Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
21. marts, 2013
Drukāt

Bārtas vēdzeles

Foto - LETAFoto - LETA

Aivars Pacevičus ar ūdeņiem ir uz “tu”, arī ar dzelžiem un lodāmuru apieties prot tīri labi. Saliekot ūdeņus kopā ar dzelžiem, veidojas pašdarināti mānekļi glumo tvarstīšanai, kas jau ilgus gadus ir Aivara sirdslieta.

Dzīvo Aivars pilsētā, vētru un dzintara krastā Liepājā, pārāk nebēdā par to, ka vējš var nopurināt no stabiem kādu telefonistu, taisa mānekļus un makšķerē. Un kā lai nemakšķerē, ja pilsētu no visām pusēm apņem ūdeņi, ūdeņi vien.

Jūrā pavasaros Aivars ķer vēja zivis, Kara ostas kanālā piešāvis roku uz asariem kārtīga dūraiņa lielumā, Liepājas ezerā cīnījies ar ievērības cienīgām līdakām, bet, runājot par Bārtu, mainās gan šā vīra vēju appūstie sejas vaibsti, gan balss intonācija. “Daudz laika esmu veltījis šo, manā izpratnē, ekselento zivju ķeršanai un mānekļu izgatavošanai,” stāsta Aivars. “Kad šī nakts plēsoņa gada pirmajos mēnešos dodas savā kāzu ceļojumā no ezera uz upi un atpakaļ, upē sarodas vīri ar ledus-urbjiem, pieres laterniņām un visādu veidu un izmēru mānekļiem cerībā tikt pie branga un kulināri augstvērtīga loma – vēdzelēm.

Vadot garas vakara un nakts stundas, esmu nonācis pie dažām samērā vērtīgām atziņām šo zivju ķeršanā. Makšķerēšanai izmantoju pašdarinātu stingru, bet elastīgu kātiņu, kas aprīkots ar bezinerces spoli, uz kuras stipra 0,30 mm aukla. Auklas galā smaga, liekta bļitka ar vienu vai diviem āķiem, nedaudz augstāk karinu vēl vienu, mazāku un vieglāku bļitku. Uz apakšējās bļitkas āķa lieku zivs filejas gabaliņu, uz augšējās bļitkas āķa – spraunu slieku pušķi. Interesanti ir tas, ka vēdzele savās nakts gaitās mēdz uzkost vai nu zivs gabaliņu, vai sliekas, reti kad vienlīdz labi garšo abas šīs ēsmas. Par zivju filejas gabaliņiem problēmu nav, var izmantot visas ezerā sastopamās zivis, reņģi vai salaku. Pārējais jau paša rokās. Pamatbļitka jāliek uz grunts, ieteicams to pat apgāzt uz sāniem, vēdzele bieži metas savam upurim virsū, un tad jūtams, kā uz makšķerītes uzgulstas patīkams smagums. Šādā brīdī jāpiecērt.

Bieži vien gadās, ka vēdzele vakara stundās paņem asariem domāto mormišku, un tad sākas dievišķīgais jampadracis, jo ar tievu aukliņu izmānīt no āliņģa šo zivi jau ir augstākā pilotāža. Ir gadījies redzēt, ka liela vēdzele āliņģī nāk iekšā ar asti pa priekšu, jo tā ir aptinusies ap auklu.”

Aivars pastāsta arī to, ka zivs jāmeklē. Tā jau nav, ka izurbs vienu caurumu un visu nakti nokluknēs pie tā. Āliņģis jāapstrādā (jāapmakšķerē) minūtes piecpadsmit un, ja copes nav, jādodas pie nākamā. Ja zivs paņem ēsmu, var turpināt makšķerēt tajā pašā āliņģī vai urbt jaunu gandrīz blakus. Vēdzeļu mīlas prieki nārsta laikā norit bariņos, kur vienu mātīti aplido vairāki tēviņi, un, ja paveicas, var aplasīt visu baru.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+