Anda Līce: Kam manā apziņā šī pandēmija ir atbrīvojusi vietu, un kas tagad tajā mājo? 0
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tikai ap Jāņiem pēc ilgās pavasara rosīšanās kļūst redzams, kas dārzā ir sadīdzis un ieaudzies. Kaut ko ir nomaitājušas salnas un sausums, kaut ko – kaitēkļi. Par laimi, zeme ir vēlīga un spēj izaudzēt atkārtoti sēto un stādīto, tomēr, ja šādu iespēju palaižam garām, tukšumus aizpilda nezāles.
Esmu lasījusi psihologu atzinumu, ka tikai pieci procenti cilvēku spējot domāt analītiski. Pirmajā brīdī šādu apgalvojumu gribas apšaubīt, taču, vērojot, kas šodien notiek pasaulē, nākas vien tam piekrist. Ņemot vērā cilvēces tūkstošgadīgo pieredzi, zaudējumus, kļūdas, atklājumus un sasniegumus zinātnē un mākslā, pasaulei šodien vajadzētu būt kā iekoptam dārzam, taču tā atgādina pulvera mucu, ap kuru ar lāpām rokā lēkā ambīciju pārņemtie.
Uz ko tikai mēs savā laikā neesam likuši cerības, šopavasar pat uz Covid-19 pandēmiju! Ka cilvēki būs spiesti izkļūt no vāveres riteņa. Ka sapratīs – gribot iegūt visu, var pazaudēt galvenās lietas – veselību, draudzību un mīlestību. Ka piespiedu dīkstāve liks pārvērtēt līdzšinējās dzīves modeli un vērtības.
Ka disciplinēs tik šaudīgo prātu un gribu. Ka liks ieraudzīt un respektēt dabas un arī cilvēku likumus. Izrādās, pašā jēdzienā “likt uz kaut ko cerības” jau ir ieprogrammēta neveiksme, būtībā tas nozīmē – kāds (tēvs, māte, valdība, prezidents, Dievs) kaut ko kaut kad paveiks manā vietā.
Tagad bieži dzird sakām: “Kad pasaules ekonomika atlabs, tad…” Kas tad notiks, kas mainīsies, kas turpināsies, kā līdz šim? Vai neatlabusi sabiedrība ir spējīga kaut ko mainīt? Daudzi teic, ka dīkstāves laikā beidzot esot izrevidējuši un iztīrījuši visus mājas kaktus.
Gribētos dzirdēt tos, kas ir ķērušies klāt savai galvai un sirdij, ko viņi izmetuši, kam noslaucījuši putekļus un nolikuši goda vietā. Varbūt maldos, taču man šķiet – pandēmija sabiedrību ir sašķēlusi vēl vairāk, jo ienesusi jaunu baiļu sēklas. Noticis gluži kā dārzā, kad pēc pieneņu noziedēšanas tukšajās vietās jo drīzi sakuplo jauna nezāļu ģenerācija.
Daudzi diemžēl izvēlas analītiski nedomāt, tikai kā papagaiļi atkārto pat vistrakākās sazvērestības teorijas. Tā ir vieglāk, pašam nav nekas jāpārbauda, jo – vai tad es ko spēju pret pasaules valdību un citplanētiešiem?
Karantīna ir beigusies, ierobežojumus atceļ, un ir īstais brīdis sev pajautāt: “Kam manā apziņā šī pandēmija ir atbrīvojusi vietu, un kas tagad tajā mājo?” Jo tieši tukšās vietas apziņā, kas taču arī ir dārzs, dod iespēju ieaudzēt kaut ko patiešām ļoti vērtīgu.
