Latvijā
Politika

Uldis Šmits: Kurš Latvijas ārpolitikas veidotājs ir izplatījis tēzi, ka “visi krievi ir ļauni”?0

Foto – AFP/LETA

Prezidents Raimonds Vējonis samērā laikus – vasaras beigās – brīdināja, ka politiskajiem spēkiem, kas veidos nākamo valdību, ārlietu ministra un aizsardzības ministra amatiem izvirzāmos kandidātus nāksies saskaņot ar Rīgas pili. Lai būtu “simtprocentīga pārliecība”, ka šie cilvēki “saglabās eiroatlantisko kursu”.

Bažām šķietami nav pamata, jo neviena no Saeimā iekļuvušajām partijām valsts dalību NATO vai Eiropas Savienībā publiski neapšaubīja.

Un visas apgalvoja, ka starptautiskajā arēnā vajag stāvēt un krist par Latvijas interesēm.

Tiesa, runājot par to, kas tad īsti ir Latvijas interesēs, politiķi tik vienprātīgi vis nebija. Piemēram, priekšvēlēšanu debatēs radio (“Īstenības izteiksme”) izskanēja arī tāda kā visumā piesardzīgi minētā “kursa” īstenošanas kritika. Bet “Saskaņa”, kura esot sociāldemokrātiska partija, tās izvirzītā premjerministra amata pretendenta Vjačeslava Dombrovska personā postulēja: “Es šobrīd mūsu ārpolitiku vairāk raksturotu, ka tās virsmērķis ir par katru cenu ieriebt Krievijai un uzzīmēt kaut kādu melnbaltu pasauli, kurā ir tā ļaunuma impērija un viss ir melnbalts. Tas, kurš automātiski nepiekrīt, ka visi krievi ir ļauni, ir nodevējs, un viņam ir nepareizi ģeopolitiski uzskati. Šis, manuprāt, ir ļoti izkropļots pasaules redzējums, un tas noteikti nekalpo Latvijas nacionālajām interesēm.”

Attēlotais redzējums patiešām izskatās izkropļots, vienīgi jāvaicā, kam konkrēti tāds piemīt, jo diemžēl netika precizēts, kurš Latvijas ārpolitikas veidotājs kādās oficiālās runās vai tekstos ir izplatījis tik aplamas tēzes un īpaši to, ka “visi krievi ir ļauni”. Ja vajadzētu norādīt avotus, diez vai atrastos kaut viens. Bet vēlēšanu kampaņu laikā jau var izteikties visādi – nu tā vispārēji. Jeb, kā mēdz sacīt, lielos vilcienos, un pārbraucot pāri pat acīmredzamiem faktiem.

Latvijai gan varbūt varētu pārmest nepietiekami izvērstu dialogu ar tām Krievijas aprindām, kas atbalstīja Baltijas valstu neatkarības atgūšanu un iekļaušanos eiroatlantiskajā telpā. Varbūt arī savulaik esam pārāk maz darījuši, lai Rietumos pienācīgi ieklausītos tajā, ko vēstīja šīs aprindas, kuras tagad būtu pelnījušas kaut vai morālu atbalstu. Igaunija ir uzņēmusi vairākus politiski vajātos, Lietuvā regulāri sanāk “Brīvās Krievijas forums”, un Viļņas pašvaldība pavisam nesen pagodināja Borisa Ņemcova piemiņu, nosaucot viņa vārdā skvēru iepretī Krievijas vēstniecībai.

Bet skaidrs, ka ne jau par šāda veida pasākumiem ir runa, kad mūsu “sociāldemokrātiskā partija” aicina rīkot pasaulei interesantus saietus (laikam ko līdzīgu “Baltijas forumam”) un būt Austrumu jeb pēcpadomju valstu lielajiem ekspertiem, kas tajās saskata ne tikai ienaidniekus. Patiesībā Latvijas ārpolitikas nostādnēs jau labu laiku kā viena no prioritātēm figurē valstis reģionā, kur populācija saskaņā ar pazīstamo spārnoto frāzi brīvi pārvietojas starp kalniem un jūru. Tāpat figurē daudzinātais Ķīnas zīda ceļš, kas pagaidām ir vienvirziena ceļš un tāds arī pārsvarā paliks.

Kas attiecas uz Kremļa režīmu, tad nekādi sevišķi ieriebšanas mēģinājumi no Latvijas puses nav novēroti.

Bijām vienīgā Baltijas valsts, kuras galva iespaidīgas delegācijas pavadībā ieradās vizītē Maskavā, turklāt pāris gadus pēc Krievijas invāzijas Gruzijā. Un vēl nākamās jeb Andra Bērziņa prezidentūras gados Rīga apņēmās Eiropā lobēt bezvīzu režīma izkārtošanu Krievijai. Tas gan kļuva neiespējami zināmu apstākļu dēļ, tomēr arī Putina agresija Ukrainā nelika Rīgai – atšķirībā no Viļņas un Tallinas – ieslīgt pārliekos nosodījumos, jo “Krima ir Krima”, bet nauda pēc asinīm nesmird. Bankas, caur kurām pārpumpēja no Austrumiem ienākušās milzu summas, to varētu apstiprināt.

Saistītie raksti

Sankcijas pret Krieviju nebija mūsu diplomātijas jājamzirdziņš, Rīga pat izvērsa Eiropas varas gaiteņos sev neraksturīgu rosību, lai dažu labu plašās kaimiņzemes amatpersonu no sankcijām pasargātu. Taču notikumu virkne, sākot no Malaizijas aviokompānijas lidmašīnas notriekšanas virs Donbasa līdz Skripaļu indēšanai jeb faktiski ķīmiskā ieroča lietojumam Apvienotajā Karalistē, un Kremļa pastāvīgie meli padara situāciju, kāda tā ir. Melnu grūti iztēlot par kaut ko gaišāku, ja negribam izlikties par politiski vājredzīgiem vai pakļauties manipulācijām un saucam lietas īstajos vārdos.

Tam arī vajadzētu kalpot kā mērauklai, varbūt pat galvenajai, kad prezidents Vējonis vēlēsies gūt “simtprocentīgu pārliecību” par koalīcijas izraudzīto cilvēku piemērotību nozīmīgo ministriju vadīšanai.

LA.lv