Zaļie zirnīši, alus mieži un rapsis. Uz zināšanām balstītā izaugsme “Zeltkalniņos” 0
Codes pagasta ZS “Zeltkalniņi” saimnieki Ieva un Jānis Litiņi lielāko daļu sava mūža ir nostrādājuši par agronomiem, tostarp gan kolhozā, gan arī savā saimniecībā. Jānis Litiņš intervijā stāsta par “Zeltkalniņu” izaugsmi pēc valsts neatkarības atgūšanas, dalās ar graudu un rapšu audzēšanas pieredzi un prognozē savas saimniecības nākotni.
– Lauksaimniecībā darbojaties kopš 1976. gada, savā saimniecībā Codē – kopš 1991. gada. Kā šajā laikā ir mainījies audzēto kultūru klāsts?
– ZS Zeltkalniņi oficiāli ir dibināta 1991. gadā, es saimniecībā sāku darboties jau 1989. gadā. Sākumā audzējām kartupeļus. Sievas vecākiem 1991. gadā šeit Codes pagastā atdeva īpašumu 17 ha platībā, Staļģenes pagastā viņi īpašumu ar pļavām 35 ha platībā atguva 1994. gadā.
Visa mana dzīve ir saistīta ar lauksaimniecību, visu mūžu esmu bijis agronoms. 1976. gadā beidzu Višķu lauksaimniecības tehnikumu, 1981. gadā – Lauksaimniecības akadēmiju. Ar kursabiedreni ieprecējos Codē un sāku vietējā kolhozā strādāt par agronomu.
1993. gadā sākām savā saimniecībā audzēt cukurbietes. Kopš 1995. gada audzējām zaļos zirnīšus SIA Kronis konservu ceham. Sākumā mēs četri zemnieki tos audzējām 120 ha platībā. Pēdējā audzēšanas gadā, tas bija pirms septiņiem gadiem, zaļie zirnīši Zeltkalniņos auga 30 ha platībā. Kūlām vidēji 3 t/ha. Vislielāko īpatsvaru izmaksās veidoja dārgā zaļo zirnīšu sēkla. To veda no Dānijas, cena bija 1000 latu/t (aptuveni 1400 eiro/t). Ar vienu tonnu pietika 4–5 ha platības apsēšanai.
Zaļo zirnīšu nozare bija pelnoša un svarīga galvenokārt augu sekas uzlabošanai, tāpat kā cukurbietes. Nevar kviešus vien audzēt.
Paliku pēdējais zaļo zirnīšu audzētājs, pēdējo ražu kūlām 2012. gadā. Zirnīši ir diezgan grūta kultūra. Kombaini veci, augi krīt veldrē, grūti nokult. Paliek daudz uz lauka, sirds netur, to redzot. Jauna tehnika maksā bargu naudu.
Zaļos zirnīšus mums aizvietoja rapši. Arī pupas divus gadus audzējām, kad zaļināšanas prasības bija jāizpilda. Pupu audzēšanā aizliedza lietot herbicīdus un insekticīdus, tāpēc pērn to audzēšanu pārtraucām. Patlaban laukus atstājam papuvē.
– Cik lielu platību apsaimniekojat?
– Kopējā lauksaimniecībā izmantojamā zemes platība ir tuvu 500 ha. Parasti vienā ceturtdaļā lauku sējam rapšus. Pērn rudenī bija labi dabas apstākļi, tāpēc ziemas rapšus sējām 170 ha platībā. Ziemas kvieši ir iesēti 280 ha platībā. Vēl būs alus mieži – pavasarī sēsim tos 30 ha platībā. Alus miežus sāku audzēt pērn, cena bija ļoti laba, un vissvarīgākais – tie izauga. Atbilda alus miežu prasībām – bija zems olbaltumvielu īpatsvars, atbilda arī graudu rupjums (1000 graudu masa). Nokūlām vairāk nekā 3 t/ha, cena bija vairāk nekā 200 eiro/t. No Latraps ņemu alus miežu sēklu, ražu nododu Bauskas klētij, kas pieder šim kooperatīvam. Staļģenē Latraps no šiem miežiem ražo iesalu.
Sēklas cena alus miežiem ir par dažiem desmitiem eiro lielāka nekā parastajiem miežiem.
– Kāda ir alus miežu audzēšanas tehnoloģija?
– Ir jāievēro, ka šai kultūrai nedrīkst uz vienu hektāru dot vairāk nekā 60 kg slāpekļa. Jādod tas ir laikus, reizē ar sēju, lai augam būtu spēks cerošanai. Sērs ir jādod papildu un arī NPK, protams, atbilstoši augsnes analīzēm. Sērs savienojumā ar slāpekli neļauj veidoties olbaltumvielām. Tām alus miežos būtu jāveido 10–10,5% no kopējā svara. Lopbarībai ir otrādi, tai vajag iespējami vairāk olbaltumvielu.
Augu aizsardzības līdzekļi ir jālieto, lai nebūtu slimību, lai būtu graudu rupjums un tie būtu veseli. Alus miežus ar bioloģiskajām metodēm, visticamāk, neizaudzēs. Rupjums neatbildīs vajadzīgajiem nosacījumiem.
Ar alus miežiem un citiem graudaugiem ir vienkāršāk nekā ar zaļajiem zirnīšiem. Tos dienā varēja nokult trīs ha, graudus kuļam desmit reizes lielākā platībā. Zirnīšus kuļot, darbs bija jāsāk pulksten četros no rīta. Pulksten deviņos jau bija jāved pirmā krava, otrā krava – aptuveni piecos pēcpusdienā. Vakarā jāpaspēj tehnika remontēt.
Alus miežu audzēšana arī ir laba augu sekai. Miežiem ir citas slimības salīdzinājumā ar kviešiem un rapšiem. Dodu priekšroku alus miežiem, nevis vasaras kviešiem.
– Kā izvēlaties audzēšanai vispiemērotākās kviešu šķirnes?
– Vērtēju ziemcietību. Tā man ir vissvarīgākā šķirnes izvēlē. Agrāk to nevērtēja, kolhozā bija viena šķirne – ‘Mironovskaja 808’. Vēlāk vēl viena šķirne parādījās. Pēc valsts neatkarības atgūšanas audzējām daudzas šķirnes.
Ap 2004. gadu sākām audzēt ziemas kviešu šķirni ‘Zentos’. Ziemcietīga un arī ražīga šķirne. Vidēji agra. Ziemas kviešu šķirni ‘Kontrasts’ arī audzējām. Raža nogatavojās nedēļu agrāk salīdzinājumā ar ‘Zentos’, ražība gan bija nedaudz zemāka. Ir saistība – jo agrāka šķirne, jo zemāka ražība. Iemesls – augs, ilgāk augot, saņem vairāk saules enerģijas un kļūst ražīgāks.
Vēlāk ‘Zentos’ vietā daudzi audzētāji sāka audzēt ‘Skagen’. Šī šķirne skaitās ražīgāka un ar labākiem kvalitātes rādītājiem nekā iepriekš nosauktās šķirnes. Laukus divas reizes miglojam pret slimībām. Vissvarīgāk, lai augi pārziemo. ‘Skagen’ ir izturīga, ražīga šķirne, esmu kūlis pat 7,3 t/ha ražīgā gadā, vidēji kūlu 6,5 t/ha. Pērn vidējā ražība bija 6,3 t/ha.
Pērn sēju ziemas kviešu šķirnes ‘Skagen’, ‘Emīls’ un arī ‘Creator’. Pēdējā nosauktā šķirne varētu aizvietot ‘Skagen’. ‘Creator’ Latvijā izmēģina pēdējos 2–3 gadus. Sēklu pirku no ZS Eriņi.
Sēklas C2 ataudzējumu galvenokārt ņemu no kooperatīva Latraps. Esmu Latraps biedrs. Ik gadu pērku vismaz 15 tonnas sēklu vienai trešdaļai platības.
Ja graudi dārgāki, sēkla arī maksā vairāk. Ja pārtikas kviešu cena ir tuvu 180 eiro/t, sēklas cena arī pietuvojas 300 eiro/t. Neuzskatu, ka sēkla ir dārga. Tā ir jākodina, jāfasē maisos. Kopā cena salasās.
– Kādu mēslojumu saņem labība?
– Pērn ziemas kviešus migloju ar šķidro slāpekli, ar Kas–32 – 200 kg/ha. Devu to caur lapām granulētā slāpekļa vietā. Sausajā laikā bija labāka iedarbība, granulas tik ātri neizšķīst. Nu jau ceturto gadu šādu maisījumu dodu. Otrajā un trešajā reizē mēsloju ar granulēto slāpekli N30–7S. Deva bija 250 kg/ha atkarībā no sējumu stāvokļa. Protams, NPK 10–26–26 devu 200 kg/ha. NPK mēslojums, lai augi labāk pārziemotu, ir jādod rudenī. Kad augi uzņem kāliju, tie ir izturīgāki pret salu. Rudenī NPK sēju 150 kg/ha, pavasarī sēšu vismaz 100 kg/ha. Ja vien kvieši būs pārziemojuši.
Kad sagatavo mēslošanas plānus, NPK visos laukos vienādi nav jāmēslo. Svarīgi, kāds augsnē ir barības vielu nodrošinājums. Es pieturos pie mēslošanas plāna. To man gatavo Lauku konsultāciju un izglītības centra Bauskas birojs. Nav akmenī iecirsts, ka NPK deva ir 200 kg/ha. Zemnieks vērtē, cik tas maksā un cik var atļauties. Šajā gadā mēslojums ir dārgāks – 340 eiro/t, iepriekš bija 300 eiro/t. Ir bijis arī 400 eiro/t.
Sējumi divas reizes ir jāmiglo arī pret veldri.
– Cik daudz Zeltkalniņos ir jākuļ, lai būtu peļņa?
– Vismaz 4,5–5 t/ha. Svarīgi, kāds ir ražas potenciāls. Ir jāredz lauks, jāpieskaņojas ar minerālmēslu devām un smidzinājumiem.
Viens no pašizmaksas posteņiem ir zemes nomas maksa. Saimniekiem, kuri, piemēram, Rundāles pagastā par zemes nomu maksā 150 eiro/ha, iespējams, minimālās peļņas gūšanai ir jāaudzē 5 t/ha. Ja nomā laukus, ar 4 t/ha lielu ražu nepietiks. Nomas maksa mums Codē ir tuvu 100 eiro/ha. Maksājam. ZS Zeltkalniņi no aptuveni 500 ha apstrādātās zemes pieder aptuveni puse platību.
Codes pagastā brīvu zemju nav. Zemes tirgus mums nav aktīvs. Nesen viens pārdevējs ielika sludinājumu, ka 10,6 ha zemes pārdod par 111 000 eiro. Nepirks neviens zemi par tādu cenu! Es vairāk par 5000 eiro/ha neesmu maksājis. Lauksaimnieku ārzemnieku mums nav.
Zeme Codē ļoti atšķiras. Man laukos ir kalniņi, tāpēc saimniecības nosaukums ir Zeltkalniņi. Māls, kūdra un smilts vienā laukā.
– Kādu augsnes apstrādes tehnoloģiju izmanto Zeltkalniņos?
– Pēc graudiem aru zemi rapšiem, bet pēc rapšiem vien diskoju. Tā ir minimālā augsnes apstrāde. Esmu pamēģinājis bezaršanas tehnoloģiju pēc kviešiem, tomēr tad augi vairāk slimo. Ziemā sējumus bojā kviešu sakņu puve un sniega pelējums.
– Vai zemi kaļķojat?
– Mums Zemgalē ik piekto gadu ir jāveic augsnes analīzes. Šeit ir nitrātu jutīgā teritorija. Man viens 5 ha lauka nogabals ir jākaļķo.
– Kas notiek ar meliorācijas sistēmām?
– Meliorācijas sistēmas labojam. Atrokam tās uz lauka, iztīrām grāvjus un iztekas. To darām par savu naudu. Mums un arī kaimiņos dzīvojošajiem saimniekiem tikpat kā nav nesakārtotu meliorācijas sistēmu.
Patlaban, 6. martā, plūdu nav, ūdens no laukiem ir aizgājis. Augi ir pārziemojuši labi. Neticu, ka būs vēl aukstāks nekā mīnus 15 grādi. Labi, ka ir mitrs.
Valstij vajadzētu vairāk rūpēties par savām lielajām meliorācijas sistēmām, par lielajiem novadgrāvjiem. Patlaban ES piešķirtos vairāk nekā 17 miljonus eiro, jācer, novirzīs tur, kur tas visvairāk vajadzīgs. Citādi zemnieks vēlas tīrīt izteku, tomēr netiek tai klāt, jo tā atrodas neiztīrītā novadgrāvī zem gultnes. Ja nekopj meliorācijas sistēmas, ir jāmaksā soda nauda. Vairāk uzmanības šīm lietām būtu jāpievērš.
– Kā sokas rapšu audzēšanā?
– Nu jau piekto gadu audzējam vien rapšu hibrīdus. Šīs šķirnes labāk pārziemo, tas ir vissvarīgāk. Tām ir arī augstāka raža.
Patlaban ir iesētas ‘Mercedes’, ‘Avatar’ un ‘PT256’. Piedāvājumā ir ļoti plaša šķirņu izvēle. Vērtēju izmēģinājumu rezultātus, skatos, ko demonstrē lauka dienās, un tad izdaru izvēli. Protams, vērtēju arī literatūrā, plašsaziņas līdzekļos publicēto, tostarp arī to, kas publicēts žurnālā Agro Tops.
Rapšiem šķirnes mainās biežāk nekā kviešiem. Svarīgi, lai šķirne būtu ziemotspējīgāka. Pēdējos piecus gadus rapšus vidēji kuļu 3,5 t/ha. Pērn ražība bija 3,1 t/ha, sausums neļāva lielākai ražai izaugt. Gadu agrāk raža bija vidēji 3,8 t/ha.
Mēslošana rapšiem notiek pēc plāna, tiem obligāti ir jādod sērs.
– Kam pārdodat izaudzēto ražu?
– Graudus un rapšus pārdodu LPKS Latraps un SIA Saimnieks V, tas ir uzņēmums pie Bauskas. Esmu tajā paju turētājs. Šajā uzņēmumā ir uzbūvēta kalte un uzstādīti bunkuri. Latraps biedrs esmu vairāk nekā desmit gadus. Kamēr nebija Latraps, graudu tirgus nebija sakārtots. Lielie graudu pārstrādes uzņēmumi Rīgā un Dobelē maksāja cenas, kādas vēlas, un kvalitāti noteica negodīgi – par labu sev un par sliktu zemniekiem.
Mani audzētie graudi patlaban nonāk Āfrikā, Saūda Arābijā, visur, kur Latraps tos ved. Pat Vācijā.
– Kāds saimniecībai ir bijis ES fondu projektu atbalsts?
– Esam īstenojuši četrus ES atbalsta projektus, tostarp vienu SAPARD programmas projektu 2002. gadā. Tas bija traktora un sējmašīnas pirkums. 2005. gadā par savu, ES un valsts atbalsta naudu pirkām graudu kombainu Claas Medion. 2010. gadā arī ar ES fondu atbalsta naudu nopirkām Claas Lexion kombainu. Saimniecībā ir pneimatiskā sējmašīna Pottinger ar četru metru darba platumu, augsnes kompaktors, piekabe, lobītājdiski ar 4 m darba platumu – arī Pottinger. Šie agregāti arī ir pirkti ar ES fondu atbalsta naudu.
Pēdējais projekts bija Claas Medion kombaina pirkums. Patlaban nepastāvīgie dabas apstākļi liek darboties ar diviem kombainiem. Ar vienu kombainu, ja notiek lūzumi vai kombains grimst uz lauka, mūsu 530 ha lielo platību ir grūti nokult. Arkls mums ir 5 korpusu uzkarināmais Gregoire Besson, minerālmēslu kaisītājs – Sulky. Ir arī trīs piekabes – divas ar 20 t ietilpību, viena ar 14 t ietilpību.
Neatmaksāts aizdevums ir vien par kombainu palicis – 38 000 eiro. Naudu aizņēmos OP Finance bankā. Procentu likme ir 1,65% gadā.
Pirms diviem gadiem slapjajā rudenī mums nenovākti palika graudi 2–3 ha platībā. Protams, kombains buksēja, trīs reizes vilkām ārā. Raža slapjajā gadā bija laba.
– Kā saimniecībā var mazināt ražošanas izmaksas?
– Darba ražīgums kāpj, darbojoties ar jaudīgāku tehniku. Viens strādnieks mums apkalpo aptuveni 120 ha lielu platību. Pavisam saimniecībā ir četri darbinieki.
– Vai, darbojoties lauksaimniecībā, jūtaties stabili?
– Jūtos stabili. Jo mazāk kāds traucē, jo labāk.
– Kā vērtējat Eiropas Komisijas piedāvājumu noteikt pieļaujamos atbalsta griestus vienai saimniecībai 100 000 eiro?
– Uz mums 100 000 eiro subsīdiju ierobežojums neattiecas. Mums tās ir 50 000 – 60 000 eiro. Uzskatu sevi par vidēji lielu zemnieku. Lai ar graudu un rapšu audzēšanu pelnītu ģimenes uzņēmums bez darbiniekiem, būtu jābūt vismaz 200 ha lielai saimniecībai. Ar 50 ha saimniecību nevar nopirkt tehniku, traktorus. Pakalpojumu sniedzēji, iespējams, dažās Latvijas vietās ir. Tomēr visus pakalpojumus nevar pirkt. Visiem pircējiem taču pakalpojumu vajag vienā laikā.
– Vai apdrošināt sējumus?
– Šajā gadā sējumus pirmo reizi apdrošināju. Mani Latraps rosināja to darīt, valsts atbalsts arī sedz pusi apdrošināšanas prēmijas. Rapšus apdrošināju pret visiem dabas riskiem. Kviešus – pret krusu.
– Daudzi saimnieki teic – apdrošināšana maksā dārgi.
– Apdrošināju, lai nervi būtu mierīgi. Ar rapšiem ir apsēti lauki 170 ha platībā. Nekad agrāk tik daudz nav bijis. Ja aiziet bojā, dubultā viss maksā. Ja apdrošināts, ir drošāk.
– Kā ar iespējām atrast darbaspēku?
– Patlaban ir jāprot atrast labu traktoristu. Jaunatnei šodien ir augstas, bet darba prasmēm neatbilstošas prasības. Nav labas lauksaimniecības skolas, kur jauniešus mācītu par traktoristiem un kombainu vadītājiem atbilstoši jaunākajām tehnoloģijām.
– Kādu redzat saimniecības nākotni?
– Man ir 62 gadi. Apsaimniekotās platības, ja nebūs dēla vai meitas palīgos, visticamāk, nedaudz samazināsies. Nolietoto tehniku regulāri mainīšu pret jauniem spēkratiem.
Šo un citus saimnieku pieredzes stāštus lasiet žurnālā Agro Tops
