Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
11. jūnijs, 2012
Drukāt

Arī Eirovīziju var izmantot, lai koptu tautas tradīcijas

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Kas galu galā ir Eirovīzija? Daudzi teiks: tas ir lēts, pliekans, bezgaumīgs kičs. Daudziem šī dziesmu (un deju) pasniegšanas maniere tomēr patiks – kā tīra izklaide, prieciņš labai omai, reizēm aizraujoši ritmi, un vārdi – lielākoties gaužām primitīvā angļu mēlē – neizsaka it neko. 


Bet – skaties un brīnies – šīgada Eirovīzijā, kas notika gleznainā Baku līča ielokā pie Kaspijas jūras, pilnīgi negaidīti godpilno otro vietu ieguva etnogrāfiskais ansamblis “Buranovskije babuški” (“Buranovas vecmāmiņas”). Šīs dūšīgās sieviņas Eirovīzijā oficiāli pārstāvēja Krievijas Federāciju. Bet viņas nav krievietes, viņas dziedāja udmurtu valodā un pārstāvēja savu novadu – Udmurtiju, kas pieder 
somugru zemju saimei. Viņu tērpi nebija šūti šim vienam vakaram, bet glabājušies pūralādēs un pārgājuši no paaudzes uz paaudzi, šo mundro omīšu mazajā sādžiņā lietošanas kārtībā bija tikai viens televizors – ciema klubiņā, kur drūzmējās sādžinieku pulciņš.

 

Tā bija tautiskuma uzvara pār pliekano popkultūru. Varbūt esmu subjektīvs, bet es šo “parādību” dēvēju nevis par folkloru, bet par tautiskumu – savu senseno tradīciju kopšanu, kas skaitliski nelielām tautām ir izdzīvošanas ķīla. Var jau šajā sakarībā runāt par nacionālismu, bet tikai pozitīvā nozīmē.

 

Šis ansamblis – udmurtu valodā “Brangurtys’ pes’anayos” – aicināts piedalīties somugru festivālā, kas 23. un 24. jūnijā notiks Komi autonomajā republikā, kur Staļina lēģeros – piemēram, Pečorlagā – gāja bojā ne mazums baltiešu. Festivālā piedalīsies visu somugru valstu un novadu pārstāvji, un festivāla direktore Anna Manoka teica: “Vecmāmiņu uzvara ir liels somugru izrāviens Eiropā.”

23. un 24. jūnijs – tie taču ir Jāņi, Līgo svētki, daudzu ziemeļtautu suminātie vasaras saulgrieži!

Un vai tad Latvijā jau sen nav kaut kas savējais – ansamblis “Suitu sievas”, kas apliecina jauku Kurzemītes vietējo tradīciju šķautni?

Pērn 2. novembrī, kad Rīgas Latviešu biedrības namā notika manas grāmatas “Publicistika” atvēršana, manu necilo personu ar melodisku daudzinājumu un garšīgiem sklandraušiem iepriecināja cita suitu sievu kopa – Kuldīgas novada Gudenieku pagasta ansamblis, kas bija koncertējis Portugālē un Zviedrijā. Vai nav jauki?

 

Bet ir tādi, piedodiet, superletiņi, kuri šim tautiskumam kā negatīvu pretpolu nostāda kaut kādu kosmopolītismu, ko es gan nosauktu par rietumnieciskumu, t. i., piederību Eiropas civilizācijai, apgaismības ideāliem.

 

Lūk, ļoti interesants pasākums, kas notika 6. jūnijā: Jesajas Berlina diena Rīgā. Notika diskusija “Sarūkošais iedzīvotāju skaits Baltijas valstīs: krīze un risinājumi”. Runāja Māra Ansāre no Igaunijas, Virgils Valentinovitšs no Lietuvas un Rolands Lappuķe – Ārlietu ministrijas sevišķo uzdevumu vēstnieks diasporas jautājumos. Tika demonstrēta BBC dokumentāla filma par Jesajas Berlina agrīnajiem dzīves gadiem. Un Jesajas Berlina Rīgas piemiņas lekciju angļu valodā nolasīja Dr. Vaira Vīķe-Freiberga, kuru mēs pazīstam un cienām arī par viņas ieguldījumu latvju dainu izpētē.

Un kas bija šī Eiropas mērogā nozīmīgā pasākuma sponsori? Pirmām kārtām – ak šausmas! – Sorosa fonds Latvijā… Un vēl arī Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā, Kanādas un Lielbritānijas vēstniecības.

Rīgā dzimušais Jesaja Berlins bija viens no izcilākajiem XX gadsimta prātniekiem. Viņa vārda piesaiste pilsētai pie Daugavas Latvijas tēlam nāk tikai par labu. Tas nav pulgotais kosmopolītisms, tas ir rietumnieciskums, kas itin labi saskan ar tautiskumu. Arī ja te “iejaukts” briesmīgais Sorosa fonds!

(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+