Viņa māte gulēja saspiesta zem betona… 10 gadus vecs ukraiņu bārenis atceras savas ģimenes brutālo iznīcināšanu 74
“Kā man dzīvot,” šādu jautājumu uzdod 10 gadus vecais ukraiņu bārenis vārdā Mikola. Savā šausminošajā pieredzē viņš dalījies ar ASV kanālu “CNN“, atminoties savas ģimenes brutālo iznīcināšanu.
Puika atceras: “Kaut kas nokrita. Mamma kliedza: “Koļa, Koļa.” Es kliedzu atpakaļ: “Mammu, es esmu dzīvs.”” Krievijas raidītajos sprādzienos bija cietusi ģimenes māja. Zēns drudžaini nokasījis putekļus no sejas un acīm, un skrējis uz mātes istabu. Māte gulēja saspiesta zem betona. Puika mēģināja saviem spēkiem palīdzēt mammai, kamēr sieviete sāpēs vaidēja.
Dēls viņu mierināja kliegdams: “Māmiņ, māmiņ, tas ir tikai sapnis, šausmīgs sapnis.”
Viņa māte nomira zēna acu priekšā. Mikola tēvs arī gāja bojā sprādzienā. Puika atceras, kā kliedzis: “Dievs, kāpēc tu man to izdarīji?” Viņš vienās apakšbiksēs skrējis pēc palīdzības.
Krievijas raķetes laupījušas 10 gadus vecā bērna vecākus un dzīvi. Puikam ir vecāks brālis, kurš vairākas reizes savam jaunākam brālim atkārojis: “Tagad esam palikuši tikai tu un es.” Puika žurnālistiem neslēpj, ka ienīst sevi, jo nespēja glābt mammu.
Zēns, kurš tagad ir krustmātes aizbildniecībā, vēlas palikt dzimtajā pusē, lai koptu vecāku kapus. “Es viņus apmeklēšu. Es atvainošos par to, ka nespēju viņus glābt. Atvainošos tēvam, ka nevarēju glābt savu mammu, viņa sievu.”
Ja pirms kara 10 gadīgā bērna sapņi bija saistīti ar laimīgu bērnību, tad tagad viņa sapnis ir tikai viens – atriebties tiem, kuri izšāva raķetes.
