Rotu mākslinieks Valdis Brože izveidojis galveno varoni animācijas filmai 0
“Māksliniecisko impulsu manai ģimenei iedeva vecāmāte, apbrīnojami dziļš un iejūtīgs cilvēks. Kad gāju bērnudārzā, jau mātei taisīju stieples gredzenus. Kad paaugos, sākās plastikas ēra. Uzkarsējot tā kļuva diezgan cieta. Reiz no stieplēm nostīpotas plastikas tapa pat mazs lielgabals, kas, uzlādēts ar 20 sērkociņu galviņām, tīri braši varēja iešaut sienā skroti. Mans vectēvs daudz braukāja pa pasauli un bija atvedis mājās “necuke” (mazas skulptūriņas, ko pie jostas nēsā samuraji). Tās mani savaldzināja un tapa vesela sērija plastikas “necuke”. Piektajā klasē sāku nopietnāk nodarboties ar rotu izgatavošanu. No visvienkāršākajiem līdzekļiem tapa pirmie auseklīši un piespraudes. No misiņa skārda izzāģēju rotas kontūras, ar meiseli iesitu zīmējumu un nopulēju. Lodēšanai izmantoju saspraužamo adatu. Un, galvenais, tīri labi sanāca. Taisīju arī mazus Latvijas karodziņus, kas padomju laikā bija mazliet pārgalvīgi,” savus sākuma soļus atceras dizainers Valdis Brože.
Filigrāns
“Kad skolas laikā piepalīdzēju Dreņģeru kapulauka izrakumos, pats atradu gan trīslapu vikingu sagšas sprādzi, gan milzīgu saktu. Tādi iespaidi neaizmirstas. Arī Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas metāla nodaļas diplomdarbu viegli izdevās pārdot Vācijā un, kā stāstīja, trīs sievietes esot teju sakāvušās… ” atceras dizainers.
Par rotu īpašo individualitāti dizaineram jāpateicas arī īpaši asajai redzei. Reiz Valdis skolā uz lodīšu pildspalvas sāna šķautnes (ap 3 mm platas) trīs rindās bija ieskrāpējis špikeri. Skolotājs bija pieredzējis špikotāju atmaskotājs un solīja kilogramu konfekšu tam, kurš to izdarīs tā, lai skolotājs nepamanītu. Valdis parādīja pildspalvu, pārvilka pār šķautni ar pirkstu, lai burti sasmērējas un paliek redzamāki… Skolotājs, paņēmis lupu, patiešām konstatēja, ka tur trīs rindās ar burtiem, kas mazāki par milimetru, uzrakstītas formulas. Tas bija virtuozs nedarbs. Šodien Valda veidoto filigrānu (0,5 mm sudraba stieples režģis, pildīts ar daudzkrāsainu emalju) reti kurš var atdarināt, tā rotkalim kalpo par atpazīšanas zīmi.
Valdim patīk miksēt tradicionālo, mehānisko un mūžīgo. Reizēm viņa rotas kļūst ļoti telpiskas, reizēm mākslinieks spēlējas ar papīra biezuma sudraba virsmām, kas savienotas ar smalkām eņģēm, reizēm rotas ir transformējamas, piemēram, gredzenus var atlocīt, salikt kopā vai izmantot kā kulonu. Taisot auskarus, vienā ausī paredzēts tikai punktiņš, toties otra auss ir viena liela auskara apņemta.
“Laiks iet”, iet un iet
Šis gads dizaineram ir notikumiem bagāts. Trīs lielas un prestižas starptautiskas izstādes – “Amber: The Baltic Jewel” Londonas juveliermākslas centrā, “What Else Does Amber Have in Mind?” Nāciju pilī Ženēvā un “Amber in Latvian Contemporary Jewellery” Kaļiņingradas Dzintara muzejā.
Pavisam traks projekts bija lelle animācijas filmai “Laiks iet”. Tā sākumā tapa it kā pa jokam, vispirms bija sarunas ar Ivo Briedi, tad pieslēdzās Edmunds Jansons, pēc tam parādījās igauņu meitenes… Filmas tēma ir laiks, kuru nevar apturēt, bet tas aptur mūs… Galveno tēlu – veco vīru – Valdis radīja viņam raksturīgajā estētikā, kauliem izmantojot sudrabu un miesai – mamuta ilkni. Tēlam ir zelta zobs un kristāla acis, tikai rubīna sirdi atveramās krūtīs Valdis, laika trūkuma dzīts, nepaspēja ievietot… Par šo darbu dizainers un igauņu māksliniece Anu Laura Tutelberga saņēma kinoindustrijas balvu “Lielais Kristaps 2015” kā labākie multiplikācijas filmu mākslinieki.
“Darbs pie filmas “Laiks iet” mani izprovocēja uz pārdomām, kas reflektējās izstādē “Baltais pauris” (līdz 27. novembrim vēl aplūkojama mākslas galerijā “Putti”). Izstādē kopā ar filmas varoni atradu četras dažādu stilu rotas četrām dažādām sarunām ar skatītāju. Daudzveidība dzīvē ir tik ļoti nepieciešama, jo atspirdzina prātu un ļauj dzīvi labāk izjust, jo laiks iet, iet un iet…” smaida mākslinieks.
VĒRTĒJUMS
Ivo Briedis, režisors, dramaturgs: “Valdis Brože ir ļoti pašpietiekams, pats par sevi universs. Viņš savā iekšējā pasaulē veido savu interjeru un eksterjeru, raksta savus kārtības ruļļus un ievēro savus morāli ētiskos noteikumus, iejūtību un pašcieņu. Lai arī katra cilvēka iekšzeme ir ļoti maza, tā ir bezgalība un vienlaikus var piepildīt visu. Ja satiekas vairāki domubiedri, sākas interesanti procesi, ideju rūgšana un briešana. Arī ideja par animācijas filmu izvērtās veiksmīgi. Valda gatavotā lelle nolaidās tajā kā deus ex machine un piešķīra darbam pavisam citu dimensiju. Šobrīd filma ar panākumiem apceļo pasaules kinofestivālus un, es ļoti ceru, izdosies pierunāt Valdi vēl kādam kopējam radīšanas brīnumam.”
