Mobilā versija
-0.3°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
29. janvāris, 2013
Drukāt

Ar cieņu pret mazo un pašsaprotamo


Foto - Matīss MarkovskisFoto - Matīss Markovskis

Valmieras Drāmas teātra iestudējumā “Vējš vītolos” ne jau nejauši nozīmīgu vietu ieņem konkrētas un sulīgas detaļas. Ar tām režisors Felikss Deičs (viņam spēcīgi palīdz scenogrāfs Reinis Suhanovs un daļēji kostīmu māksliniece Ieva Veita) iedzīvina ideju par enerģiju, ko izstaro šķietami mazais un pats par sevi saprotamais.


Režisors vecmeistars par izrādes uzdevumu izvēlējies saglabāt grāmatas “Vējš vītolos” neatkārtojamo noskaņu – dabas tuvumu, dabiskas un tiešas draudzības jūtas starp varoņiem. Keneta Greiema stāsta spēks ir ietilpīgajā poētiskumā un paaugstinātajā uzmanībā dabas un dzīvnieku pasaules noslēpumainajiem signāliem. Romāna galvenie varoņi ir četri dzīvnieki, kuri, lai cik atšķirīgi pēc raksturiem, visi jūtas piederīgi mežam un upei. Ūdensžurks un Kurmis kopā ar kārtības mānijas apsēsto Āpsi mēģina pāraudzināt avantūristu un sapņotāju Krupi, kurš nebeidzami sāk jaunu un jaunu ceļojumu, aizvien tomēr atgriezdamies.

Iecere pārcelt no grāmatas lappusēm tās noskaņu uz skatuves īstenojusies nevienmērīgi. Pretestība vienlaidu plūdumam visvairāk meklējama nelīdzsvarotajā dramatizējumā (autors Ģirts Nagainis), jo vērojamas būtiskas atšķirības starp pirmo un otro cēlienu. Pirmā daļa sastāv no sīkām epizodēm ar daudziem asprātīgiem un mīļiem personāžiem, kuros netrūkst mikrostāstu – īpaši kolorīti ir ežu bērni, taču pietrūkst dramatiskas darbības un notikumu. Otrajā – Krupīša piedzīvojumu daļā – savukārt pazūd vadmotīvs par kopīgu piederību dabai, upei, gadalaiku mijai.

Ieceri par dabas klātbūtni visveiksmīgāk risina scenogrāfa atradumi. Darbība uz kustīgām platformām kalpo enerģiskai epizožu maiņai, lielā mērā panākot sajūtu, ka vide kustas ap stāsta varoņiem. Arī dabas parādību (sniegs, ūdens, ziedi) artistiskais izpildījums lieliski palīdz idejai par visu dzīvo ap mums.

Spilgti aktieru solo darbi, kas raksturīgi daudzām Feliksa Deiča bērnu izrādēm, spoži uzspīd arī šoreiz. Īpaši virtuozs ir Aigars Apinis, kurš, pats būdams izrādes kustību konsultants, spēj sava tēla plastiku savienot ar psiholoģiju. Ikkatram meža iemītniekam ir ietilpīgs īpašību klāsts. Cik mīloša, tik arī praktiska ir daudzbērnu māte Trusene (Ilze Pukin-
ska), cik naivs, tik bezkaunīgs – Krupis (Aigars Apinis). Gan filozofs, gan omulīgs ēdājs ir Žurks (Imants Strads), azartiski un vienlaikus bailīgi – ežu bērni (Ilze Lieckalniņa, Kārlis Neimanis). Ar rotaļīgu vieglumu un konkrētību vairākās lomās darbojas arī Rihards Jakovels, Ģirts Rāviņš, Aigars Vilims, Oskars Morozovs, Ivars Vanags. Lai cik niecīgas būtu mazās minilomiņas, tās piepildītas ar sirsnīgu klātbūtni un enerģiju. Īpašu apbrīnu pelna Zirga lomas izstrāde, kas atšķirībā no romāna ieguvusi ne vien ārēju apveidu, bet arī dzīva rakstura vaibstus.

Zīmīgi, ka izrādē nav dalījuma labajos un sliktajos tēlos, kas novērš didaktisku vienkāršošanu, vienīgi Jūras žurka epizode izkrīt no vēstījuma, jo klaiņotāja nepareizais dzīves veids ir pārāk uzkrītošs. Jāpiebilst, ka dažiem personāžiem spilgtā butaforija pagaidām nav pilnībā iestrādāta lomas zīmējumos – milzu ķepas un grims (Āpsim, Kurmim) šķiet lieki vai arī aizsedz mīmikas kustības.

Izrādes harmoniskā atmosfēra, ko vieno epizožu virknējums un monotoni noturīgais atgriešanās motīvs, sasniedz skatītājus. Kopsajūta par nemainīgi drošu paļāvību uz sīkām, taču tik nozīmīgām lietām un parādībām izskan pārliecinoši, un, kaut arī pa brīdim kāds no skatītājiem nožāvājas, tas piedien pie sātīga ģimeniska pasākuma garšas.

Keneta Greiema darbs “Vējš vītolos” ir viena no bērnu literatūras pērlēm. Tā varoņi ir draugi Ūdensžurks un Kurmis, kuri kopā ar prātīgo Āpsi mēģina pāraudzināt avantūristu un sapņotāju Krupi, bet arī paši nespēj turēties pretī viņa šarmam un aizrautībai.

Tuvākās izrādes: 12., 13., 27. februārī.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+