Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
16. jūlijs, 2013
Drukāt

“Ar mēness ātrumu un saules gaismu”


Foto - Sergejs AkuratersFoto - Sergejs Akuraters

Rakstniece, dzejniece Andra Manfelde (1973) dzimusi Kuldīgā, apguvusi tēlnieces specialitāti Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, patlaban dzīvo Liepājā, Karostā. Pirmās publikācijas – žurnālā “Karogs” 2002. gadā. 2005. gadā iznācis dzejoļu krājums “Tranšejas dievi rok” un autobiogrāfiskais romāns “Adata”, kura centrā atkarība no narkotikām (atkārtots izdevums 2012).

 

Pēc romāna motīviem 2007. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī iestudēta tāda paša nosaukuma rokopera (mūzikas autors Zigmars Liepiņš), un tajā skanošā dziesma “Ja tu man esi” saņēmusi Autortiesības bezgalības balvu. 2008. gadā iznācis otrais dzejoļu krājums “Betona svētnīcas”, bet gadu vēlāk “Sirds pasaka. Bērniem un vecākiem”, ar kuru Andra Manfelde sāk savus darbus pati arī izdot. 2010. gadā iznācis atmiņu tēlojums “Zemnīcas bērni”, kurā stāstīts par viņas tuviniekiem, kas izsūtījumā Sibīrijā pavadīja septiņus gadus (audiogrāmatā 2011. gadā). 2011. gadā autores nodibinātā biedrība “Literatūras kombains” izdod poētisku veltījumu Visbijai “Ceļojums uz mēnesi”, bet pērn – otro romānu “Dzimtenīte”. Drīzumā gaidāms trešais dzejoļu krājums “Ziemeļu tirgus”.

Gandrīz katrs A. Manfeldes darbs apbalvots: viņa saņēmusi Rīgas jauno literātu apvienības žurnāla “LUNA” balvu par labāko debiju dzejā (2004), uzvarējusi Dānijas Kultūras institūta rīkotajā Hansam Kristianam Andersenam veltītajā pasaku konkursā (2003), saņēmusi O. Vācieša prēmiju par dzejas krājumu “Tranšejas dievi rok” (2005) un Annas 
Dagdas balvu par krājuma “Betona svētnīcas” manuskriptu (2008), Egona Līva balvu par krājumu “Ceļojums uz mēnesi” (2012), Indriķa Zeberiņa prēmiju par stāstu “Saules pulksteņa protokols” (2012) un Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas piešķirto Sudraba tintnīcas balvu par grāmatu “Zemnīcas bērni” (2011). Tā arī nominēta Literatūras gada balvai, tāpat kā romāns “Dzimtenīte”, bet “Sirds pasaka” saņēmusi Jāņa Baltvilka žūrijas simpātiju balvu (2010).

– Vai zini, kas ir tavs lasītājs? Kādu viņu iztēlojies, ja par to vispār domā?

– Nesen gatavojot dzejoļa krājuma manuskriptu, es vājuma brīdī saķēru galvu un sev jautāju – kas visu šo lasīs?!

Jo manas dzejas priekšplānā nav nedz liriskais “es”, nedz mūžīgā daile un transcendence, bet gan – pasaules nabagi un nomalnieki. Varētu teikt – izstumtie, bet varbūt – cilvēki bez maskām? Palūkojoties dziļāk, tie esam mēs paši, solīdie mietpilsoņi, tikai kailāki.

Pirmajā brīdī var šķist, ka mana dzeja ir drūmuma un nolemtības kalngals. Bet! Mērķa vēstīt sociāli man nav, nabadzība ir tikai ceļš. Uz to pašu Vienu, uz Dieva līdzību. Pēc līdzības mēs esam radīti un, manuprāt, galvenā līdzības šķautne ir nevis vaibsti, ne tikai grandiozs noslēpums, bet arī spēja just empātiju, ieģērbties dažādās ādās. Protams, caur romānu es varu to pašu dzejoļa noskaņu izstāstīt citā valodā, tā sarunājoties ar plašāku auditoriju, ar tiem, kas “dzejas svešvalodu” nav apguvuši.

– Vai raksti – pareizāk, vai pieraksti – arī lūgšanas?

– Ar lūgšanām ir tā – jo tuvāk Dievam, jo vārdi nevajadzīgāki. Man šķiet, ka mūzika ir pilnīgāka lūgšana. Un cilvēka uzticība labajam – ikdienas darbi – arī ir lūgšana. Man šķiet, ka mēs dzīvojam ļoti ritmiski, savs skanējums ir rīta stundai, pavisam cits – pēcpusdienas tukšajam nomidzim. Ziemeļnieku ritms un baznīcas rits man ir svarīgs. Baznīcas gads ir stingra, gadsimtos nostiprinājusies forma, kur neko no jauna izgudrot nevar un nevajag, tikai sekot un piepildīt.

– Kādu padomu tu dotu vecākiem, kas bažījas par to, vai viņu pagaidām vēl mazais bērns reiz neizdomās pamēģināt narkotikas?

– Apziņa ved pie atbildības. Jautājumu – kāpēc es esmu pasaulē? – diemžēl visbiežāk uzdos pusaudzis parādu, darbu un nesaskaņu apgrūtinātā ģimenē. Narkotiku lietošanas cēloņi nāk no ģimenes iekšienes, nevis tikai kā ļauna, nepārvarama vara.

Kādā gruzīnu filmā izskanēja jautājums: “Ja šis ceļš neved uz baznīcu, tad kāpēc tas vajadzīgs?” Bez virsvērtībām ģimene ir tikai tāds klīstošais holandietis baudu okeānā. Mēs dzīvojam laikā, kurā ir pārāk daudz iekāres, vientulības un pārāk maz gudras, virzošas mīlestības. Pasaule, kurā visu drīkst, pati ir kā pašnāvnieciska narkotiķe. Neredzu citu kā bauslības ceļu, robežas sargā, bet tās jau nesaskan ar cilvēktiesībām…

 

 

 

***

pat ja tavs vējš kliedē manus matus

atsedzot vasaras neskartu pieri

un nomet bizbizmārīšu čagas

tieši plaukstā

tā mēs attālināmies

ar mēness ātrumu un saules gaismu

kad miesnieks–rudens īsina dienas

saulrieta nazi slaucīdams

vientuļnieku lūpās

 

iziešana

 

nepieskarieties savām sievām

pirms būsiet remdējuši

slāpes pēc siltas gaismas

 

grūto sievu vēderu vektori

pāršķeļ gaisu kā želeju nazis

profilā viņu vidukļi ir lekāli

diži jūras zirdziņi ar viktorijas seju

 

nepieskarsies viņai

pasažieri kuri smird pēc vodkas un lokiem

vārdu “konduktore” neizrunā sieviešu dzimtē

taču zem viņas tumšzilās vestes

kuru līdz melnam spīdumam nonēsāja tā otrā

dzimte kas apkalpo kulinārijas stendā aiz letes

un kuras seju un balsi un pērno niknumu atceros vēl tagad

it kā viņa būtu reklāma tai tumsai kuru nemēdz slavēt

nabago krēslā tu vienkārši ieaudz kā finiera krustā

visbeidzot tie izrādās paša kauli

stīvi un cieti kā betons

gadiem lieti tā Kunga no Betlēmes formā

atmiņu kapsulā iedzīti smiekli ar ķirškoku smaržu

rada tikai iekaisumu kamēr mēs klanāmies kuprī

arī šai zem tumšzilā apvalka taču jābūt krūtīm

kā nano daļiņai trīsdesmitgadu vērtam skūpstam

nopelējušas rozīnes ir viņas krūšu gali un lāsteku gumi

izpil aukstumu no noteku amputētajiem stabiem

viņas āda ar granātābola faktūru

rokas tādas it kā viņa būtu visu ziemu

ziemelī tirgojusi kartupeļus un zemi

viņas klēpis mumificējis sēklas

brīvdienu naktī viņa izdzīta ceļā

kopā ar mums šķērsot dangas

un izkāpt pirms pieturas

iziet vienai tumsā un vējā

kur trīsdesmit gadus vīri

vairs nepieskaras sievām

un viņa nevienu nelūdz

klusējot pastiepj rokas

lai ieplēstu talonā šuvi

 

***

atkāpšanās ceļu tu bruģēji sniegā

 

kas tev saujā?

bērns atbild – “pinokio”

“pelni” – atbalso māte

viņas dvēsele ir atspulgs un ēna

viņas kauli – slieksnis

 

tu stāvi un skaties

kā izbrist nesavainotām kājām

caur šīm tūkstots durvīm

no kuriem tikai vienas

nav uzzīmētas

bet visas apklātas baltas

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+