un ir mūsu lielāko politisko shēmotāju meistardarbs, vai arī – darba galds. Turklāt, firmas necaurspīdīgums cauri laikiem ir teju vai kā obligātais priekšmets, lai tā pastāvētu, jo citādi jau neko nozagt nevarētu.
Vai atminaties, ka deviņdesmitajos par Air Baltic ietekmīgiem mazākuma akcionāriem kļuva skandināvu avio grands SAS? Tas vēl bija laiks, kad bāleliņi lēkāja ap privatizācijas sertifikātiem, turēja zem Kurzemes piekrastes naftas cauruļkrāniem iezīmētus sarkanbaltsarkanus spaiņus un kanniņas, ieinteresēti uzlūkoja pārtikas rūpniecības aktīvus un sāka dievbijīgi bučot krievu gāzes rubļus. Tie ir gadi, kad mūsu oligarhija mācījās kļūt par lielajiem zirnekļiem.
Kas bija viņu pasaulē toreiz aviācija? Tas pats, kas aviācija ir cūkām.
Tomēr, gluži pašplūsmā šo aktīvu vai rūpalu mūsu kampēji neatstāja, liekot valstij pie šī visa palikt kā enkuram, kamēr pirmie stratēģiskie investori kaut ko mēģināja celt spārnos. Te noteikti vajag atgādināt, ka tolaik pie Air Baltic teju no pirmsākumiem strādāja tāds vācietis Bertolds Fliks, kas izdarīja pietiekami daudz, lai kādu dienu SASam tas viss apniktu. Flikam Latvijā bija laba aizmugure, jo viņš Rīgā pazina cilvēkus, kas neskuvās…
Tā nav sakritība, ka noteiktā laika posmā aviācijas tematu Latvijā sašūpoja jaunais satiksmes ministrs Ainārs Šlesers. Atvelkot uz Latviju zemcenu
Ryanair, tieši Šlesers ir tas, kas sašķoba Air Baltic virskundzību, kas toreiz izpaudās nebaudāmās biļešu cenās un ierobežotos maršrutos. Tomēr šajā spēlē ir vairāk nekā vieni vārti, kuros jādabū bumba. Kamēr Šlesers kā ministrs dala aviopārvadātājiem lidostas atlaides, jau minētais Fliks ir panācis SAS kapitulāciju un pie politiķu galdiem aizstāv domu, ka skandināvu vietā jāļauj nākt Air Baltic menedžmentam.
Tā par mazākuma akcionāru kļūst tāda SIA “Baltijas aviācijas sistēmas” (BAS), kuras patiesie labuma guvējii sevi kopj ar augstvērtīgiem bārdas skūšanas produktiem un piederumiem. SAS sev piederošās 47,2% Air Baltic akcijas pārdeva par 14 miljoniem latu. Šo skaitli paturiet prātā, jo tas šajā stāstā uzpeldēs vēlreiz.
Darījums notiek 2009. gada janvārī. Jaunais akcionāru līgums starp valsti un BAS tiek noslēgts tā paša gada 4. martā, ko no Latvijas valdības puses paraksta Satiksmes ministrs Šlesers. Zīmīgi, ka piecas dienas vēlāk jau ir cita valdība un cits satiksmes ministrs… Laikā, kad valda totāla nenoteiktība un pasaules finanšu krīze, SAS uzskatīja, ka viņi kopumā no Air Baltic projekta ir notinušies veiksmīgi.
Tikmēr Fliku varēja saukt par baigo džeku, jo viņš it kā riskēja.
Visi tālākie notikumi gan parādīja, ka risks no viņa puses bija nosacīts. Pirmkārt, Air Baltic vairākuma akcionārs bija valsts un tieši valsts apmaksāja praktiski visus Flika (lasi – BAS) rēķinus. Tie saistījās ar agresīvu uzņēmuma paplašināšanos. Reizē ar apgrozījumu, jaunajiem maršrutiem un jaunām lidmašīnām auga arī zaudējumi un krājās parādi.
Politiķi, kas bija spiesti šo visu strēbt, uzskatīja, ka BAS no valsts kaut ko slēpj, ko viņiem ļāva noslēgtais akcionāru līgums. Daudzas lietas bija tik necaurspīdīgas, ka īsti nevarēja saprast – vai no SAS iegādātās akcijas BAS toreiz finansēja no saviem, kreditoru vai… Air Baltic līdzekļiem. Tik sapiņķerēta bija šī virtuve.
No Air Baltic akcionāriem BAS beigās tika izfīrēts ar klasisko atšķaidīšanas metodi, kur, sedzot parādus, valsts tos ieskaitīja kompānijā kā pamatkapitāla palielināšanu. BAS kā akcionārs šo proporciju nevilka līdzi, tādejādi juridiski un de facto zaudējot savu klātbūtni uzņēmumā. Pirms BAS stāsta beigām vēl bija jautra epizode, kad atklājās, ka Fliks ir nodevis Air Baltic zīmolu kaut kādiem trešajiem vai piektajiem, par ko valstij tika prasīti… 14 miljoni latu.
Sašutums par sasisto sili, draudi vainīgajiem ar cietumu un tādā garā – nekas no valsts puses no šī visa neīstenojās. Fliks aizlaidās šī vārda visās
nozīmēs un locījumos. Tas, ka viņš beigu galā tā arī ne par ko neatbildēja, laikam vislabāk paskaidro, kam patiesībā piederēja BAS akcijas un kontrole pār uzņēmumu.
Vai Fliks bija labs menedžeris? Ne sliktāks par Martinu Gausu, kas nāca pēc viņa. Tiem, kam patīk pamatota sazvērestības teorija un prakse, atgādināšu, ka vācietis Fliks sāka strādāt Air Baltic 1995. gadā. Tas ir tas pats gads, kad par Latvijas premjeru kļūst Andris Šķēle, kurš iesāka “Latvijas gāzes” privatizāciju. Kā zināms, šo uzņēmumu savā kontrolē pēc tam ieguva krievi un vācieši, bet tagad to no visiem ir izpircis menedžeris Aigars, Andra cilvēks – krievu ietekmelis.
Bet, atgriežamies debesīs… 2011. gadā vācieti Fliku pie Air Baltic stūres nomaina vācietis Gauss, kam bija ļoti lietišķi biznesa sakari ar Krieviju. Kā tur sanāca ar tām skandalozajām krievu lidmašīnām, ko tieši Gauss gribēja pirkt Air Baltic jaunajai flotei?
2015. gadā par Air Baltic stratēģisko investoru kļuva vācietis Ralfs Dieters Montag-Girmes, kas par 20% akcijām samakāja 52 miljonus un…nevarēja
paskaidrot sava kapitāla izcelsmi. Tāpēc Ralfa vietā uzņēmumā ienāca Lars – tāds Lars Tūsens no Dānijas. Publiskie avoti stāsta, ka darījuma apjoms nav zināms, bet tas esot bijis “konvertējams aizdevums”, kas vēlāk ticis pārstrukturizēts par Air Baltic kapitālu.
Kas ir zināms: ka starp Tūsenam piederošo kompāniju – kas nodarbojas ar lidmašīnu līzingu – un Air Baltic bija darījumi vairāk nekā desmit miljonu apmērā. Un vēl ir redzams, ka pēdējos gados, kad valsts Air Baltic ieguldīja simtiem miljonus, akcionārs Tūsens bija ļoti pasīvs šajā ziņā. Pēc jaunākajiem datiem Tūsenam caur uzņēmumu Aircraft Leasing tagad pieder no 1,6 līdz 2% Air Baltic akciju.
Mēs, protams, neesam tik sabojāti, ka domājam, ka visas jaunās Air Baltic lidmašīnas līzingā ir pirktas ar Tūsena firmas iesaisti, taču – nebūs nekāds brīnums, ka tā izrādīsies patiesība. Jo Lars taču kaut kādā veidā kļuva par Ralfa neskaidrās naudas netiešu ieguvēju…
Bet, tagad par pēdējo posmu Air Baltic necaurspīdīgajā vēsturē, kas laikam jau ir šīs valsts kapitālsabiedrības tipiskais rokraksts. Tā ir Siliņas
valdība ar finanšu ministru Ašeradenu, kas piedāvāja aizdevējiem iegādāties Air Baltic obligācijas ar ienesīgumu 14,5 procenti gadā. Tā ir Siliņas valdība, kas šo obligāciju laidienu padara slepenu – tā, lai tikai ļoti konkrēts interesentu loks būtu par to informēts, izmantojot finanšu tirgus
spēlētājus, ko tauta pazīst kā 2. pensija līmeņa neveiksmīgos naudas pārvaldītājus. Proti, tās ir komercbankas, kas iegādājas šīs obligācijas savu klientu vārdā. Un, kā jau tas ierasts visā, kur iesaistīts Air Baltic – obligāciju turētāji slēpās…
Tas bija augsta riska darījums, bet ienesa kopumā Air Baltic kontos 380 miljonus eiro. Minimālā pakete bija 100 000 eiro. Starp citu, kopējais
pieprasījums pie šādas šokolādes sasniedza 800 miljonus. Zīmīgi, ka starp obligāciju pircējiem bija arī Latvijas valsts, kas ieguldīja 50 miljonus nodokļu maksātāju naudas. Šo kroņa manevru nosauca par “stabilizācijas instrumentu”, lai citi arī pavelkas līdzi. Tiktāl viss ir rožaini, bet asinizācijas problēmas sākās ar procentu maksājumiem, kas – tavu brīnumu! – ir jāmaksā. Pamatsummu varēs atdot 2029. gadā, bet procentiem jākrīt investoru pusē jau šodien. Kā bija solīts.
Tieši tāpēc Air Baltic gandrīz vai nogāza valdību, jo nauda jau nenāk kā pa reni, bet – aizdevēji prasa… Ja mēs zinātu obligāciju patiesos turētājus, mēs saprastu Siliņas un Ašeradena stresu. Jo kopumā jau valsts kapitālsabiedrība ir laba ķīla, garantija. Sēdi vai raudi, bet valsts (lasi – nodokļu maksātāji) vienmēr būs malējā, kas par visu samaksās.
Tagad Air Baltic ir piesaistīti konsultanti, kas it kā kaut ko grib uzņēmumā restrukturizēt. Taču blakus viņiem obligāciju īpašnieki ir nolīguši auditorus, kas ir atnākuši sargāt savu naudu. Tie pēdējie skatīsies tagad ne tikai uz kāda pirkstiem, bet arī mērīs daža laba galvas apkārtmēru – karātavu striķiem. Te patiešām ož pēc deguma… Par to jau sākuši rakstīt pasaules finanšu eksperti (Bloomberg).
Kāds domā, ka vācu Lufthansa ienākšana Latvijas aviompānijā ir kaut kāds drošības rādītājs, taču friči savus 10 procentus nopirka par 14 miljoniem,
turklāt, kamēr uzņēmums nav biržā, šīs akcijas ir konvertējamas – proti, vācieši kā līdzīpašnieki šajā mirklī nedalīs latviešu politiķu likviditātes bēdu.
Līdzšinējā Air Baltic darbība liecina, ka bēdīgi slavenās obligācijas varēja tik pat labi būt kāda vietējā puķu audzētāja ideja, kas šajā modelī redz gan dzīvokli ar naudas plauktiem, gan zina, kur atrodas atslēgas no šī dzīvokļa durvīm. Jo tikai vietējā suga ir spējīga iestāstīt un iemānīt Latvijas politiskajai elitei, ka tā vajadzēja darīt. Ka tā būs labāk visiem… Un, ja elite šo cilvēku klausīja, tad viņš pilnīgi noteikti nebija garāmgājējs.
Starp citu, bārdas kopšanas līdzekļus var kombinēt – sākot ar eļļu un līdz pat balzāmam. Biznesa interešu kontekstā tas būtu kaut kas līdzīgs – sākot no gāzes līdz atkritumiem, vai – aviācijai.
*– tie, kas seko Latvijas politikai, pratīs piemeklēt atbilstošu personāžu reālajā laikā un telpā, kas regulāri kopj vaigu un zoda apmatojumu.
