Mobilā versija
Brīdinājums +17.3°C
Agris, Agrita
Svētdiena, 24. septembris, 2017
29. janvāris, 2017
Drukāt

“Baltam sniegam balta dvēsele krīt”: Ivetas Skapstes dzeja (2)

Privātā arhīva fotoPrivātā arhīva foto

Iveta Skapste

Iveta Skapste (1974) ir ventspilniece, ar sajūtu sirdī, ka visa pilsēta ir mājas –  dzimtās, vienīgās, vislabākās.

Pirmā publikācija 1991. gadā – dzejolis “Seja” laikraksta “Saldus Zeme” Ziemassvētku numurā. Literātes dzejoļi visbiežāk atrodami Kurzemes vietējās nozīmes laikrakstos. Kopš 1996. gada, kad dzejnieku kluba vadītāja Rudīte Losāne Kuldīgā sapulcināja dzejas rak­stītājus, autori regulāri satiekas laikraksta “Kurzemnieks” redakcijā. Iveta ir nodibinājusi mazo dzejnieku klubiņu bērniem Saldū, kur strādā arī par Saldus Radio programmu vadītāju, kā arī Jelgavas Latviešu biedrībā pulcējusi kopā pilsētā rakstošos jauniešus. Studējusi Latvijas Universitātes Baltu filoloģijas fakultātē. Sākot piepildīties bērnības sapnim par darbu bibliotēkā, mācības pabeidza Latvijas Kultūras koledžā, iegūstot bibliotēkas informācijas speciālista izglītību. Šobrīd vada vienu no Ventspils bibliotēkas struktūrvienībām – Gāliņciema bibliotēku.

Ivetas Skapstes dzejoļu grāmata bērniem “Kāpēc man tāds deguns?” izdota 2011. gadā, “Kā atnāk dzejolis” – 2013. gadā. Rudenī, Dzejas dienu laikā, Iveta tiek aicināta ciemos uz visdažādākajām Latvijas vietām, pērn skolās, bibliotēkās, kultūras namos, arī – Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centrā notikuši vairāk nekā divdesmit pasākumi bērniem.

– Kā tu jūties Latvijā – vai droši? Vai pasaules sāpes un kreņķi tevi neskar?

I. Skapste: – Ir Latvija un tad ir LATVIJA. Tā pirmā ir tikai vieta kartē, punktiņš pasaules punktējumā. Otrā iztek tev cauri ar savām upēm, izsmaržo ar puķēm, izaug cauri ar priežu spēku, piepilda ar jūras sāļajām prieka, laimes un dažreiz sāpju asarām. Un tas, kā tu pieņem sev apkārt notiekošo, kad tavā Latvijā bango vētras, liek tev saprast, ko vērtē visaugstāk. Darbu, saskarsmi, rūpes, ticību…

– Dzejnieks izdzīvo un raksta. Kas, tavuprāt, ir pats svarīgākais bērnu dzejā?

– Dzejnieks raksta, kad ir laimīgs un nelaimīgs, raksta, kad citādāk nevar pateikt. Tas ir savdabīgs redzējums, kas pārņem un liek domāt, ka dzeja ir dzīve, un otrādi. Tas ir spēks, kas brīžiem sadedzina, bet brīžiem ceļ debesīs. Dzejoļi bērniem rodas, ja mazliet domā kā bērns, ja mazliet redzi kā bērns, ja saproti bērnus. Bez pārspīlējuma, bez uzspēlētām norādēm par labo vai ļauno, pareizo vai nepareizo. Atstājot vietu bērna iztēlei, ieliekot pārsteigumu, kurš atklājas dzejolī visnegaidītākajā brīdī. Vai saintriģējot un liekot saprast, ka dzejolis nebūs tas, kurš visu zina labāk. Lai arī varbūt dažreiz tā ir. Un tad ir svarīgi pastāstīt, kā tas dzejolis nāk, dalīties ar savu līdzpārdzīvojumu dzejoļa rašanās brīdī. Un, kad redzi sapratni un interesi bērnu sejās, tad kļūsti par savējo, kuram uzticas.

– Vai tev dzejā ir autoritātes – latviskajā vidē, pasaules telpā?

– Mans pirmais dzejas skolotājs bija rakstnieks, literatūrzinātnieks, kritiķis, dzejnieks, publicists, novadpētnieks un bibliogrāfs Valdemārs Ancītis. Piecpadsmit gadu garumā mūs vienoja sarakste un, pateicoties viņam, ieguvu daudzas vērtīgas atziņas, kā arī savas pirmās publikācijas.

Autoritātes… Aivars Nei­barts, Jānis Peters, Imants Ziedonis, Klāvs Elsbergs… tik dažādi, bet tik neizdzēšami un stipri. Ar uzrakstīto un pasacīto. Ar līdz galam nepasacīto.

Meklēju noskaņas arī citu dzejnieku darbos. Atrodu sev vajadzīgās. Ik pa laikam.

 

“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Ivetas Skapstes dzejoļus pieaugušajiem un bērniem.

 

***

Autobusa pieturā

ar mazu bērnu ratos

varbūt es mazliet kļūdos

varbūt pārskatos

 

autobusa pieturā

ar mazu bērnu ratos

mamma izspēlē dzīvi

telefonā dažādos līmeņos

 

varbūt es mazliet kļūdos

varbūt pārskatos

šķiet maza rociņa pastiepjas

no bērna ratiņiem

 

izstieptā rokā ieguļas

mirdzošs mobilais aparāts

varbūt es mazliet kļūdos –

 

pirmais līmenis iziets.

 

***

Dūmakainas domas

nedaudz skumīgas drūmas

liekas

ka pašam nepatīk

gribētos noķert to brīdi –

miglas celšanos prātā –

katrs paņemtu savā malā

kā vecu kleitu purinātu

 

uz manu pusi

uz tavu pusi

un otrādi

līdz galam

 

kamēr viss

būtu labi

viss būtu pa tavam.

***

Baltam sniegam

balta dvēsele krīt

nokrīt uz ceļa

tiek zābaku samīdīta

 

bet dvēseļu traukā

kur pelēkās vairāk kā baltās

visas mīt

neviena neapmaldās

 

arī šaubīgās

arī kritušās

arī jaukās.

 

***

Iedvesma uzpūtīs

siltu dvašu

aukstam ziemas rītam

 

pretī kupenām

uzskries kāds dzejolis gaisā

un neviens to neredzēs krītam

 

spēkam kas pacels spārnos

prāta radīto izbrīnu

ļausimies brīvi

 

ja vien tu mīli šo sajūtu

ja vien… tu mīli dzīvi.

 

DZEJOĻI BĒRNIEM

 

Kā atnāk dzejolis

 

Tad, kad dzejolis nāk,

ir jākļūst mazliet svinīgam,

jo tie ir svētki papīra lapai un pildspalvai,

tie ir svētki tam, kas to dzejoli rakstīs.

 

Tad, kad dzejolis nāk,

ir jākļūst mazliet nopietnam,

jo ne vienmēr dzejolim gribas smieties,

ne vienmēr ciemos uzprasīties.

 

Tad, kad dzejolis nāk,

ir jāatrod laiks apstāties,

jo tas ir brīnumains brīdis,

brīdis ko nedrīkst nokavēt.

 

Tad, kad dzejolis nāk,

tas atnāk un ir klāt.

Tētis

 

Visus darbus, kurus darīt nav spēka –

ne mammai, ne brālim, ne māsai, ne man,

izdara tētis!

 

Kur gan bez tēta lielā spēka mēs visi liktos?

Stāvētu katrs neizdarāmā darba priekšā

un varbūt pat nesatiktos.

 

Domātu skumjas domas un kaltu plānus,

kā labāk padarīt darbus nepadarāmos,

līdz atnāktu tētis, stiprs kā lācis,

paņemtu katrā rokā pa darbiņam,

mammu, brāli, māsu un mani

uzceltu plecos

un visu paveiktu smiedamies.

 

Pēc tam tētis mūs pasviestu gaisā,

un mums nebūtu bail

iekrist tēta stiprajās rokās visiem kopā.

Šodien 
dzejolis nerakstās

 

Šodien dzejolis nerakstās,

šodien dzejolis kluss –

sēž uz papīra lapiņas

un piepūties vēro mūs.

 

Negrib draudzīgus vārdiņus,

kuri rotaļās sauc,

uzgriež muguru zīmulim,

kurš vēl vakar bija tam draugs!

 

Varbūt dzejolis saslimis,

varbūt sāp tam kāds zobs?

Varbūt rakstot un domājot

ticis aizskarts dzejoļa gods?

 

Šodien dzejolis nerakstās,

šodien īdzīgs tam prāts,

labāk dzejoli rakstīšu,

kad tas kļuvis būs priecīgāks!

 

Gurķis

 

Gurķi rindā salikti

zaļi, gari, glīti,

tomēr kāds zaļmētelī,

kāds zaļais gurķis

ir viltīgs.

 

Grozās, knosās vilinoši,

aicina paņemt rokās

un, sajūtot kāri blēdīties, –

atļauj sev sānā iekost.

 

Koduma vietā smejas gardi

viltīgais, zaļais blēdis:

tu iekodi gurķim,

bet gurķis pretī

iekož tev rūgteni mēlē.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Skolotāja un dzejniece Linda Atbildēt

    Paldies, sirds sasila. Katrs mākslinieks taču ir liels (augumā) bērns ( Pasaules uztverē)

Fredis: Latvieši spiež ārā joku kā aizcietējuma mocīti (4)"Ja tik mazai tautai, kripatiņai kā vidēji lielai Amerikas pilsētai, ir īsti par ko jokot un smieties, varam būt priecīgi. Smiekli ir kā glābšanas riņķis, bez tiem ikdienišķā pelēcībā būtu pavisam traki," uzskata Andris Freidenfelds, viņš arī Fredis.
Draugiem Facebook Twitter Google+