Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
20. decembris, 2012
Drukāt

Briseles gaiteņos klīstošais “mocekļa” sacerējums un citas atmiņas

Foto - LETAFoto - LETA

Šobrīd daudz runājam par tautas sociālo atmiņu. Dienas gaismu ierauga izdevumi, kuros dažādās formās apkopots cilvēku piedzīvotais, – dienasgrāmatas, vērojumi, pieraksti. 


No vienas puses, vēsturnieki pret šiem materiāliem izturas ar distanci. Viņu arguments ir loģisks. Sociālā atmiņa nav gluži tas pats, kas akadēmiskā vēsture. Kāds kaut ko redzējis un pēc savas saprašanas vēlāk pārstāstījis. Atmiņām nereti nav dokumentālu pierādījumu, nākas ticēt uz vārda. Akadēmiskā vēsture savukārt vētī pierādāmus dokumentus un savos spriedumos balstās uz konkrētiem, arhīvos atrodamiem faktiem.

No otras puses, vēsturnieki nenoliedz, ka sociālā atmiņa var būt interesants izziņas materiāls, kurš kolorīti izgaismo kādu vēstures šķautni, piedod sausajiem dokumentiem “sāli” un “laikmeta garšu”. Sociālā atmiņa ir teicams papildu materiāls, bet pateicīgāk to izmantot romānu literatūrā. Lai gan ir vēsturnieki, kuri pēta sociālās atmiņas un akadēmiskās vēstures mijiedarbību.

Eiroparlamenta deputāts Rubika kungs esot uzrakstījis savu skatījumu par Tautas frontes laikiem un aktīvi to izplatot Briseles gaiteņos. Šajā sacerējumā viņš sevi attēlo kā politisko mocekli, kā cietēju un apspiesto.

Lai stātos pretī OMON kaujiniekiem, barikāžu laikā saformēja pirmo neatkarīgās Latvijas militāro vienību – 1. policijas bataljonu cīņai pret noziedzību. Šajā vienībā iestājās ideālisti, kuri bija gatavi aizstāvēt Latvijas neatkarību kaut ar slotas kātu rokās. Puča laikā viņi izgāja mācības Kurzemes mežos netālu no Kandavas.

Tautā šos puišus sauca par baltajām beretēm vai par Vectirāna armiju. Kā paši karavīri smējās, viņiem bija LPSR MVD sarkanās apliecības ar ierakstu – policists. Pēc puča izgāšanās baltās beretes pārņēma čekas ēku Stabu ielā un LKP Centrālkomiteju. Viņi bija tie, kas arestēja LKP pirmo sekretāru Alfredu Rubiku.

Tagad par sociālo atmiņu. Aculiecinieki stāsta, ka Rubika kabinetā uz galda atradās saraksti ar uzvārdiem un adresēm. Puča izdošanās gadījumā tos liktu lietā. Paredzēti bija gan augstākie soda mēri, gan aresti un izsūtīšanas. Puiši sarakstos meklēja pazīstamus uzvārdus. Visus policijas bataljona cīnītājus bija paredzēts iznīcināt. Vēlāk saraksti kaut kur nozuda. Par tiem nekas nav dzirdēts nedz tiesas prāvā, kurā Rubikam piesprieda cietumsodu, nedz citur. Tātad dokumentētu pierādījumu nav, ir palikuši puišu stāsti. Sociālā atmiņa vērtējama kā subjektīva, bet interesanta, laikmetam krāsu piešķiroša blakus liecība. Varbūt to ir vērts pievienot Briseles gaiteņos klīstošajam “mocekļa” gaudu sacerējumam?

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+