Mobilā versija
+3.7°C
Aleksandrs, Doloresa
Sestdiena, 18. novembris, 2017
12. septembris, 2017
Drukāt

Atbildība pret sevi un pasauli (1)

Foto - Evija Trifanova/LETAFoto - Evija Trifanova/LETA

Festivāla "Homo Novus" pirmizrāžu autori Matīss Gricmanis, Ahilans Ratnamohans un Krista Burāne

Latvijas Jaunā teātra institūta organizētais Starptautiskais jaunā teātra festivāls “Homo Novus” šogad norisinājās jau 13. reizi un laikā no 1. līdz 9. septembrim visdažādākajās Rīgas vietās piedāvāja daudzveidīgu izrāžu programmu. Festivāla ietvaros skatītājiem bija iespēja ne tikai pabūt dažādās Rīgas vietās (no Televīzijas torņa līdz Daugavgrīvas cietoksnim, no Matīsa kapiem līdz Rīgas Krievu teātra bēniņiem), bet arī aci pret aci tikties ar visdažādākajiem cilvēkiem, brīžam arī pašiem kļūt par aktieriem.

Festivāla intensīvajā desmit dienu programmā līdzās ārvalstu projektiem sešus jauniestudējumus veidoja arī latviešu teātra mākslinieki. Latviešu dramaturga Matīsa Gricmaņa un tamilu mākslinieka Ahilana Ratnamohana projekts “Valodas triloģija” piedāvāja izrāžu triloģiju, kurā ārzemnieki ar valodas un kultūras simbolu starpniecību centās pietuvoties latvietībai. Māksliniece Krista Burāne, turpinot iepriekš aizsāktos meklējumus Purvciema blokmājā izspēlētajā performancē “Robežas”, aicināja skatītājus uz dokumentālu izrādi Bolderājā, Daugavgrīvas cietoksnī. Dažādus miega stāvokļus izrādē “24 h miega” pētīja horeogrāfe Kristīne Brīniņa, bet rituālā teātra formām, pārvēršot pamestu fabriku svētnīcā, centās pietuvoties māksliniece Kate Krolle iestudējumā “Patiesības svētnīca”.

Īpašu uzmanību festivāla “latviešu programmā” piesaistīja divi iestudējumi: Kristas un Reiņa Dzudzilo izrāde “Patētiskā. Par redzamo valodu”, kas ir Latvijas teātrī labi pazīstamo mākslinieku pirmais patstāvīgais iestudējums, kā arī jaunā režisora, 2016./2017. gada “Spēlmaņu nakts” balvas nominanta Toma Treiņa un komponista Mārtiņa Zariņa “Koncerts augiem” ar izrādes nosaukumam atbilstošu norises vietu LU Botāniskā dārza Palmu mājā.

 

Ieraudzīt valodu

Kristas un Reiņa Dzudzilo debijas izrāde “Patētiskā. Par redzamo valodu” gan vizuāli, gan konceptuāli turpina mākslinieku iepriekšējo gadu radošajā biogrāfijā aizsāktos meklējumus, īpaši sadarbībā ar režisoru Viesturu Kairišu izrādēs “Uguns un nakts”, “Pērs Gints” (NT) un “Karalis Līrs” (RKT). Izrāde “Patētiskā” lielā mērā turpina šo iestudējumu pamatprincipu – spēcīgu vizualitāti, kas piepildīta ar semiotiski nolasāmiem skatuves simboliem un papildināta ar noskaņas un idejas ziņā jaudīgu mūzikas celiņu.

Vienlaikus ar izrādi “Patētiskā” mākslinieku tandēms iet soli tālāk, veltot iestudējumu nedzirdīgo cilvēku uztverei un mēģinot mūzikā iekodēto emocionālo un idejisko vēstījumu skatītājiem nodot zīmju valodā. Izrādes pamatā ir Pētera Čaikovska 6. simfonija, kuras skanējums nosaka ne tikai izrādes struktūru (iedalījumu četrās daļās), bet arī dramaturģiju. Pašā mūzikā dzirdamos un sajūtamos emocionālos pacēlumus un atslābumus mākslinieki kopā ar izpildītājiem – bērniem Elfrīdu un Fridrihu Geidmaņiem, kā arī vājdzirdīgo aktrisi Jolantu Znotiņu – iekodējuši vizuālā valodā. Pirmajā daļā koncertfrakās ieģērbtie bērni viens pēc otra uznāk uz mazās baltās skatuves un paceļ roku – līdzīgi kā diriģents paceļ zizli, pēc kura mājiena atskan mūzika, tā izrādē par nosacītu mūziku kļūst zīmju valoda. Nākamajās trīs daļās uz skatuves prospekta izgaismojas jautājumi “Kas ir ticība?”, “Kas ir cerība?”, “Kas ir mīlestība?”, un aktrise Jolanta Znotiņa, lūkojoties skatītāju zālē, zīmju valodā sniedz atbildi uz šiem jautājumiem, fonā skanot Čaikovska mūzikai. Katra monologa beigās viņai pievienojas abi bērni, pienesot bļodu, kurā aktrise rituālā nopietnībā secīgi ar ūdeni apslaka ausis, acis un muti.

Izrāde “Patētiskā. Par redzamo valodu” uztverama divos līmeņos, kas savā ziņā iemieso iestudējuma iecerē pieteikto tēmu – komunikācijas un uztveres atšķirības starp dzirdīgo un nedzirdīgo, audiālo un vizuālo pasauli. Jolantas Znotiņas zīmju valodā izpildīto monologu vēstījums uztverams tiem, kas šo valodu zina (kaut arī rodas jautājums, kādēļ šis teksts nebija nodrukāts izrādes programmiņā). Tikmēr nezinātājiem iespējams izsekot aktrises izpildījuma emocionāli precīzajai sasaistei ar spēcīgo mūzikas dramaturģiju.

 

Tumšs zaļš piedzīvojums

Mūzikas, teksta un telpas saspēlē balstīts arī Toma Treiņa, Mārtiņa Zariņa un Pētera Vīksnas radītais “Koncerts augiem”. Pirms izrādes katram skatītājam ir iespēja “paspēlēt” uz augiem kā mūzikas instrumentiem – Mārtiņa Zariņa radītajā augu ekspozīcijā, pieliekot plaukstu pie augu lapām, tās ieskanas. Kā nosacīts prologs skatītājiem tiek parādīts arī neliels video, kurā par augu specifiku runā pieredzējusi LU Botāniskā dārza darbiniece.

Iestudējumu ievada un noslēdz režisora uzruna skatītājiem, gluži kā rituālā aicinot sasveicināties un atvadīties no meža. Skatītāji LU Botāniskā dārza Palmu mājā ierodas, kad jau ir satumsis, un tieši tumsa izrādei piešķir nepieciešamo noslēpumainības lādiņu – iezīmē fizisko pāreju starp cilvēku un dabas pasauli. Vienīgo gaismu izrādē rada pašu mākslinieku ieslēgtie kabatas lukturīši, kā arī uz augiem un zemes projicētie video materiāli, kuros redzamas cilvēku figūras un dabas motīvi.

Kaut arī “Koncertu augiem” caurauž meditatīvs mūzikas un skaņu celiņš, tomēr izrādes centrā ir tieši runātais teksts – aktieru Ivetas Poles un Edgara Samīša izpildīti paralēli monologi par cilvēka un dabas attiecībām, kurus nosacīti iespējams iedalīt divās atšķirīgās pozīcijās. Ivetas Poles varone cenšas saplūst ar dabu, iejusties koka “ādā” un domu pasaulē, kamēr Edgara Samīša tēls paliek it kā ārpus dabas, vērojot to no cilvēka pozīcijām. Izrādes vēstījums, pateicoties aktieru pārliecinošajai eksistencei absolūtā tuvplānā ar skatītājiem, visai plūstoši ieved dabas pasaulē, taču vairākas reizes arī gribot negribot atgriež realitātē. Jēdzienisku pretrunu (iespējams, ironiski iecerētu, bet realizācijā – nesaprotamu) iezīmē tekstā pieminētais bērzs un pati reālā telpa, kurā visapkārt skatītājiem atrodas tikai palmas. Pamazām mehāniska kļūst arī izrādes darbības organizācija – skatītājiem iestudējuma laikā jāpārvietojas telpā, lai izsekotu ar lukturiem izgaismotajiem aktieriem jeb darbības lig­zdām, un abu aktieru izpildīto monologu starpā, gaismai pārslēdzoties no vienas vietas uz citu, veidojas nedaudz neveiklas tehniskas “tukšuma” pauzes, kuras novēršot izrādes temps kļūtu dinamiskāks. Taču tikpat iespējams, ka tieši šīs pauzes ir tās, kas uzrāda mūsdienās arvien lielāko plaisu starp cilvēka un dabas dzīves ritmu.

Šāgada festivāla “Homo Novus” izrāžu programmas daudzveidībā iezīmējas arī kāda noteikta tēma – cilvēka atbildība pret sevi un pasauli, mēģinot pārvarēt fiziskās un garīgās, sociālās un politiskās robežas, kas ik dienu atrodamas mums visapkārt.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+