Anda Līce: Kad aiziet aculiecinieki, paveras iespējas ar vēsturi manipulēt 1
Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk par to pārliecinos. Tādi apgalvojumi kā: “Mēs to nekad neaizmirsīsim”, “To es mūžīgi atcerēšos”, “To nevar no atmiņas izdzēst” bieži izrādās tikai vārdi gan attiecībā uz piedzīvoto labo, gan ļauno. No vienas puses, tas, ka daudz ko aizmirstam, ir labi, no otras – var izrādīties postoši.
No savas Sibīrijas bērnības es atceros ar rokām nepārraujamu grīsli, no kura sādžas sievas darināja otas mājas sienu balsināšanai, jo veikalā otu nebija. Lai kādu netīkamu cilvēku ļauni izjokotu, mēs, bērni, sasējām mezglā šo garo, abās taciņas pusēs augošo zāli un noslēpušies gaidījām, kas notiks. Nācējs, protams, nostiepās visā augumā.
Šis senais atgadījums nāk prātā, kad dzirdu padomju represijas nepiedzīvojošos spriedelējam, ka nu jau pietiek par to laiku runāt un rakstīt, vajagot taču domāt par nākotni. Vai šādi mēs nepaklupinām nākamās paaudzes?
Atklājot aizvien jaunus faktus par lielvalsti, kuru ASV prezidents Ronalds Reigans savā laikā nosauca par ļaunuma impēriju un no kuras mantojuma mēs vēl ilgi nebūsim brīvi, mēs sargājam savu un nākamo paaudžu nākotni. Jo īpaši tagad, kad aiz austrumu robežas atdzimst neiznīdējamais Krievijas impērisms. Kad aiziet aculiecinieki, paveras neierobežotas iespējas ar vēstures notikumiem un personāžiem manipulēt, un tad vēsture atkārtojas.
Tagad, 2018. gadā, jau ir grūti pat izsekot visam, kas Latvijā tiek izdots par Otro pasaules karu un padomju okupāciju. Nesen es izlasīju nu jau aizsaulē aizgājušā leģendārā Vladislava Urtāna atmiņu grāmatu “Par ko?”.
Lasot par staļinisma zvērībām, uz kādām bija spējīgi ar neierobežotu varu apveltītie, un par pilnīgi neaizsargāta cilvēka neticamo gribasspēku un fizisko izturību, atkal un atkal ir jādomā, cik tomēr maz tas laiks ir atspoguļots uz mūsu teātru skatuvēm un arī kinofilmās. Līdz pasaules kinoekrāniem mēs varam izlauzties vienīgi ar skaudri patiesiem darbiem.
Godprātīga liecināšana par pagātnes notikumiem un cilvēkiem parasti sastopas ar lielu pretestību, un nekā paradoksāla tajā nav, jo mēs visi esam to vai citu notikumu liecinieki un savas dzimtas turpinājums, materiālie labumi, pašreiz ieņemamais amats vai publiskais tēls kā mantojums daudziem nāk no tā laika un ir saistīts ar čekas maisu problēmu.
Lasot šo grāmatu, atkal un atkal ir jādomā par to, cik bieži šodien zaimojam tādu svētumu kā maize un ēdienu vispār. Tāpēc nedrīkst ļaut mūsu kopējai un arī individuālajai atmiņai aizaugt ar aizmirstības zāli.
