Laukos
Dārzeņi un augļi

Ko, kādēļ un cik griezt? Agronomu pieredze ābeļu vainagu veidošanā 16

Ābelei ‘Antejs’ uz vidēja auguam potcelma izveidots labi izgaismots ieplakanas formas vainags.

Pagājušajā gadsimtā vismaz par augļkopjiem tika domāts daudz vairāk nekā šodien. Bija pieejama gan laba praktiski lietojama literatūra, gan konsultanti, kas pārzināja sava reģiona dārzus. Speciālistiem bija svarīgi, lai gan klausītājs, gan lasītājs labāk uztvertu domu un prastu savā dārzā izmantot norādījumus un ieteikumus. Bez procesa pamatu zināšanas nav izprotama arī augļu koku vainagu veidošana. Katrā dārzā katrai šķirnei jāizvēlas piemērotākais griešanas paņēmiens un laiks, akli nesekojot modei un citās valstīs redzētajam.

Ko, kādēļ un cik daudz griezt?

Deviņpadsmitajā gadsimtā iemaņas koku veidošanā latvieši ieguva muižās, kur tos parasti veidoja dažādās mākslīgās formās, nedomājot par darba patēriņu to veidošanai un par ražas lielumu.

Divdesmitā gadsimta sākumā par vainagu veidošanu visvairāk rakstīja Jānis Penģerots-Svešais, turpmākajos gados Vilis Lauskis, Jānis Sudrabs un Jānis Renģe. Ieteikumi tika ļoti pamatīgi izskaidroti un argumentēti. Ja arī pamatojumiem izmantotas citu valstu pētījumu atziņas, vienmēr tika uzsvērtas vietējiem apstākļiem raksturīgās atšķirības. Jūtams, ka novērojumi iegūti dažādos Latvijas dārzos. Par vainagu veidošanu katram dārzkopim tomēr ir bijuši savi uzskati, balstīti uz savu pieredzi.

J. Penģerots–Svešais ļoti pārliecinoši izskaidroja, kāpēc kociņi pēc stādīšanas noteikti jāapgriež. Iestādītajam kociņam saknēm vēl nav izveidojušās jaunās saknītes, kas uzsūc ūdeni un sāļus no augsnes. Zaru galotnes pumpuri sāk augt un attīstīt jauno dzinumu pirmie, jo sulas no rezervēm vispirms dodas līdz zaru galiem. Sānu pumpuri saņem tikai nedaudz no tiem garām plūstošās sulas un izveido tikai dažas lapiņas. Galotnes dzinumam izveidojas lapas, kurās ar hlorofila palīdzību veidojas vielu radītāja sula, kas plūst lejup uz saknēm un, no tām saņēmusi ūdeni un sāļus, atkal plūst augšup uz dzinumiem ar lapām. Sānu pumpuri, velti nogaidījušies barību, vairs neveidoja dzinumus, bet ziedpumpurus. Ziedi jānogriežot, lai no pumpuriem veidotos dzinumi.

Turpmākajos augšanas gados daži dārzkopji kociņus katru gadu apgriežot stipri, izveidojot biezu kroni, kurā neiekļūst saule. Citi negriežot nemaz, jo uzskatot, ka, izgriežot kādu zaru, koks gausāk top liels. Gluži pareizi nerīkojas ne viens, ne otrs. Jāizgriež zari, kuriem ir stakles – šaurie leņķi, arī pārāk biezie kroņi jāizretina, bet, ja tie par retu, zari apmēram par trešdaļu jāīsina. Biezam kronim tikai ārmalā veidojas augļi, kamēr izretinātā kronī augļi izdalās pa visu kroni.

J. Sudrabs raksturoja zaru retināšanas nozīmi: “Ja jau ar četrgadīgu koku var skursteņus slaucīt, kas tad būs vēlāk? Tādēļ visi kronim uz iekšu ejošie zari, ja tiem gaisma nepiekļūst, ir nederīgi un jāizgriež. Caur šo aiztaupām daudz barības vielu, kuras koks patērētu tādu nespējnieku uzturēšanai.” Viņš izprata lapu nozīmi koku apgādē ar barības vielām, tāpēc aprakstīja gan lapas uzbūvi, gan izskaidroja procesus, kas tajās notiek.

V. Lauskis rakstīja, ka reti kāds no augļkopības jautājumiem ir pārcietis tādas virzienu izmaiņas kā griešanas jautājums. Ar griešanu centās vāji augošu koku stiprināt, kā arī pārmērīgi augošu vājināt. Grieza, kad augļu bija maz, un grieza, ja to bija par daudz. Šādai galējai vienpusībai nāca ekstrēms pretspiediens, kas apgalvoja, ka koks nav griežams nemaz, tas atstājams pilnīgi dabas ziņā.

1925. gadā Lauskis izdod grāmatiņu Augļu koku apgriešana, ko sāk ar skaidrojumu, kā izveidojas un attīstās augļu koku daļas, par augiem vajadzīgo barības vielu veidošanos, plūsmu dažādos zaros un apstākļiem, kas to ietekmē. Arī par to, kā šie dažādie pumpuri, dzinumi un dažādie augļzariņi veidojušies atkarībā no apgādes ar barības vielām, to plūsmas stipruma dzinumu dažādās vietās. Kāda tipa zari un pumpuri veidosies, tas atkarīgs arī no potcelma, potes, vietas apstākļiem – gaismas un gaisa, no zemes fizikālām un ķīmiskām īpašībām. Jāņem arī vērā, ka katra atsevišķa koka ģints, suga un pat šķirnes nereaģēs vienādi uz minētajiem apstākļiem. Tātad darba veicējam jābūt ļoti zinošam. J. Sudrabs (1938) turpretī sīkas instrukcijas nedod, bet vairāk raksta par pamatprincipiem, liekot pašam augļkopim domāt. Skeleta daļām jābūt tādā daudzumā, lai vainags būtu labi izgaismots, lai pāri asimilējošām lapām plūst pietiekama gaisa straume ar darbam vajadzīgo ogļ­skābo gāzi. Augļkopim sīkumos jāpazīst atsevišķo sugu un to šķirņu daba. Ja koks pirmajā mūža posmā izveidots pareizi, tad otrajā posmā to nenāksies grūti saglabāt.

J. Renģes rakstītajā jūtams, ka viņš ir dabiska kroņa piekritējs, atļaujot augļu kokam savus zarus izveidot pilnīgi brīvi, cilvēka rokai iejaucoties tikai nedaudz, lai ieviestu zaru sakopojumā zināmu kārtību, padarītu to pieejamu gaismai un kopšanai.

Stipras griešanas piekritēji ar katru gadu samazinājās. Par griešanas iespaidu uz koka ražību Latvijā pētījumu nav bijis. Arī citur to bijis samērā maz. Agronoms Strīķis, iepazinies ar Skandināvijā ilgus gadus veiktajiem izmēģinājumiem par griešanas ietekmi uz koku ražu, atzina, ka vislabāk ražoja un vislielākos ienākumus deva koki, kuriem dārznieks nedarīja neko, salīdzinājumā ar tiem, kas griezti pēc visiem likumiem.

Ko domāja dārzkopji par vainagu veidošanas laiku

Jāpiekrīt vairāku augļkopju atzinumam, ka griešana koku atpūtas laikā, kad tie kaili, pavairo koku augšanu un pamazina augļu ražu. Savukārt griešana augšanas laikā, kad koki lapoti, novilcina augšanu, bet pavairo augļu ražu.

Griešanas laika izvēli dažam noteica citi faktori. Dažs zarus grieza rudenī, jo pavasarī vai vasarā tam neesot laika, citam savukārt vairāk laika esot pavasarī.

Labāk griezt tad, kad kokā vēl noris augšanas procesi, tad brūces ātrāk aizaug, sevišķi jauniem kokiem. Praktiski labi griezt tūlīt pēc ražas, sevišķi, ja vainags jāretina.

Rudenī vispirms jāveidojot plūmes – laikā, kad tām vēl lapas. Pēc tam – ķirši. Ābeles varot zāģēt līdz pat salam. Rudenī pirms lapu nobires tika ieteikts izzāģēt tikai atlūzušos un sausos zarus, lai nesamazinātu lapu virsmu, no kuras uz stumbru un saknēm vēl plūst barības vielas. Nevajagot nogriezt apakšējos skeletzarus un zaru retināšanu veikt pārāk stipri.

20. gs. otrajā pusē veiktie pētījumi

Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacijā pētījumi par vainaga veidošanu pirms kara netika veikti, jo lielākā daļa dārzu bija stādīti tikai trīsdesmito gadu beigās un tie stipri cieta turpmākajās bargajās ziemās. Pirmajos pēckara gados Mārtiņš Jansons skaidroja, kā atjaunot skābo ķiršu vainagus. Tiem vainags jāatjauno ik pēc četriem pieciem gadiem, īsinot un retinot tūlīt pēc ražas novākšanas. Griežot vēlu rudenī vai pavasarī, rētas sveķo. Pirmajā gadā gan raža samazinājās uz nogriezto zaru rēķina, bet lapu virsma palielinājās, un nākamajā gadā raža strauji kāpa.

Jānis Kārkliņš mācību grāmatās turpmākajos gados augļu koku vainagus ieteica veidot posmoti retināta, retināta vai kombinēta tipa pieczaru sērijā. Pieczaru sēriju vainagam par pamatu ir daudzām augļu koku šķirnēm piemītošais pumpuru dabiskais sakārtojums, taču vienā posmā pieci zari ir pārāk satuvināti, jūtama savstarpēja konkurence. Labus rezultātus ieguva, zaru posmus izvietojot retināti, reizē samazinot zaru skaitu. To izveidē bija stingri jāievēro dažādi noteikumi, tāpēc tā bija ļoti zināšanu un darba ietilpīga. Praktiski piemērotāks bija kombinētais vainaga tips, lai gan arī tas prasīja ievērot visas prasības, kaut gan dažādu šķirņu zarojuma īpatnību dēļ ne vienmēr izdevās tās ievērot.

Jauniem kokiem ieteica zaru īsināšanu, lai panāktu to zarošanos. Viengadīgo acotņu īsināšanu veica jau kokaudzētavā, un audzētājs saņēma stādus ar trim līdz pieciem zariem. No tiem bija jāizveido pirmās pakāpes skeletzari, kurus īsinot izveidoja otrās pakāpes skeletzarus. Turpmāk īsināšanu ierobežoja. Ražošanas sākumu šāda vainaga veidošanas sistēma attālināja.

Ražojošu sēkleņkoku vainagu kopšana balstījās uz zaru retināšanu, kā arī slimo, sabiezinošo vai nokaltušo zaru izgriešanu. Vecākiem kokiem ieteikta zaru atjaunošana, tos īsinot.

Pagājušā gadsimta otrajā pusē Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacijā no Krimas bija atgriezies Ivars Dimza, kurš bija paguvis iepazīties ar tendencēm vainagu veidošanā, kas bija orientētas uz agru ražošanas sākumu un mazapjoma vainagu izveidošanu. Par šādu vainagu veidošanas paņēmienu izmantošanu Latvijā audzētām šķirnēm pētījumus viņš uzsāka arī Pūrē – galvenokārt kompleksā ar citiem agrotehniskiem pasākumiem, reizē vērtējot arī darba patēriņu katra darba veikšanai.

Galerijas nosaukums

Izmēģinājumi Pūrē
Izmēģinājumā ar šķirni ‘Peltsama’ uz spēcīga auguma potcelma A2 vasu īsināšana jauniem kokiem nedaudz stimulēja jaunu vasu augšanu. Diemžēl tā krasi – vairāk nekā divas reizes – samazināja vidējo ražu ne tikai pirmajos četros gados, kad šis paņēmiens tika lietots, bet arī nākamajos četros pēciedarbes gados. Tātad šis darbietilpīgais process nekādi neattaisnojās.

Zaru liekšana. Latvijā tāpat kā pārējā Padomju Savienībā pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados par perspektīvu intensīvo augļu koku formu sāka uzskatīt slīpzaru palmetes, kurām galvenais izveides paņēmiens bija zaru liekšana. Varēja gaidīt, ka liekšanas iespaidā būs lielāka raža – uz noliektajiem zariem vajadzēja veidoties vairāk ziedpumpuriem. Diemžēl gan pirmajā periodā, kad zarus lieca, gan arī nākamajā četrgadē, kad ābeles jau bija paaugušās, zaru liekšanas ietekme uz ražu bija kļūdu robežās. Darba patēriņš zaru liekšanai nebija lielāks kā vasu saīsināšanai, toties vainaga uzbūve bija ievērojami labāka.

Vadzara (galotnes) saīsināšanai pēc ieceres vajadzēja ietekmēt darba ražīgumu, ražu vācot. Diemžēl koks tiecās atgūt zaudēto augstumu, saauga daudzi ūdenszari un citas stāvas vasas, līdz ar to vainags kļuva ne tikai augstāks par nozāģēto galotni, bet arī daudz biezāks, tāpēc darba ražīgums samazinājās. Līdzīgi secinājumi iegūti arī citos izmēģinājumos ar šķirnēm ‘Talvenauding’ un ‘Tellisaare’.

Visu šo izmēģinājumu rezultāti liecināja, ka stiprai vainaga pazemināšanai jauniem ražot sākušiem kokiem uz liela auguma potcelmiem, īsinot to galotnes, nav pamata.

Kontūrgriešana. 20. gadsimta nogalē Padomju Savienībā plaši tika propagandēta un arī īstenota vainaga augstuma samazināšana un platuma ierobežošana, izmantojot īpašu tehniku, kas nogriež pat vairākus centimetrus resnus zarus, atstājot nelīdzenas grūti aizaugošas brūces. Lai šā paņēmiena lietderību pārbaudītu, 1985. gadā Pūrē iekārtoja izmēģinājumu ar 1978. gadā stādītām ‘Talvenauding’ šķirnes ābelēm, kas potētas uz A2 potcelma. Raža samazinājās, jo veģetatīvie procesi aktivizējās, un tas kavēja ziedpumpuru ieriešanos. Kontroles variantā bez jebkādas vainagu veidošanas četru gadu laikā iegūta lielākā raža.

1987. gadā Pūrē iekārtoja vairākus apjomīgus izmēģinājumus vainagu veidošanas paņēmienu pētīšanai atkarībā no šķirnes un potcelma formas. Piecpadsmit tajā laikā par perspektīvām atzītas šķirnes bija acotas gan uz spēcīga auguma potcelma A2, gan vidēja auguma B490 un MM106.

Viens no vainagu veidošanas paņēmieniem bija terminālo jeb gala vasu īsināšana un neīsināšana. Vairākumam šķirņu līdz šim Latvijā tik plaši ieteiktais paņēmiens – gala vasu īsināšana – ražu būtiski samazināja, dažām šķirnēm pat divas trīs reizes. Vienīgā šķirne, kurai tā augļu skaitu palielināja, bija ‘Sidrunkollane’. Šai šķirnei bija raksturīga tieksme veidot maz zaru, tātad vainags bija rets. Gala vasu īsināšana veicināja zarošanos un palielināja riņķenīšu daudzumu uz tiem.

Šķirnei ‘Tiina’ savukārt tā augļu skaitu palielināja uz B490, bet samazināja uz MM106. Kāpēc tāda atšķirība? B490 veicināja ābeļu augšanu, garie dzinumi bez īsināšanas zarojās maz un tāpēc mazāk bija īsāku zaru, uz kuriem veidoties ziedpumpuriem. MM106 ābeļu augšanu samazināja stiprāk, vasas bija īsākas, tās ātrāk pabeidza augšanu, kas veicināja ziedpumpuru ieriešanos. Gala vasu īsināšana daļu no tiem iznīcināja.

Turpmākos četrus gadus vērtēta gala vasu īsināšanas pēciedarbība uz ražas lielumu. Negatīvā ietekme bija vairāk izteikta šķirnei ‘Iedzēnu’, arī ‘Burtnieku Ziemas’ un ‘Talvenauding’, turpretī ‘Sidrunkollane’ ražoja bagātīgāk.

Šajos izmēģinājumos dažus gadus veikta arī griezuma brūču uzskaite, kas raksturo darba patēriņu, vainagu veidojot. Visvairāk brūču bija šķirnēm ‘Rāja’, ‘Iedzēnu’, ‘Burtnieku Ziemas’ (19,5–23,9), vismazāk ‘Orļik’ un ‘Sidrunkollane’ (9,1–9,8).

Brūču uzskaiti veica arī gadu pēc tam, kad vainagu veidošanu pēc shēmas pārtrauca. Vairāk brūču visām šķirnēm bija uz spēcīgi augošā potcelma A2. Uz šī potcelma bija arī lielākas atšķirības starp šķirnēm. Piemēram, ‘Tiinai’ katram kokam bija jāveic tikai 5,1 griezums, ‘Talvenauding’ – 6,4, turpretī ‘Koričnoje Novoje’ – 20,2, bet ‘Iedzēnu’ – 5,8.

Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops jūlija numurā, nobeigums – augusta numurā
Vaiāk par šo tematu. Video- kā pareizi apgriezt ābelītes vainagu

LA.lv