Ar smaili uzasināto zīmuli. Māksliniekam Ērikam Ošam 85! 1
Ar iesistu roku “Latvijas Avīzē” jau astoņpadsmito gadu karikatūras zīmē ĒRIKS OŠS. Latviešu presē viņš to dara kā rekordists – piecdesmit piecus gadus, kopš žurnāla “Dadzis” pirmajiem numuriem 1957. gadā. Alga ir lasītāju smaids, laba vēlējumi un uzteikšana, kas šodien ir īsti vietā, jo Ēriks atzīmē 85 gadu jubileju.
Vēl karikatūristam laimējies, ka pirms dzimšanas dienas viņu izprašņā feļetonists Egils Līcītis.
– Ērik, esam atzīmējuši tavas gadskārtas apaļās reizēs ar gargariem atmiņu gabaliem un atķeksējuši ar īsākiem rakstiem. Vai esam aizmirsuši kaut ko svarīgu paprasīt?
– Redz, man jau nav lāgā, ko stāstīt, jo tā dzīve baismīgi gluda aizvijusies. No kara es laimīgā kārtā izšļūcu pa reni. Kad pirmoreiz samīlējos, viņu dabūju, un ar to arī apprecējos. Mācījos, ko gribēju, un tas viss – tā kā par brīnumu. Padomju laikā, kad strādāju televīzijā, tikām visādi apcēlušies par iekārtu, bet mani pat uz čeku nesauca parunāties un tērpināt.
– Mācījies daiļās mākslas, bet paliki par karikatūristu…
– Pēc dabas neesmu mākslinieks, kā agrāk teica – hudožņiks. Tomēr varu nozīmēt no dabas, reproducēt krāsās, lai gan sanāk stipri piezemētos pelēcīgos toņos. Mani dzīvē interesē viss cits, izņemot medicīnu un astronomiju. Tēvs bērnībā mani ar bračku stipri vien piebaroja ar enciklopēdijām, un tā pa bišķītim radās interese par visu, vai tie karakuģi, vēsture un pārējais. No Mēness fāzēm maz ko saprotu un no mediķu būšanām, kaut ārstus ļoti cienu. Tā cilvēcei ir otra vajadzīgākā profesija, tūlīt aiz zemniekiem. Zemes arāji cilvēkus pabaro, dakteri uzfrišina, un kā trešo svarīgāko atzīstu skolotāja arodu.
– Karikatūristi arī kaut kur tai rindā liekami?
– Ē, ko nu tur karikatūristi… Ar savu klasesbiedru, nule aizsaulē aizgājušo Andreju Skaili skolā gan gājām uz sacensībām – kurš asprātīgāk apskaņos skolotāja klasē runāto. Mūs kušināja, bet tā var teikt, ka zirgošanās no laika gala man bijusi cieņā. Nuja, esmu dzīvojis… Grēcīgs esmu bijis, iedzēris. Tātad – ar iekārēm, bet ne jau nu briesmīgām šaustīts.
Iekāres realizēju iespēju robežās, bet esmu dabūjis arī atpakaļ, tā ka urkšķēt nav tiesību. Esmu sentimentāls, bet, ja mani kas kaitina, tad pārlieku dziļā nopietnība sadzīvē. Darbs ir jādara, bet taču nesludini katru reizi, cik diženi tu to paveici.
– Kad sēžu pie redakcijas “karstā telefona”, lasītāji nereti liek pasveicināt Ošu – feini esot uzzīmējis!
– Kariķēt sāku pavēlu, trīsdesmitgadīgs, bet te – re, kolēga Gatis Šļūka jau padsmit gados “Lauku Avīzē” sāka zīmēt. Man “Dadzī”, tolaik tās bija piepelnīties iespējas, haltūras plus rublīši. Kā reiz izteicās Zigmunds Skujiņš, es “riebīgi zīmēju”, tāpēc boļševiku laikā man deva ārpolitiskās tēmas, lai tas kapitālists pēc iespējas pretīgāks izskatītos. Vienā dropē mūsu lauku radagabals Fričonkuls arī sacīja – Ošs! Man taisni derdzas, kā viņš zīmē! Tā kā onkuli cienīju, manām ausīm tas skanēja kā pagodinošākais kompliments.
– Tagadiņ parlamentā, valdībā papilnam rosās “jaunās sejas”, bet tas ir jauns pārbaudījums arī mākslinieka labi noasinātajam zīmulim.
– Jā, nu Zatlers man īsti ģeniāli nepadodas. Vajadzētu variēt, ja atliktu vairāk laika. Dombrovskis pēc sejas tā nekas, parocīgs karikatūristam. Tie jaunie čaļi, Olšteins vai Parādnieks, labi nesanāk, un ar Solvitu pagrūti. Redzi, sievietes nemēdz būt neglītas, un tur tas grūtums. Viņām vaigi ir tādi piegludināti, un apcelt arī īsti nedrīkst.
Prezidents Bērziņš ir īpatnējs un dikti interesants, no kuras puses skaties – dziļi latvisks, ieskaitot miegainību. Bet kas mani nāvīgi smīdināja, tas bija Emsis. Nudien kā no migas izcelts un iztrūcināts izskatījās. Runāja nopietni, bet izklausījās kā komiķis no filmas.
– Mēs, karikatūristi un feļetonisti pasmīnam par visiem bez izņēmuma, bet vai savos astoņdesmit piecos tu neatklātu politiskās simpātijas un vērojumus?
– Tā saka – ja jaunībā neesi bijis sociālists, tev nav sirds, bet ja vecumdienās neesi kļuvis par konservatīvo, tad nav prāta. Mani ieskaita nacionālistiem it kā piederīgu, bet es gan vēlētos tādu sociāli atbildīgāku politiku. Negribētos, ka jaunajos laikos pārāk daudz ko aizslaucītu un aizmēztu, kaut to pašu tautas vēlēšanos darboties mākslinieciskajā pašdarbībā vai dakteri bez maksas poliklīnikā.
