VIENSĒTU STĀSTI: Gaida savējo atgriešanos 0
“Kamēr sildās štovēti kāposti un gaļa, ēdiet plātsmaizi!” enerģiski uzstāj Ārija Nākmane, kura kopā ar dzīvesbiedru Leonīdu Pozņaku dzīvo Rundāles novada Svitenes pagasta “Dimzēnos” un saimnieko 50 hektārus plašajā saimniecībā.
Ārija pārstāv jau trešo Nākmaņu paaudzi, kas dzīvo “Dimzēnos”. Vecvecāki Berta un Krišjānis Nākmaņi ieguva šo īpašumu pirmās brīvvalsts laikā un lēnām sāka stādīt tajā ģimenes saknes. Diemžēl vectēvs bija slims, un māju cēla viņa dēls, Ārijas tēvs. Sākumā “Dimzēnos” bija tikai virtuve un divas istabas, bet nu tie jau slejas divu stāvu augstumā. Ārija un Leonīds atceras, ka puča laikā mājā ierīkojuši centrālo apkuri. Padomju laikā bija ļoti grūti dabūt materiālus būvniecībai, bet, spītējot tam, viņi spēja piebūvēt “Dimzēniem” vannas istabu, lai varētu kārtīgi nomazgāties, un papildu istabas.
Viensēta ir ļoti plaša. Bez dzīvojamās mājas tajā ir gan pirts, kur saimniekiem un ciemiņiem veselīgi nopērties, gan muzejs senlietām, kuru kolekcionēšana Ārijai un Leonīdam kļuvusi par vaļasprieku; liela garāža automašīnām, kur tās tiek labotas, kā arī kūts, kas kļuvusi par saimnieka rūpalu ar govi, cūkām, vistām un pīlēm. Tāpat sētā uz elektrības staba bezrūpīgi ligzdu uzvijis stārķis. Savukārt, iebraucot sētā, gan namā mītošos, gan viesus lepni sagaida vārti, kas skaidri norāda, kur viņi ieradušies.
“Dimzēnu” senlietu muzejā var atrast ne tikai senlaicīgas petrolejas lampas un senču rakstāmgaldu, bet arī vecu plašu atskaņotāju, kas vēl darbojas. Uzzinot par Ārijas un Leonīda aizraušanos, nav brīnums, ka virtuvē viņi saglabājuši no pirmsākumiem esošo maizes krāsni, kā arī tējkannas un pulksteni, kas izstaro daudzu gadu desmitu enerģiju.
Ārija un Leonīds savu kopīgo dzīvi saista kopš brīža, kad abiem bija aptuveni 40 gadi. Saimniecei maijā paliks 70, bet dzīvesbiedrs ir par viņu trīs gadus jaunāks. Ārija laukos dzīvo jau kopš bērnības. Bet pēc vidusskolas absolvēšanas devās uz frizierskolu Rīgā un līdz pensijai nostrādāja par frizieri netālajā Bauskā. Leonīds nāk no Suntažiem un ir beidzis Jāņumuižas tehnikumu. Visu mūžu nostrādājis ar celtniecību saistītus darbus, tajā skaitā vilcis elektrību Ķekavas putnu fabrikā. Ārija teic – viņai esot ļoti paveicies, ka atradusi Leonīdu, jo viņš prot visu – celt māju, braukt ar traktoru un kombainu, kā arī ar smago mašīnu, turklāt viņam neesot neviena kaitīga ieraduma. Pat strādniekus nevajagot, jo 50 hektāri tomēr neesot ļoti plaša teritorija un daudz ko varot izdarīt pats. Leonīds vienmēr vēlējies dzīvot laukos, un liktenis šādu izdevību arī piespēlēja. Padomju laikos viņš atnāca strādāt uz kolhozu Svitenē un satika Āriju. Kredītu slogs viņus nenomāc, jo tāda nemaz nav. “Ko vari pacelt, to vari panest,” saka Leonīds. Šobrīd viņi pārtiek no pensijas un ienākumiem no graudu saimniecības.
Kopīgu bērnu viņiem nav, bet Ārijai ir meita Vika, Leonīdam – dēls Andrejs. Kā viņi paši saka, tad bērnus nekad nav šķirojuši un tos katrs pieņem kā savējos. “Dimzēnu” saimniecei ir daudz mazbērnu. Vecākais – Krišs, kuram ir 21 gads, Bauskā strādā par automehāniķi, labojot vieglās automašīnas. Abi pārējie mazdēli dzīvo Norvēģijā. Ārijas meitai, kura līdz tam arī strādāja Bauskā par frizieri, pirms sešiem gadiem piedāvāja doties peļņā uz ārzemēm, ko viņa arī izmantoja un sāka strādāt viesnīcā. Viņas vīrs Pauls ir latvietis, bet bērni meitai ir divi – sešgadīgais Pēteris Adrians un deviņus mēnešus vecais Oto Viljams. Ārija atzīst, ka viņi ir spiesti būt mūsdienīgi cilvēki, jo itin bieži jāizmanto internets, lai kontaktētos ar ārzemēs dzīvojošajiem. “Tikai datora monitorā redzam, kā mazbērni staigā un uzvedas,” ar nelielām skumjām balsī saka saimniece, vienlaikus atzīstot, ka pati dzīvot ārzemēs nespētu, jo viņiem šeit nekā netrūkst, turklāt būtu grūti pierast pie cita klimata. Mājas paliek mājas.
Uzziņa Raidījumu par Rundāles novada Svitenes pagasta “Dimzēniem” klausieties Latvijas radio 1. programmā rīt, 28. janvārī, plkst. 16.05. Atkārtojums 4. februārī plkst. 6.02. |
