Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
7. augusts, 2014
Drukāt

Brīvprātīgi vai obligāti. Kā aizsargāsim Latviju?
 (30)

Foto-Rekrutēšanas un jaunsardzes centrsFoto-Rekrutēšanas un jaunsardzes centrs

Latvija uz profesionālo armiju pārgāja 2006. gadā. Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa ieskatā tā bija kļūda. Kaimiņvalstī joprojām ir obligātais militārais dienests.

 

Eiropa pret Šveici


Pēdējā laikā šveiciešu rīkotie manevri ir izpelnījušies diezgan nīgras piezīmes no kaimiņvalstu, pirmām kārtām Francijas puses, jo izspēlētās situācijas atgādina kaitinošu fantastiku vai politiskus murgus. Piemēram, aizpērn mācībās “Stabilo Due” tika simulēta versija, ka eirozona ir sabrukusi, Eiropā iestājas haoss un bēgļu lavīnas virzās uz Šveici. Bet pagājušā gadā scenārijs paredzēja, ka Francija krīzes dēļ ir izputējusi un sašķēlusies vairākos reģionos, no kuriem viens, būdams sevišķi agresīvs, sūta savas paramilitārās vienības meklēt Šveices naudas skapjus. Kā apgalvoja manevru organizētāji, karaspēles paliek karaspēles, tāpēc nevajag ņemt ļaunā. Savukārt Francijā dažs labs sprieda – kaimiņi izgudro velns zina ko, lai kaut kā nodarbinātu savus obligātajā karadienestā iesauktos. Un tādus tur var sapulcināt nelielas valsts mērogiem krietni daudz, proti, 155 000 cilvēku. Turklāt pagājušajā gadā notikušajā referendumā absolūts vairākums šveiciešu jeb 73,2% nobalsoja par šīs sistēmas saglabāšanu. Pierādījums, ka obligātais karadienests kļuvis par šveiciešu nacionālās identitātes sastāvdaļu, kaut gan nu jau neskaitāmas paaudzes karu nav piedzīvojušas.

Citviet Eiropā un galvenokārt Baltijā iepriekš aprakstītajiem līdzīgi scenāriji nemaz neizskatās pēc slimīgas izdomas. Drīzāk pēc reāli apsveramas iespējamības. Tomēr atšķirībā no neviena īsti neapdraudētajiem neitralitātes piekritējiem šveiciešiem, kas jau sen paši sev ir snieguši atbildes uz jautājumiem, vai armija miera laikā ir vajadzīga un kādai tai jābūt, baltieši vienmēr svārstījušies un savā nostājā nav bijuši vienoti. Arī tagad Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess uzskata, ka mazās valstīs nepieciešams obligātais karadienests, kas piesaista vairāk pilsoņu armijas rezervei. Mūsdienu Eiropā gan šis modelis, ja tā var sacīt, tīrā veidā nav pārāk izplatīts. Taču jāpiemin ekonomiski un militāri spēcīgā Norvēģija, kas tāpat kā Šveice nav Eiropas Savienības dalībvalsts, bet ko raksturo prasme laikus pielāgot nacionālo politiku nākotnes tendencēm. Sākot ar 2015. gadu, obligātais karadienests tur aptvers visus iesaucamajam vecumam atbilstošos pilsoņus – gan vīriešus, gan arī sievietes. Eiropas Savienībā obligātais karadienests ir spēkā arī Somijā un Austrijā, kas neietilpst NATO, un Grieķijā, Kiprā un daļēji Dānijā. Katra no šīm valstīm vadās pēc saviem īpašiem apsvērumiem.

Pavērsiens uz 
profesionālismu 


Savi apsvērumi bija arī valstīm, kuru aizsardzība balstās galvenokārt uz profesionālu armiju. Pēc Otrā pasaules kara Apvienotā Karaliste bija pirmā Eiropas lielvalsts, kas izraudzījās šo ceļu jau 1960. gadā. Kontinentālā Eiropa bija atturīgāka, un līdz ar aukstā kara beigām diskusijas vēl nerimās. Smagās pagātnes nospiestajā Vācijā obligātais karadienests pārstāja pastāvēt tikai kopš 2011. gada 1. jūlija. Sabiedriskā doma, spriežot pēc toreizējām aptaujām, nebija pārāk labvēlīga Bundesvēra vispārējai profesionalizācijai, pieļaujot, ka pilsoņu plašāka iesaistīšana, kas zināmā mērā saistās ar “tautas uzraudzību” pār bruņotajiem spēkiem, arvien ir svarīga.

Francija, kas, jāatgādina, tāpat kā Apvienotā Karaliste ir kodolvalsts, 1997. gadā nolēma pilnībā pāriet uz profesionālās armijas sistēmu, ko ieviesa 1999. gadā. Sākotnēji to pārsvarā uztvēra kā sa­sniegumu un kārtējo modernizācijas apliecinājumu. Taču šodien nereti izskan viedoklis, ka obligātajam karadienestam piemita savas priekšrocības un tas bija neatsverams līdzeklis no imigrācijas nākušās jaunatnes integrācijai. Tagad varbūt vienīgais patiešām obligātais pienākums atliek līdzdalība tradicionālajos “Aizsardzības un pilsoniskuma dienas” pasākumos (pilsoņiem no 17 līdz 25 gadu vecumam), kas tiek veltīti, kā agrāk pie mums sacītu, militāri patriotiskajai audzināšanai. Var arī pieteikties “pilsoniskajā rezervē”, kam uztic lielākoties nemilitārus sabiedriskus uzdevumus, vai “operatīvajā rezervē”, kas prasa jau krietni augstāku sagatavotības pakāpi, lai, teiksim, sniegtu palīdzību mežu ugunsgrēku dzēšanā vai pat karadarbībā valsts militāra apdraudējuma gadījumā.

Latvijas dilemma


Jautājums, vai mazai valstij vajadzīga armija un kāda, tika apspriests gan 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas veidošanas gaitā, gan pēc neatkarības atgūšanas.

Jāteic, ka pēc valsts nodibināšanas atbildi diktēja nevis politiķi, bet ap­stākļi, kādos Latvija atradās. Politiskai spriešanai vienkārši neatlika laika, jo vajadzēja karot, paļaujoties uz cilvēkiem, kas bija gatavi to darīt. Viņi, sākot ar pirmajiem pārsimts vīriem un beidzot ar apmēram 76 tūkstošiem Brīvības cīņu noslēgumā, ir iegājuši vēsturē.

Neatkarības atgūšana laimīgā kārtā nenoritēja kaujas laukos, un varbūt tāpēc liela Latvijas elites daļa sliecās uzskatīt militāro jomu par nebūtisku vai pat nevajadzīgu – pietiek ar policiju un robežsardzi, un, ja notiks iebrukums, armija tik un tā nespēs pretoties. Protams, bija arī vesela virkne citu ieganstu, ko visi vēl atceras, lai bruņotos spēkus uzlūkotu skeptiski. Obligāto karaklausību šķietami ieviesa, taču faktiski nenodrošināja likumu nesakārtotības un neizdarības dēļ. Iesauktie nesaņēma pienācīgu apmācību un bieži izbaudīja uz savas ādas ārpusreglamenta attiecības un vispār attieksmi, kas diez ko neatšķīrās no padomju ieradumiem. Prese nepārtraukti apcerēja līdzekļu šķiešanu vai piesavināšanos, armijnieku un zemessardzes vadības pastāvīgo rīvēšanos un dažādus ar personālijām saistītus skandālus. Tostarp radās ticība, ka valsts uzņemšana NATO atrisinās visas problēmas gluži kā “Auseklītis”. Un uz īsti profesionāliem pamatiem nostādīti Nacionālie bruņotie spēki. Saeima 2003. gadā apstiprināja attiecīgu Valsts aizsardzības koncepciju, kuras ietvaros 2006. gadā obligāto militāro dienestu pilnībā nomainīja profesionālais. Taču sistēmas nomaiņa un iestāšanās Ziemeļatlantijas aliansē diemžēl nenozīmēja, ka Latvijas valdošie politiķi ilgstoši turēs solījumu atlicināt valsts aizsardzībai divus procentus no iekšzemes kopprodukta. Atkāpe iezīmējās jau t. s. treknajos gados un, protams, padziļinājās krīzes laikā. Par vienu no aizbildinājumiem kalpoja tas, ka saistības aizsardzības finansēšanā neievēro daudzas alianses valstis. Tagad iestājusies atskār­sme, ka Baltijas valstīm ir bīstami sekot loģikai “kā tie citi, tā mēs ar”. Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite šo atskārsmi nesen izteica visnotaļ sakāpinātā tonī: “Mūs sargā NATO 5. pants, bet galvenais ir nebaidīties no agresora, jo agresoram to vien vajag. Lai cik maza būtu valsts, mums jāzina, ka otrreiz nedrīkstam atkārtot vēsturisku kļūdu – ja mūs mēģinās okupēt, nāksies pretoties, nāksies šaut.”

Nauda un laba griba


Pietiekami daudz līdzekļu un sociālo garantiju tomēr jāpiešķir jebkādai sistēmai, vai nu tas būtu obligātais dienests, kura atbalstītāju skaits pieaug dažādās aptaujās, vai profesionālais, kuru paši augsta ranga profesionāļi un amatpersonas Latvijā jo­projām dēvē par valstij izdevīgāku. NBS komandieris Raimonds Graube jau aprīlī televīzijas intervijā (LNT) runāja par obligātā dienesta atjaunošanas pārāk lielajām izmaksām, turpretī “pilsoņu iesaistīšana zemessardzē, viņu apmācīšana ir mūsu ejamais ceļš…” Bet, kā nupat atzīts, pagaidām naudas trūkst arī tam.

Jānis Kažociņš sarunā ar “LA” politiķu knapināšanos nosauca par nožēlojamu. Īpaši pašreiz, kad agresija ir pavisam netālu no Latvijas robežām un mūsu valsts iebiedēšana šo robežu tiešā tuvumā iegūst skaidrus apveidus. Viņš cita starpā pieminēja Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieka Jāņa Bērziņa zinātnisko rakstu, kurā analizētas modernās agresijas izpausmes, kā arī ieteicamā pretdarbība. Pētījuma nosaukums “Krievijas jaunās paaudzes karš Ukrainā: tā nozīme Latvijas aizsardzības politikā”, un tajā kā viens no pretsoļiem ir izklāstīta nepieciešamība “izstrādāt jaunu obligātā militārā dienesta modeli, lai nodrošinātu apmācītus kaujasspējīgus rezervistus. Latvija ir pārāk maza, lai atteiktos no obligātā militārā dienesta, bet, tā kā mūsdienās Nacionālie bruņotie spēki ir profesionāli, nav jēgas atgriezties pie tradicionālā obligātā militārā dienesta modeļa. Tā vietā obligātais militārais dienests būtu jāsaprot kā intensīvu militāro pamatapmācību periods, lai veidotu rezervistus kā daļu no zemessardzes. Šis sākotnējais periods būtu vēlams vidusskolas pēdējos gados, daļēji aizstājot fizisko kultūru. Pēc šā sākotnējā perioda rezervistiem būtu jāpiedalās obligātajās ikgadējās mācībās līdz 45 gadu vecumam vai arī – atkarībā no izglītības līmeņa – līdz 55 gadu vecumam. Šī iecere ir Somijas, Šveices un Izraēlas modeļu apvienojums – tādējādi ikviens Latvijas pilsonis būtu kareivis, kurš ir gatavs aizstāvēt savu valsti. Būtu jāizvērtē iespēja uzņemt obligātajā militārajā dienestā arī sievietes.”

Šis priekšlikums nav nemaz tālu no Aizsardzības ministrijas un NBS pēdējā laikā deklarētajiem pamatvirzieniem, kas ietver jaunsardzes darbības paplašināšanu, zemessardzes lomas palielināšanu un aktīvāku darbu ar rezervistiem. Bet vēlreiz jāuzsver, ka labu nodomu īstenošana būs atkarīga no finansējuma. Taču daži pētījumā izteiktie ierosinājumi nekādus pārliekus izdevumus neprasa. Vienīgi politisko gribu. Teiksim, “valdības līmenī vienoties par principu, ka Latvijas nacionālajai drošībai ir jābūt daļai no lēmumu pieņemšanas procesa. Ir izšķiroši svarīgi izvērtēt lēmumu būtību un sekas tā vietā, lai tikai ievērotu formālas birokrātiskas procedūras.” Tad gan nacionālās drošības intereses vajadzētu stādīt augstāk par atsevišķu nozaru lobiju un ietekmīgu personu interesēm.

Taču modernās karadarbības pirmās fāzes, kas pārsvarā iegūst, Kažociņa vārdiem, informatīvi psiholoģiskā un uztveres kara aprises, mūs gribot negribot tajā ierauj visus bez izņēmuma. Kaut kādā nozīmē Latvijas pilsonis jau šobrīd ir kareivis. Viņš nekaro ar ieročiem, bet izdarīdams izvēli. Gluži ikdienišķu izvēli (par labu tam vai citam pasākumam, TV kanālam, pakalpojumam utt.) vai izteikti politisku, kas būs jāizdara arī drīzajās Saeimas vēlēšanās, un cīņa solās būt smaga.

Pievienot komentāru

Komentāri (30)

  1. Mees viiri karosim ar TV pultji un ne vairaak.

  2. Kļūda ir pašā definīcijā “obligātais dienests”. Tam ir jābūt brīvprātīgam, bet valstij jānodrošina tādi bonusi dienestu izgājušiem, lai pie rekrutēšanas centra rindas stāvētu. Bonusi varētu būt gan materiālie, gan nemateriālie. Studiju kredīta atmaksa, iespēja straujāk kāpt pa karjeras kāpnēm civildienestā, sabiedrības atzinība, iespēja ātrāk iziet vecuma pensijā utt.

  3. Njā, daži te gudri runā…bet kur valsts ņems tos miljonus tam visam…Paaugstinās nodokļus, samazinās algas skolotājiem, mediķiem, policistiem utt…Dzīvosim, strādāsim ,lai uzturētu obligāto dienestu…Tādai mazai valstij kā Latvija pietiek ar profesionālo armiju nav ko daudz zīmēties…

    • Cik izmaksā OMD un cik profesionālā armija? Ja ir 5000 profesionāļu un mēnesī vidēji katrs saņem 600 eiro, tad gadā algās vien tiek izmaksāti 36 miljoni eiro.
      Ja ir 3000 OMD karavīru un ~2000 instruktoru un virsnieku (kopā arī 5000), tad sanāk lētāk, kā uzturēt 5000 profesionāļu. Galvenais ieguvums – pēc 10 gadiem būs jau 30 000 cilvēku, kuri mācēs aizstāvēt tēvzemi. Pie profesionālas armijas arī pēc 10 gadiem būs tikai 5000, kuri mācēs karot.
      Tagad profesionāļiem apmaksā dzīvokļu īri – gadā uz visiem profesionāļiem tie ir miljoni. Katrā ziņā kazarmas priekš OMD izmaksās lētāk.
      Par barošanu – OMD izmaksātu aptuveni vienādi, jo profesionāļi gan ēd armijas ēdnīcā, gan saņem dažādas uzturnaudas pārtikas iegādei.
      Formastērpu izmaksas – aptuveni vienādas. Pie nosacījuma, ka jauniesauktajiem nedod vecās, caurās, nonēsātās un novalkātas iepriekšējo iesaukumu formas.
      Ieroču izmaksas – mazākas, jo jauniesauktie OMD kā diletanti pirmajās nedēļās netiks pie kārtīgas šaušanas.

  4. 1. Ja jau Latvijā ir dzimumu līdztiesība, tad obligāti jādien arī meitenēm. Līdzīgi kā Izraēla. Jo kāpēc gan tikai puišiem jāizpilda “pienākums” pret valsti, bet meitenes varēs vaļoties? Ja meitenes negrib dienēt un izpildīt pienākumu pret valsti, tad šādām meitenēm jāatņem tiesības vēlēt Saeimas vēlēšanās un strādāt valsts iestādēs. Ja dien, tad dien visi – un nevis puiši dien, bet meitenes dzerstās, nopīpējas un izklaidējas pa ballītēm.
    2. Uz Saimu kandidē 13 partijas. Tās neko nav mācījušas no Ukrainas notikumiem. Neviena partija nepiedāvā atjaunot OMD – tātad Latvijā tiks saglabāta profesionālā armija. Diemžēl.

  5. par obligāto dienestu sajūsmā ir tie ,kam pašiem nav jādien ,tāpat pašu dēliem .

    • Visa problēma ir tajā, kad Latvijas valsts atsķīrībā no kaimiņu valsts Lietuvas OMD atcēla pavisam. Lietuvieši atkal iesaukšanu OMD “iesaldēja”. Politiķim vai politiķiem, kas uzņemtos atjaunot OMD tā būtu politiskā nāve.
      Mans uzskats ir, ka OMD ir nepieciešams, jo tad paielām sataigātu mazāk Justinam Bieberam līdzīgo. Rēlas karadarbības laikā būtu aizstāvji, kas gatavi karot par valsti nevis sēdēt ieķērušies mammītes brunčos

  6. Forši, ka krievija un krievi neatrodas Eiropā! Lai aziātiem izdodas sakārtot savu lielo valsti un lai aziātiem pietiek spēka gāzt huilu putinu!

  7. Karš ir stulbums.

  8. Mēs nevaram ieviest obligāto dienestu, jo tad tādai armijai kurā dienēs “pravda” mēs šā vai tā nedrīkstēsim uzticēties. Tādi pārdos valsti bez sirdsapziņas pārmetumiem tāpat kā tagad “mūsu “policija apskaidro kādu valsti un ideoloģiju viņi aizstāv

  9. У вас есть преамбула,вот там и сказано кто должен защищать латвию для латышей!

  10. Jjaadziivo Taa , kaa nenokjer bez bikseem.

  11. Latvijā nepieciešams gan obligātais karadienests, gan profesionālais. Tomēr visupirms nepieciešams ir patriotisms, lepnums un atbildība pašiem par savu valsti. Ja tādas īpašības būs vecākos, tās pāries bērnos. Nupat jau Latvija sāk saprast savas gan G-24 kredītu kļūdas, gan trekno gadu izlielīšanos, banku un uzņēmumu nepieskatīšanas un nodokļu nemaksāšanas sekas un sociālās sfēras, un izglītības un medicīnas sistēmas vājumu. Uz tādu nejēdzību fona nekādu patriotismu gan neieaudzināsi, joprojām turpinošās emigrācija arī, nenorāda uz labticību savai valstij. Bet nevar noliegt, ka sākums kaut kam tomēr labam, tuvākajā nākotnē, nupat notiek. Un tieši tagad, rietumu pasaulē arī, notiek trešā pasaules kara iespējamības apzināšanās. Ja, protams, valstis attiecīgi nereaģēs un draudošās briesmas netiks ierobežotas un iegrožotas. Latvija tur nedrīkst stāvēt malā!

  12. Gruti gan spriest, par to kas vairak nepieciešams, obligatais dienasests, vai profesionala armija. Manuprat gan drizak palikt pie profesionalas armijas, un ieviest skolas obligato militaro macibu.

  13. Šveice karu nav piedzīvojusi???Kā tad 1.PK un 2.PK?

  14. Vienlaikus pašiem jāsaprot, ko darīt ar tādiem kosmopolitiskajiem pacifistiem kā Tīrons, kam Satversmes preambula par nacionālu valsti ir nevajadzīgs “sviests”. Pospadomju pacifisti, kas bēguši no sevis un savas valsts sargāšanas, attiecīgi arī dienesta, ir sapūdējuši uzskatus un turpina to darīt. Kam šaubas, lai atkārtojumā paskatās Ulda Tīrona uzstāšanos Latvijas TV1. Augstrpātīgās “kultūrelites” deguni jāpavelk uz leju, tuvāk zemei. Vienlīdz labs Lembergs, kas pret NATO un tīronisti, kam riebjas pašaizsardzība, bet nespēj pirkt aisardzības pakalpojumus.

    • tad karo stingraa mamma,es savus deelus karam neaudzinu,jo nav ko te aizstaaveet.sūtīt jaunos puišus par lielgabalu gaļu un tikai.

  15. Randy, BR-Deutschland & Latvia, EU Atbildēt

    18gadi > Obligaatais Dienests 1 gads kursh sagatavo Zemessardzei > Zemessardze.
    Obligaats celjsh visiem Latvijas Pilsonjiem, neatkariiigi no tautiibas un dzimuma. Meichaam – sanitaaraas iemanjas. Tas viss var nodereet dziivee. Par ‘piektaas kolonnas’ militaaro apmaaciishanu nevajadzeetu uztraukties. Pirmkaarst, obligaatais dienests Latvijas Armijaa var samazi9naat (nedaudz) piektaas kolonnnas apmeerus. Otrkaart, labaak apmaaciiti Latvijas Pilsonji pret apmaaciitu piekto kolonnu nekaa ‘neapmaaciiti’.

    • Latvijas Valstī pilntiesīgs pilsonis bija Latvijas pavalstnieks no 21 gada un viņam bija jādien armijā. Gada laikā, būdams armijas rindās, ” memmes dēliņš” iemācās piešūt kreklam pogu, izgludināt bikses ar ī fiziski norūdās.
      Iemacas apieties ar ieroci. Dod zvērastu kalpot Latvijai. Bet mums vēl nav atjaunots Pavalstniecības likum!!!!
      Te viens otrs piemin Kirhenšteina dibināto zemessardzi, kurai nav nekāda sakara ar Latvijas valsti.

  16. Pēc tam, kad beigsies Ukraīnas “konflikts”, būtu vērts paanalizēt piektās kolnas lomu tajā. Pie mums situācija ir līdzīga un cerēt, kā to domāja Francijā, ka armija palīdzēs integrēt jaunatni ir bezcerīga (vai nē?). Šķēst naudu, apmācot pretinieku ir muļķīgi un jo lielāka piektā kolona jo aktuālāks jautājums un nevajag kautrīgi par to klusēt. Jautājums iekš atalgojuma un garantijām. Labāk mazāk, bet labāk!

  17. Tauta ,kas neprot cienīt savus varoņus un varoņu slavu daudzināt,nav varoņu darbu cienīga un ir nolemta bojā ejai.
    Ģenerālis Jānis Balodis.
    Šos vārdus varam izlasīt nesen iznākušā vēsturnieka A. Caunes grāmatā par Ģenerāļa J. Baloža pēdējiem mūža gadiem Latvijā pēc izsūtījuma no krievijas cietumiem.
    Poļi ciena un neaizmirst maršalu Pilsudski,somi maršalu Mannreheimu,lietuvieši valdnieku Mindaugu….
    Ko ciena un neaizmirst latvieši?

  18. Vis ģeniālais ir ļoti vienkārši – pilsonis savos jaunajos gados piespiesti apgūst armijas stāju un pamatprasmes kaujas situācijās un tālāk jau pilnīgi apzināti un bez sākuma apmācību bailēm var turpināt dienestu zemessardzē vai profesionālajā armijā.
    Jautājums vai Kremļa zvaigžņu atblāzmā Vienotības deputāti vēlēsies aizsardzībai 2% budžēta un par ZZS jau skaidrs – pēc īpašnieka Lemberga teiktā – NATO tas ir ļaunums ( laikam tās Kremļa zvaigznes …).

  19. Viss ģeniālais ir vienkāršs. Katram zīdainim ir absolūti skaidrs, ka valsts aizsardzības spējas tikai pieaug, ja tiek iesaistīts pēc iespējas lielāks iedzīvotāju skaits. Jā dienests visa mūža garumā, katram savā dzīves vietā.

    • pilnīgi piekrītu! Un sava Valsts ir jāaizstāv tās dibinātāju pēctečiem, bet ne laicīgajai varai, kuru var pārstāvēt arī “citādākdomājoši” kangari un okupanti…

  20. Paldies par lielisko rakstu!

Draugiem Facebook Twitter Google+