“LA” sāk publicēt Maijas Krekles romānu “Zaudētāju guvums” 0
“Zaudētāju guvums” ir ceturtā, noslēdzošā grāmata aizraujošajā un smeldzīgajā dzimtas sāgā, kas sākās 2011. gadā ar romānu “Vita brevis. Vēlreiz”. Vēl viena iespēja sastapt jau iepriekš iepazītos un iemīlētos tēlus, sasiet vēl dažus vaļā palikušus pavedienus, visu tomēr līdz galam nepasakot, atstājot vaļu lasītāja iztēlei.
Kā visiem Maijas Krekles romāniem, arī šim aizsākums meklējams reālās dzīves drumstaliņās. Kā pieklājas reālajai dzīvei, kura reti ir tikai salda un priecīga, arī romāns izaudzis no sāpīgā – no mazas meitenītes bēdām par vecāku šķiršanos: “Gitai sāp sirds. Gitai nav mammas, nav tēta.”
Romāna Gita paliek pie tēta, kad viņas mamma Gerda negadījumā zaudē nedzimušo dēliņu. Viņa jūtas vientuļa, slikta māte, jo nav nosargājusi mazo dzīvībiņu un, baidīdamās, ka nespēs pasargāt arī meitiņu, izmisusi un bezspēcīga. Turklāt arī dusmīga uz Jurģi, kurš nav pasargājis no negadījuma un nav bijis arī klāt dēliņa nāves brīdī, dziļā depresijā Gerda atgriežas pie mātes.
Savukārt Jurģis nesaprot, kāpēc mīļotā sieva, kuru viņš centies atbalstīt, kā vien spējis un pratis, viņu pametusi, nesakot ne vārda, neatstājot zīmīti, izslēdzot telefonu. Kā varējusi atstāt Gitu un pat nepiezvanīt, lai apsveiktu meitiņu dzimšanas dienā…
Visam pa vidu sarežģītās Jurģa un Gerdas vecāku attiecības, kā arī atbalss no mirušās Kristīnes dzīves.
“Zaudētāju guvums” atgādina – ikvienam dzīvē var gadīties negaidītas, nepelnītas un nepaciešamas sāpes. Ikviens var nonākt sāpju purva priekšā, un ceļš tikai viens – tam cauri. Daži purvā nogrimst, citi tajā apmaldās un tā arī neizkļūst ārā. Bet tie, kuri atraduši ceļu un purvu pieveikuši, iegūst jaunu spēku. Tas arī ir zaudētāju guvums. Ne lūgts, ne meklēts, bet dārgi aizmaksāts.
