Kokteilis
Ceļo

Džeza un izklaižu pilsētas Ņūorleānas šarms, aligators purvā un burgerā. Amerikas ceļojuma piezīmes 16

Nami Ņūorleānas centrālajās ielās greznoti dienvidnieciskām mežģīnēm un augiem. Foto – Ilze Kuzmina

“Aizbrauc gan uz to Ameriku. Es joprojām neticu, ka tā tiešām pastāv,” tā vienam no maniem ceļabiedriem pirms brauciena uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) teica viņa kolēģis. Aizbraucām un divu nedēļu laikā secinājām, ka vismaz dažas ASV pilsētas patiešām ir, taču tās ir tik dažādas, ka beidzot pa īstam saproti, kāpēc ASV ir valstis, nevis valsts.Visilgāk ASV biju tās dienvidu štata – Luiziānas – galvaspilsētā Ņūorleānā. Tāpēc šis stāsts ir galvenokārt par šo pilsētu un apkaimi.

 

Bijušajā franču zemē

Uz ASV devos Dienvidkarolīnas universitātes organizēta Baltijas žurnālistu izglītošanas projekta ietvaros. Ņūorleāna bija mūsu pirmā pietura ASV, jo tur notika vērienīga Pētnieciskās žurnālistikas žurnālistu un redaktoru konference.

Nokļūt līdz tik eksotiskai ASV vietai nebija viegli. Vispirms lidojām no Frankfurtes uz Teksasu ērtā “Lufthansa” lidmašīnā, bet pēc tam nokļuvām “United Airlines” nagos. Tas ir kas trakāks par Eiropas lēto ceno aviosabiedrību “Ryanair”! Vietas lidmašīnā tikpat maz, un turklāt tās neizlido laikā. Vispirms kavējās pats reiss. Kad beidzot tikām lidmašīnā, stundu nekustējāmies ne no vietas un arī pēc nolaišanās ilgi netikām laukā. Rezultāts – ceļā pavadītas aptuveni 30 stundas. Kad tiku viesnīcā, no pārguruma jau sākās teju halucinācijas, šķita, ka grīda šūpojas. Sajūta kā uz kuģa. Taču nākamā diena Ņūorleānā atausa saulaina un priekpilna, jo konference vēl nebija sākusies: varējām iepazīt pilsētu.

Taisnību sakot, pirmais iespaids radās jau pirmajā vakarā. To radīja ļoti karstais, mitrais gaiss un daudzie ubagi ap viesnīcu. Taču atšķirībā no vēlāk apmeklētās Bostonas te ubagi laikam bija pārāk karstuma nogurdināti un tāpēc nebija īpaši uzmācīgi.

Gan tropiskie laika apstākļi, gan dienvidnieciskā namu arhitektūra un daudzie melnādainie, gan vispārējā laiskuma atmosfēra un plašais jūras velšu un ruma kokteiļu piedāvājums nākamajās dienās radīja iespaidu, ka patiesībā esmu kādā no Karību jūras saliņām. Ņūorleānā savulaik bija daudz franciski runājošo ieceļotāju, ASV pat nācās Luiziānas štatu nopirkt no Napoleona laika Francijas. Tāpēc viena no štata īpatnībām ir tā, ka te var baudīt keidžunu ēdienus, piemēram, frī kartupeļus keidžunu gaumē, kas ir nedaudz asāki par parastajiem, nopirkt keidžunu garšvielas, klausīties keidžunu mūziku. Keidžuni ir franču izcelsmes ieceļotāji, kuri gan vispirms bija apmetušies Kanādā, bet pēc tam devās uz ASV. No franču virtuves Ņūorleānā neko daudz nevar baudīt, taču viena no pilsētas slavenākajām kafejnīcām ir “Cafe du Monde”, kuras ēdienkartē ir tikai un vienīgi franču virtuļi, bet dzērienu kartē – tikai ūdens, kafija un svaigi spiesta apelsīnu sula. Neraugoties uz ierobežoto piedāvājumu, visu dienu pie tās stāv gara apmeklētāju rinda, jo virtuļi patiesi ir neaizmirstami gardi. Mums paveicās, jo atnācām uz kafejnīcu ap pulksten astoņiem, kad rindas vēl nebija. Bet, kad pēc nepilnas stundas devāmies prom, rindā jau stāvēja vairāki desmiti izsalkušo. Ielas pretējā pusē pie citas ēstuves ir uzraksts: “Mums arī ir virtuļi. Nestāviet rindā!” Taču ieradumam liels spēks – “Cafe du Monde” strādā jau kopš 1862. gada un tās tagadējais interjers izskatās vismaz simt gadus sens.

Līdzās “Cafe du Monde” atrodas Franču kvartāls ar tirgu, kurā var nopirkt gan suvenīrus, gan kārumus, gan jūras veltes, ko turpat notiesāt. Neiesaku pirkt Ņūorleānas tradicionālās pralinē! Tāds neliels kārums maksā vismaz divus dolārus, bet sevišķi gards tas nav: garšo tāpat kā pārāk vecas, sakaltušas “Gotiņas”.

Daudz slavenāks par keidžunu mūziku ir džezs un blūzs, kas arī tapis Ņūorleānā. Visticamāk, tas radies, jaucoties keidžunu un citu Eiropas izceļotāju, kā arī afrikāņu mūzikai. Jo, kā jau minēju, arī melnādainu ļaužu te ir daudz. Tieši dienvidu štatos savulaik tika ievests daudz vergu no Āfrikas, lai viņus nodarbinātu plašajās kokvilnas plantācijās. Tāpēc viena no populārām Ņūorleānas viesu izklaidēm ir doties tā sauktajās plantāciju tūrēs. Viesus ved ārpus pilsētas uz fazendām, kur var uzzināt, kādos apstākļos dzīvoja kungi, kādos vergi, kādi bija vergu bēgšanas ceļi utt.

Šādai ekskursijai man nebija laika, taču verdzības laikos vergi, protams, bija arī pilsētā. Tāpēc ieskatu par šo laikmetu var gūt, apmeklējot, piemēram, Hermana un Grimas vēsturisko namu, kurā saglabāts 19. gadsimta iekārtojums. Ēkā dzīvojuši seši līdz astoņi tā sauktie mājas vergi, kuri pildīja sulaiņu, virējas, istabenes, bērnaukles pienākumus. Kungu apartamentu greznība krasi kontrastē ar vergu guļamistabu kailajām sienām. Tomēr nams atmiņā paliek arī ar kādu īpatnēju interjera priekšmetu – dekoru, kas veidots no matiem. 19. gadsimtā tādi šajā pilsētā bijuši ļoti iecienīti.

Ja nav laika un vēlmes apmeklēt muzejus, var vienkārši pastaigāt pa Rojalstrītu. Tajā viens pie otra izvietoti antikvariāti, kas ļaus novērtēt seno laiku greznību: te ir gan smalkas kristāla lustras, gan filigrāni izstrādātas mēbeles.

 

Jaukumiņš purvā un burgerā

Tomēr mums atradās laiks īsākai, lētākai, bet arī iespaidīgai ekskursijai. Kādā no pilsētas daudzajiem ekskursiju tirdzniecības birojiem nopirkām “Aligatoru tūri”. Viss notika dienvidnieciskā nesteidzībā. Vispirms gana ilgi gaidījām autobusu, kam bija mūs jānogādā aligatoru purvā. Pēc tam jau purvā bija jāvingrinās pacietībā, kamēr mūs sēdinās nelielos ūdens transportlīdzekļos, kas nav ne īsti laivas, ne plosti, ne kuģīši, bet tomēr uz priekšu pa purva kanāliem brauc gluži labi. Vispār aligatori ir ēdami (bet par to vēlāk), taču šajā purvā dzīvojošos neķerot un neēdot, te viņi mītot tūristu priekam. Jau gaidot izbraucienu, kanālmalā pārliecinājāmies, ka aligatoru te tiešām netrūkst: garām aizpeldēja ne viens vien. Pēc kādas stundas nīkuļošanas keidžunu pēctecis kapteinis Džeks mūs beidzot aicināja uz peldlīdzekli. Man kā dabas mīļotājai tāds izbrauciens caur tropu purvu ir kā balzams dvēselei: visapkārt kas līdzīgs tropiskiem džungļiem, kuros ik pa brīdim var vērot mīlīgas jenotu saimes, lidinās un čivina krāsaini putni, uz akmeņiem un lūzušiem kokiem zviln bruņurupuči. Un ūdenī visapkārt plunčājas aligatori… Daudz, bet diezgan maziņi. Lai aligatorus pievilinātu tuvāk tūristu acīm un fotokamerām, viņus piebaro. Kad ieraudzīju, ko kapteinis Džeks pamet rāpuļiem, biju mērenā šokā. Izrādās, aszobjus aligatorus var pievilināt ar zefīrveida saldumiem mārmalšoviem. Tos neniecināja arī jenoti un bruņurupuči. Bet diez vai tas ir veselīgākais našķis! Varbūt tāpēc reti kurš sastaptais aligators garumā pārsniedza metru, varbūt viņi pārēdas mārmalšovus un pāragri nomirst, bet var jau būt, ka lielajiem rāpuļiem saldumi negaršo un tāpēc viņi tūristu tuvumā vairs nerādās.

Mana dabas mīļotājas sirds sažņaudzās arī brīdī, ka kapteinis pēkšņi kā īsts burvju mākslinieks nez no kurienes izvilka aligatora mazuli, lai nu katrs tūrists to varētu aplūkot pavisam tuvu un pat paturēt. Taču, pirms dot to tūristiem, kapteinis Džeks mazulim aizlīmēja muti. Tātad kož arī tādi mazi jaukumiņi! Man aligatora bērna bija žēl – mazajam satraukumā trīcēja pakakle, tomēr no iespējas viņu paturēt nespēju atteikties. Nezinu, kāda sajūta ir, taustot lielu aligatoru, bet mazajam āda tik maiga un pats tik silts…

Aligatoriņš tiešām bija mīlīgs un konkrēti šo dzīvībiņu es nespētu apēst, taču kotletē samalts un izcepts dzīvnieciņš vairs nav aligators, bet gaļa, tāpēc nebūt neiebildu kolēģu ierosinājumam ekskursiju vainagot ar aligatora burgera baudīšanu.

Amerikāņi patiešām ir burgeru nācija! Tas nekādā ziņā nav mīts. Burgerus piedāvā ne tikai ātrās ēdināšanas restorāni, bet arī gluži solīdi bāri un ēstuves. Burgeru jums pasniegs pat gana smalkā pieņemšanā! Taisnības labad gan jāteic, ka teju visur ēdienkartē var atrast arī kaut ko, kas nav burgers. Tāpēc aligatora burgers bija vienīgais, ko nopirku, gandrīz divas nedēļas pavadot ASV. Protams, makdonaldā šādus burgerus nedod, nācās iet uz pieklājīgu bāru un par šo prieku maksāt 13 dolārus. Kā garšoja? Labi, bet tiešām savādāk nekā visas citas gaļas, ko esmu baudījusi. Tā, it kā vienā ēdienā būtu savienota vista un medījums. Kā piedeva burgeram tika pasniegti turpat bārā tikko pagatavoti kartupeļu čipsi. Arī tie bija ļoti gardi!

Jāpiebilst, ka 13 dolāri par burgeru ASV ir normāla cena. Aptuveni tikpat maksātu arī, piemēram, liellopu gaļas burgers. Gan pārtika, gan dzērieni, tāpat kā viesnīcas ASV ir dārgas un nauda te izkūst gaismas ātrumā. Taču tieši tāpēc, ka ēdiens principā ir dārgs, ja vien esat tajās ASV pilsētās, kas ir tuvu okeānam, ir vērts nobaudīt austeres un omārus. Uz vispārējās dārdzības fona šo delikatešu cena vairs nešķiet tik biedējoša. Secināju, ka ceptas austeres tomēr nav manā gaumē: pārāk treknas vai pārāk īpatnējas. Toties svaigas tik veikli ieslīd puncī, ka garšu grūti novērtēt. Omārus te pasniedz gan ar visām bruņām, gan salātos un sendvičos. Gardi!

 

Džeza un izklaižu pilsēta

Atgriežoties pie džeza, jāpiebilst, ka pasaulslavenais džeza trompetists Lūiss Ārmstrongs savu karjeru sāka, dziedot Ņūorleānas ielās. Tāpēc pilsētā viena no zaļākajām un jaukākajām vietām ir Ārmstronga parks, kurā regulāri notiek arī džeza festivāli. Tieši te pirmoreiz mūžā redzēju atvēsināšanās telti. Proti, tā kā karstums te ir tāds, ka, izejot no kondicionētajām telpām, cilvēks mirklī nosvīst slapjš, telts, kurā darbojas kondicionieri, sniedz veldzi kaut uz brīdi. Toties īstu džezu ikdienā te vairs nesaklausīsi. Daudz kur skan kaut kas līdzīgs džezam, bet izmantoti tiek šim mūzikas stilam ne vienmēr raksturīgi instrumenti – akordeons, elektriskā ģitāra. Taču naktsklubos un kafejnīcās daudz biežāk skan pops un roks.

Tā tas ir arī slavenajā Burbonstrītā: ielā, kur teju katra namā ir kāds krogs, bārs, kafejnīca, deju zāle, striptīza klubs vai pat kas vēl netikumīgāks. Katru vakaru te ļaudis čum un mudž. Nav obligāti doties iekšā kādā no izklaides vietām. Interesanti ir arī uz ielas, tāpēc daudzi te vienkārši klīst, nopirkuši līdzņemamu saldētu ruma kokteili necaurredzamā traukā. Jo tad policija nezina, ko dzer un nevar sodīt par alkohola lietošanu uz ielas. Policistu uz ielām ir daudz. Jau vēlāk, pārskatot ceļojuma bildes, pamanīju, ka vai katrā trešajā kadrā iekļuvis arī kāds likumsargs vai vismaz viņu auto. Uz ielas redzami izklaidēties kāri ļaudis visdažādākajos tērpos, dāmas, kas vilina iekšā pieklājīgās un ne tik pieklājīgās vietās, ļaudis, kas mēģina nopelnīt naudu ar savu izskatu. Piemēram, katram bija iespēja par dažiem dolāriem nobildēties kopā ar teju kailu daiļavu. Man gan visvairāk atmiņā palikusi kāda kundzīte – sirma, krunkaina, vismaz 80 gadu veca, ko pa Burbona ielu burtiski stiepa divi krietni jaunāki ļaudis, bet kundzei acis mirdzēja un zibēja kā jaunai meitenei. Izskatījās, ka cilvēks beidzot piepildījis senu sapni nokļūt vai atgriezties Burbonstrītā.

Un visam šim ņudzeklim pa vidu: Dieva vārda sludinātāji ar milzu krustu. Vienam mugursoma pērtiķa veidolā, cita izskatās kā nule no bordeļa izmukusi un uzreiz pievērsta reliģijai. Nepārliecinoši, bet tajā pašā laikā iespaidīgi.

Daudzi pa Burbonstrītu klīstošie ir rotājušies krellēm. Tās te, Ņūorleānā, ir svētku simbols. Lētas, bet spožas – maksā ap dolāru gabalā. Kam tās apnikušas, sviež, kur pagadās. Tāpēc te krellēm apkārti gan balkoni, gan stabi un koki.

No rīta Burbonstrīta ir tukša, klusa, netīra un ļoti smirdīga. Bet vakarā, kad iedegas gaismas un norimst karstums – vairs nav 35, bet tikai 25 grādi –, tā atplaukst.

Pavisam cita stila ballīti piedzīvojām, kādā vakarā dodoties uz naktsklubu un bāru kompleksu ārpus Burbonstrītas. Vispirms uzbraucām uz ēkas jumta, kur bija gan bārs, gan baseins, gan lielisks skats uz naksnīgo pilsētu. Skaisti! Vēlāk devāmies iekštelpās, kur muzicēja ASV kantri stila grupa. Te varējām pārliecināties par šādas mūzikas popularitāti ASV – dejā laidās gan jauni, gan veci un daži no viņiem izvirpuļoja tādas deju tūres, ka acis vien žilba.

Starp citu, ja iet izklaidēties un iedzert kādu glāzi alkohola Luiziānas štatā, līdzi noteikti jābūt personu apliecinošam dokumentam. Jo te to prasīs pat sirmgalvim un nelies ne piles grādīgā, ja netiks uzrādīts atbilstošs dokuments. Citos štatos attiecīgie likumi laikam ir maigāki, jo Bostonā jau dokumentus prasīja tikai jaunākajiem no mums, bet Ņujorkā – nevienam.

 

Ar ilgu tramvaju pie vāverēm

Vēl viena jauka Ņūorelānas izklaide ir doties uz pilsētas Dārzu rajonu un parku ar senlaicīgo Sentčārzla avēnijas tramvaju. Tieši šāds tramvajs esot iedvesmojis kaimiņštatā – Misisipi – dzimušo Tenesiju Viljamsu savu slaveno lugu nosaukt par “Ilgu tramvaju”. Šodien šis tramvajs ir labs palīgs pilsētas apskatē, ja negribas maksāt par gana dārgo “Hip–hop” autobusu, jo arī tramvajs brauc gar daudzām apskates vietām un greznām dienvidu stila ēkām. Turklāt aizved uz skaisto Pilsētas parku, kur lēkā daudz pelēku vāveru un paēnu sniedz milzu koki.

Pēc Ņūorleānas pavadījām iespaidiem piesātinātas, skaistas dienas Bostonā un Ņujorkā. Bostona pēc Ņūorleānas šķita ļoti eiropeiska, bet man joprojām sāp sirds, ka nebija laika aizbraukt pie vaļiem, kas plunčājas okeānā netālu no Bostonas.

Toties Ņujorka ir Ņujorka. Tā ir pilsēta, kur ik pa brīdim aizraujas elpa – Taimskvērā no ļaužu biežņas un reklāmu spozmes, uz Bruklinas tilta no fantastiskā skata uz Brīvības statuju, Īstriveras kuģiem un jahtām un, protams, Manhetenas debesskrāpjiem. Bet ir arī cita Ņujorka – ar nesteidzīgām pastaigām pa skaisto, zaļo Centrālparku, kura vienīgais trūkums ir tualešu teju nepieejamība un pārāk drosmīgās žurkas, kas gandrīz pinas pa kājām.

 

Galerijas nosaukums

 

 

Uzziņa

Apmeklējot ASV, jārēķinās ar lieliem uzturēšanās izdevumiem.

Istaba četrzvaigžņu viesnīcā Ņūorleānas centrā maksā teju 200 dolāru par nakti. Ja vēlas brokastis, jāšķiras vēl no aptuveni 20 dolāriem.

Istaba trīszvaigžņu viesnīcā Bostonā ārpus centra maksā vairāk nekā 200 dolāru par nakti, bet gultasvieta piecvietīgā istabā hostelī Ņujorkā Centrālparka tuvumā – 170 dolārus par divām naktīm.

Alus bārā – sākot no 7 dolāriem, ruma kokteilis atkarībā no bāra greznības – 6 līdz 12 dolāri. Longailendas ledus tēja Ņujorkas bārā maksā 15 dolārus.

Otrie ēdieni kafejnīcās – ap 20 dolāriem.

Iegādāties pārtiku veikalos pilsētu centros ne vienmēr būs daudz lētāk, jo arī tur cenas ir augstas. Piemēram, viens nektarīns – 2 dolāri. Turklāt centru veikalos parasti pārtikai ir ļoti maza izvēle.

Aligatoru tūre Ņūorleānā vai brauciens okeānā uz vaļu apskati – ap 50 dolāriem.

Plantāciju tūre – 90 dolāri.

Tērauda rūpniecības magnāta Henrija Kleja Frika Ņujorkas nama un iespaidīgās gleznu kolekcijas apskate – 20 dolāri, bet svētdienās no pulksten 11 līdz 13 – maksā, cik gribi.

Ņujorkas apskate no Rokfellera centra 60. – 70. stāva skatu laukuma “Top of the Rock” – 32 dolāri.

LA.lv