Ar nelegālajiem mantračiem problēmas arī jūrā 0
Latvijā patlaban ir vairāk nekā 20 nirēju grupu, kuras nodarbojas ar Latvijas teritoriālajos ūdeņos esošo kuģu vraku ”aptīrīšanu”, uzskata ūdenslīdējs un vēsturnieks Voldemārs Rains. Tajā pašā laikā vraku – vēstures pieminekļu apzināšanas un sargājošā statusa piešķiršanas process praktiski sācies tikai šogad.
Zemūdens un piekrastes arheoloģiskā mantojuma apzināšanai veltītajā diskusijā, kas ”Zinātnieku nakts” ietvaros bija sarīkota LU Vēstures un filozofijas fakultātē, tika atzīts, ka ”melnā arheoloģija” pastāv arī Baltijas jūrā, lai arī nirēju izcelto priekšmetu piedāvājuma īpatsvars interneta tirdzniecības vietnēs salīdzinājumā ar sauszemes ”racēju” guvumu nav liels. Voldemārs Rains uzsver: ”Ar melniem darbiem nodarbojas nirēji – amatieri, ne profesionāli ūdenslīdēji. Ir cilvēki, kas meklē tikai pārdošanai.” Gan ārzemēs, gan Latvijā ir naudīgi kolekcionāri, kuri gatavi maksāt vērā ņemamas summas par konkrētiem priekšmetiem no konkrētiem vrakiem, sponsorēt ekspedīcijas. Pēc Raina vārdiem, atklājot jaunu zemūdens objektu, ļoti piesardzīgi jāizvēlas, kam par to uzticēt informāciju, jo pieredze liecina, ka tā ātri nonāk pie nirējiem – nelegālajiem mantračiem. Pēc laika nolaižoties pie jaunatklātā vraka, atliek vien konstatēt, ka tas jau ”aplasīts”. Par pirmskara Latvijas kara flotes flagkuģi ”Virsaitis”, par kura iespējamo zemūdens izpēti pirms gada ieinteresējās pat Aizsardzības ministrija, masu medijos bijis ļoti daudz ”dezinformācijas un blefa”. Rains pavēstīja, ka ”Virsaitis” atrodas Igaunijas, nevis Somijas ekonomiskās zonas ūdeņos un ūdenslīdējiem nebūtu problēmu apsekot vraku, ja vien rastos finansējums. Tajā pašā laikā atsevišķu personu rīcībā jau esot nonācis kā kompass, tā citas relikvijas no ”Virsaiša”. ”Bet es nezinu, kur tieši tās atrodas,” piebilda runātājs.
Latvijas teritoriālajos ūdeņos ir apzināts ap 400 kuģu vraku, bet kopējais vēstures gaitā pie Latvijas krastiem nogrimušo kuģu skaits mērāms tūkstošos. Lai arī formāli vraki, kas guļ Latvijas teritoriālajos ūdeņos, pieder Latvijas valstij, faktiski tos no izlaupīšanas nekas nesargā – viss atkarīgs no pašu nirēju morāles. Sarežģīta situācija tāpat veidojas tad, ja vraku izskalo krastā – ja vien runa nav par kultūras pieminekli, tas būtībā pieder zemes īpašniekam.
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne uzsvēra, ka likums sargā tikai tos vrakus, kuri pasludināti par pieminekļiem, turklāt inspekcija nav spējīga ne kontrolēt jūrā notiekošo, ne saviem spēkiem apsekot vrakus, lai noteiktu to atbilstību kultūras pieminekļa statusam. Šajā ziņā notiek sadarbība ar Valsts robežsardzi un Latvijas Jūras administrāciju, bet nogrimušo kuģu apsekošanai ir noslēgts līgums ar biedrību ”Zemūdens kultūrvēsturiskā mantojuma asociācija”. ”Sistemātiska zemūdens arheoloģisko objektu apzināšana līdz šim nav notikusi. Tā ir tikko sākta,” sacīja VKPAI pārstāve.
Par pirmo vraku, kurš uzņemts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, uzskatāms Rīgas līcī pie Kolkas nogrimušais 17. gadsimta kuģis. Tas ir viens no senākajiem Latvijas teritoriālajos ūdeņos zināmajiem koka burinieku vrakiem.
