Gunārs Nāgels: Vai mēs paši esam vainīgi? 0
Gunārs Nāgels, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kārtējā latviešu sēru diena aizvadīta. Ņemot vērā to, kas tagad notiek Ukrainā, tā ir mums tuvāka nekā jebkad pēdējā laikā. Dzīvi palikušo 1949. gada 25. martā izvesto skaits ar katru gadu kļūst mazāks, bet Maskavas atteikšanās atzīt izvešanas par noziegumu kopā ar šodienas darbību Ukrainā liek saprast, ka sēru diena nav tikai vēstures pacilāšana, bet mums visiem ļoti aktuāls brīdinājums.
Izvešanu trauma ir skārusi ne tikai pašus izvestos, bet gandrīz visu tautu, kā arī mūsu sabiedrību kopumā. Viena no smagākajām okupācijas sekām ir tieši šī trauma, ko izraisījusi okupācija, un pastiprinājuši atsevišķi notikumi kā izvešanas.
Būtu diezgan precīzi teikt, ka mums ir ne tikai nesadzijušas rētas, bet gan posttraumatiskais stresa sindroms. Tā ir dabiska reakcija uz vardarbīgiem notikumiem, varam salīdzināt, kā mūsu sabiedrība tiek ar to galā, ar veidu, kā parastās kriminālās vardarbības upuris mēdz izslimot šo psihisko slimību.
Upuris nevar saprast, kāpēc tieši viņš vai viņa ir kļuvis par cietušo, cenšas to racionalizēt ar domu, ka pats ir vainīgs. Nevajadzēja iet tieši tur, nevajadzēja teikt tieši to, nevajadzēja ģērbties tieši tā. Mums analoģiskā veidā izpaužas šī pārliecība – ja mums “uzkritusi” tāda nelaime, tad noteikti paši esam vainīgi.
Tātad – paši latvieši “nostučīja” savus kaimiņus, pašu latviešu čekisti sastādīja izvedamo sarakstus, pašu latviešu apriņķu izpildkomitejas saskaņoja sarakstus, paši latvieši nodrošināja transportu līdz dzelzceļu stacijām, paši latvieši aktīvi piedalījās cilvēku savākšanā no mājām. Un latviešu “perpetratoru” – līdzvainīgo – bija pat vairāk nekā izvedamo.
Upura secinājums – pāridarījums nebija kaut kas ārpus upura kontroles, bet bija kaut kas, ko izraisīja pats upuris. Ja gribam domāt, ka pasaulē ir kārtība, tad nevar būt, ka kaut kas nelabs vienkārši mums “uzkrīt”. Bet, ja mēs to paši izraisījām, tad varam turpināt ticēt, ka ar pasauli viss ir kārtībā. Līdzīgā veidā nevaram iedomāties, ka “kārtīgā” pasaulē notiktu okupācija un izvešanas. Ja paši esam vainīgi, tad ar pasauli kā tādu viss ir kārtībā.
Diemžēl patiesībā ar pasauli nav viss kārtībā. Daži latvieši patiešām “nostučīja” savus kaimiņus, bet izvedamo sarakstus sastādīja čeka, pārsvarā balstoties uz citiem kritērijiem. Apriņķu izpildkomitejām nebija iespējas koriģēt sarakstus. Nevainīgo cilvēku iesaistīšana izvešanas procesā, piemēram, kā šķūtniekus, nepataisa tos par vainīgajiem. Visu atbildību tad un tagad nes Maskava.
