Bet rēķinus maksās “Vienotība” 0
Kā zināms, visās iepriekšējās vēlēšanās latvju vēlētājs bija kļūdījies. To viņš parasti konstatēja jau vēlēšanu naktī, uzzinādams balsošanas rezultātus. Pilsoņi apzinīgi bija gājuši pie urnām un ielaiduši tanīs balsi par sarakstu “Vārpa un grauds”, taču vienmēr sanāca, ka iznākumā uzvarētāji izrādījās “Sūds uz kociņa” vai vēl sliktāks politiskais spēks.
Cilvēki sodījās, ka apvesti ap stūri, norakstīja neizdošanos uz latviešu vēlētāja jaunības trakulības rēķina, un mājās sēdētājiem, kas zobojās par apzinīgajiem pienākuma pildītājiem, atbildēja – mēs krītam, krītam un krītam, lai mācītos piecelties. Pieveikuši latvietī dziļi iekšā mītošo lētticību, atguvušies no kontūzijas, novārtījušies vēlētāji beidzot saņēmās un šajā Saeimā ievēlēja progresistus un jaunās sejas – vecās, atbaidošās mordas paglabādami zem sēru vītola klusā lauku kapsētā. Likās, dzīvei vajadzēja iet uz augšu, spirālē pa reformu un tiesiskuma ceļu. Bet kas nu notika, ka viss ieklemmējās. Valdība nav veikusi izglītības reformu, nav būvējusi autoceļus, nav attīstījusi “Rail Baltic” dzelzceļa maršrutu, nav panākusi vienošanos par sašķidrinātās dabasgāzes termināļa celtniecību mūsu teritorijā, nav ieviesusi vienotu valsts kapitālsabiedrību pirmšķirīgu pārvaldību, nav liberalizējusi gāzes tirgu, – ikvienam vēlētājam atradīsies iegansts secināt, ka pasauli valda haoss, un valdošās koalīcijas dēļ Latvijā tas izpaužas jo īpaši. Kas attiecas uz “latvisko spēku” pretošanos “lienošai Krievijas ietekmei” – šī ietekme jau ir atlīdusi un daudz ko pārņēmusi.
Šādu mazrezultativitāti kādam nāksies samaksāt. Vienmēr seko restaurācijas periods, kad komedianti un saimniekotāji ar plašu vērienu atkal kļūs ministri tagadējo Hārvardā un Kembridžā skoloto, Briselē labi ieredzēto vietā. Itālijas vēlēšanas dod nepārprotamu zīmi mūsu politiķiem, cik viegli bērns iekārdināms ar grabuli un paiju.
Var tikai pabrīnīties, cik bieži pēc temperamenta ir saskanējis itāliešu un latviešu vēlētājs, lai gan it kā skaitāmies nosvērtāki ziemeļnieki. Tālumā jau plandī miroņgalvas karogi, zem kuriem stāsies tie, kuri pratīs skaļāk kliegt, vaidēt un ņaudēt. Tie klauni, kuri piepratīs apieties ar vēlētāju kā ar bērnu un apsolīt viņam saldo mannas putriņu.
Ak, tas jau neattiecas uz mums, ak, mēs mācēsim noturēties – pret uznākošo restaurāciju sevi uzmundrinās mūsu apdāvinātākie politiķi no saulrieta krāšņumā uzplaukušās “Vienotības”. Lai plosās mēris, lai nāk virsū bads, lai uzmācas revanšisti, mēs pārlaidīsim grūtos laikus, patvērušies savā muižā. Diez vai tā būs, jo pati māte daba radījusi politiķus lidošanai no aug-stiem krēsliem. Diemžēl valdošajai partijai būs jāmaksā rēķins – arī, piemēram, par Reformu partijas nesakārtotību, par “Visu Latvijai”/”TB”/LNNK neapmierinātību koalīcijas iekšienē vai par nepietiekamas uzmanības pievēršanu pašvaldību vēlēšanām. Var jau būt, ka savlaicīgi atskāršot par priekšā stāvošajām nepatikšanām, kaut ko izdosies labot un neļaut klauniem sagrābt varu.
