Viesi no pagātnes. Kārlis Vērpe viesojas Aleksandras Beļcovas mākslas retrospekcijā 0
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā no 12. oktobra līdz 12. janvārim apskatāma izstāde “Aleksandra Beļcova (1892–1981): Glezniecība. Grafika. Darbnīcas “Baltars” porcelāns”.
Mākslas darbi no tālākas vēstures ir viesi tagadnē, tāpēc ir svarīgi zināt, kā viesus uzņemt un runāties, lai tie justos mājīgi. Ir labi ņemt vērā mākslas vides profesionāļu atgādinājumus par nepieciešamību ieklausīties un mācīties redzēt, darbiem no pagātnes neuztiept mūsdienu stilīguma un aktualitātes mērauklu. Tomēr ieklausīšanās un viesa izzināšana ir tikai viens no viesošanās aspektiem.
Saviesīgums ir kopā būšana un abpusēja labuma gūšana.
Uz pagātnes mākslu abpusējību kā metaforu varētu attiecināt tās tagadnes lomas izpratnē. Mākslas darbi, protams, iegūst, ja tie nezaudē aktualitāti un var būt līdzvērtīgi sarunas partneri ilgstoši.
Pagājušā gadsimta pirmās puses latviešu modernistes Aleksandras Beļcovas veikumam veltītā izstāde, kas šobrīd skatāma LNMM lielajā izstāžu zālē, ir vērienīga retrospekcija, mākslinieces gleznas, grafikas un porcelāna darbus tagadnē uzņemot kā gaidītu viesi.
Ekspozīcija ir tīkami iekārtota, apjomīgo darbu klāstu organizējot hronoloģiski, bet ne lineāri, un tematiskajam kontekstam ar mākslinieces vēstuļu un pierakstu fragmentiem sniedzot ieskatu viņas personībā.
Izstādi atklāj 1915.–1917. gadā darināts Beļcovas pašportrets – jauna, nopietna un vērīgi ziņkārīga. Stāsts attīstās ar Penzas studiju laikā darinātajiem darbiem un skicēm. Pirmo reizi mākslas izstādē novērtēju skiču vērtību mākslinieka rokraksta un redzējuma izpratnē. Beļcovas piezīmes blociņos izvietotas viscaur ekspozīcijai atbilstoši attiecīgajam laikam.
Parasti skices esmu uztvēris kā autora prestižu stiprinošu paņēmienu – “redz, kā tapa ģēnijs”. Tomēr izstādē šiem “pierak-stiem” ir pievērsta atbilstoša uzmanība, izceļot zīmējumu kvalitātes un rūpību: ārkārtīgi skaisti un intīmi ir pasteļu zīmējumi – portreti un meti gleznām.
Izstādē Beļcovas daiļrade ir iepazīstama visos tās aspektos, tematiskajās un stilistiskajās izmaiņās.
Skatāms ir liels gleznu klāsts, starp kurām dažas izceltas un specifiski izgaismotas, tā uzskatāmi atklājot kompozīcijas sarežģītību un krāsu sulīgumu: konstruktīvisma stilistikā veidotās abstrakcijas kļūst par apziņas dejas zāli, savukārt ainavas, no sezaniska impresionisma līdz jaunreālismam, ļauj kavēties pie senā glezniecības jautājuma – kā darīt redzamu redzamo un būšanu pasaulē izvilkt no saprotamības snauda un atklāt vērojumam.
Svarīgu sabiedrisko darbinieku portreti, modernās glezniecības stilistikās izpildītās pilsētas un lauku ainavas, interjeri sniedz ieskatu ne vien Beļcovas plaša diapazona mākslinieciskajā varēšanā, bet arī rada 20. gs. sākuma Latvijas kultūrvides un pasaules skatījuma noskaņu.
Saistošs ir Beļcovas darbu cikls, kas tapis, iedvesmojoties no Parīzes mākslinieka Cuguharu Fudžitas.
Japāņa ietekmes atspoguļojas Beļcovas portretos, personāžu porcelāna ādas krāsa un viegli iezīmētās acis un lūpas atgādina par kosmētikas bagātīgu lietojumu, kas nav bijis raksturīgs tikai izslavētajai geišu kultūrai, bet arī pazīstama prakse Rietumu galmos, kā arī mūsdienās. Šajos darbos Beļcova savā ziņā ir bijusi brīvāka iepretim reālistiskam portretējumam, vai, izsakoties citādi, Fudžita latviešu māksliniecei ir ļāvis veikt formālu portretējamā abstrakciju, pamatīgi atšķirīgu, piemēram, no kubistiskas pieejas.
Viesis no pagātnes neparedz, ka tas būtu jāuzņem putekļiem noputējis un pamestiem zirnekļu tīkliem aplipis. Vai otrādi – nereti pagātnes māksla izstādēs un muzejos tiek pasniegta vai skatīta kā vieta ārpus tagadnes, kurā viesoties, lai atcerētos reiz aktuālus darbus un skatījuma veidus.
Viesošanās nav arī mistisks seanss centienos iejusties tajā, kur iejusties it kā nav iespējams, jo dzīvojam taču citos laikos. Viesošanās kā notikums tagadnē paredz sarunu līdzās un abpusēju interesi – gluži kā Beļcovas kundzes ziņkārīgais skatiens no portreta veras nākotnē, mums acīs. LNMM komanda, manuprāt, viesības ir sarīkojuši teicami, tādēļ iesaku izstādi garām nelaist.
