“Dēls ar šausmām skatījās!” Rīdziniece piedzīvo prātam neaptveramu vardarbību no pašas vīra, taču gadiem netiek prom
0
Kad skatāmies likumos un teorijā, viss it kā šķietami ir kārtībā. Piemēram, smagu konfliktu gadījumā kādam var būt noteikts tuvošanās aizliegums. Taču kā tas strādā praksē? Janas stāsts un pieredze liecina, ka tas nestrādā, tieši tāpēc viņa jūtas nobijusies un neaizsargāta. Bet šis stāsts ir garš un ar daudzām niansēm. Sākam no sākuma!
Jana ar vīru Māri [red.piezīme – vārdi drošības apsvērumu dēļ ir mainīti, taču raksta autore ir noskaidrojusi abu iesaistīto personības] iepazinās pirms vairāk nekā 10 gadiem, un tas bija samērā romantiski. Jana ar prāmi devās ciemos pie draudzenes uz Somiju, bet Māris ar to pašu prāmi devās strādāt uz Zviedriju. Abi satikušies uz prāmja deju grīdas, un sācies kaut kas sākotnēji pavisam skaists.
Attiecības strauji attīstījušās, bet Janai tas šķitis lieliski – ja divi cilvēki ir satikušies, ja viņi iemīlas, nav taču ko stiept garumā! Sākumā gan attiecības veidojušās no attāluma – Māris ik pa laikam braucis uz Latviju. Taču ilgi nebija jāgaida – Māris aicināja Janu pārcelties uz dzīvi kopā, un viņa bez ilgas domāšanas piekrita.
Pilnīga neauglība
Paralēli gan Janas dzīvē noticis vēl kaut kas tāds, kas viņu nomācis. Nupat uzstādīta diagnoze – pilnīga neauglība. Nodomājusi, ka pārcelšanās uz citu valsti ļaus novirzīt domas un mazināt skumjas par šo medicīnisko atzinumu.
“Vēlāk izrādījās, ka diagnoze bija kļūdaina. Aizbraucu uz Zviedriju, sākām dzīvot kopā, un… es drīz vien paliku stāvoklī, par ko man bija pamatīgs šoks un pārsteigums. Dzīves apstākļi bija labvēlīgi, tāpēc visi palikām tur,” stāsta Jana.
Grūtniecības laiks bijis interesants, tajā sākuši parādīties pirmie “sarkanie karodziņi”, taču tiem liela uzmanība nav pievērsta. Sieviete, kura ir iemīlējusies un stāvoklī, kuras sapnis par mazuli ir piepildījies, mēdz nepamanīt brīdinājuma signālus. Tomēr tagad, atskatoties atpakaļ, skaidrs, ka vajadzējis pievērst uzmanību tam, ka Mārim nav neviena drauga, nevienas uzticības personas ārpus ģimenes, ka viņš nespēj iejusties nevienā kolektīvā, ka regulāri maina darbu, ka vēlas, lai sieviete nestrādā, tādējādi gūstot iespēju ar viņu finansiāli manipulēt utt.
Un tad “karodziņi” kļuvuši arvien pamanāmāki: “Pamazām sāku ievērot, ka cilvēkam ir grūti savaldīties. Viņš mēdza aizmest pa gaisu kādu priekšmetu. Man arī pašai ir ass temperaments, tāpēc sākumā tas nešķita nekas ārkārtējs. Gāja laiks. Grūtniecība noritēja skaisti, baudīju Zviedrijas brīnišķīgos skatus, bet… sagaidīju arī pirmo mīļotā cilvēka pļauku. Biju sākusi pārdzīvot, ka esmu kā grūtniece palikusi bez savas naudas, neko nevaru nopirkt gaidāmajam mazulim, man tika arī iestāstīts, ka nevajag tik daudz komunicēt ar draugiem, viņi mani slikti ietekmējot. Kad sāku iebilst pret šo visu, saņēmu sitienu pa seju.
Tagad saprotu, ka tas bija brīdis, kad man vajadzēja “tīties” uz Latviju, bet sekoja sirsnīga atvainošanās, ziedi, dāvanas, nelieli ceļojumi, un es kaut kā pamazām to piedevu.”
Sievietes piedošana ilgtermiņā izrādījās kā atļauja vīrietim šādi turpināt.
Ilgi gaidītais bērniņš – dēls – piedzimis, tiesa gan, tas neesot izvērties tik skaisti, kā būtu jābūt: “Mani skāra smaga pēcdzemdību depresija. Mums negāja viegli. Taču neilgi pēc dēla piedzimšanas Māris mani bildināja, un tas atkal man lika uz pasauli skatīties rožaināk. Es gribēju, lai esam ģimene, lai viss ir skaisti. Mēs apprecējāmies.”
Atpakaļ Latvijā
“Pirms 5 gadiem atgriezāmies Latvijā. Mums nebija iekrājumu, vajadzēja risināt dzīvesvietas jautājumu. Sākām dzīvot Purvciemā. Māris tad sāka pastiprināti lietot alkoholu. Bērns to visu redzēja. Man šobrīd ir pat grūti atcerēties… Bija tik slikti, ka meklēju palīdzību. Tā kā man ir veselības problēmas, ik pa laikam apmeklēju ārsti. Viņa arī bija pirmā, kurai uzdrīkstējos atklāt, ka man vajag palīdzību, ka man, iespējams, ir depresija,” atceras Jana.
Ārste reaģējusi un sniegusi Janai atbalstu, ieteikumus, kā ārstēties. Taču nekas daudz kopumā nemainījās, jo vide turpināja būt tā pati.
Vienu no vīra emociju uzplūdiem Jana atceras pavisam spilgti: “Bērns gāja bērnudārzā Mežciemā, es biju sākusi strādāt veikalā netālu no mājām. Kādu vakaru viņš atgriezās pārdzēries, negribēju laist iekšā, taču viņš uzvedās tik skaļi, ka kaimiņi jau sāka pievērst uzmanību. Nācās ielaist. Viņš mani sita bērna acu priekšā – plēsa matus, žņaudza, pa logu izmeta manu telefonu. Tad viņš izrāva man no rokām bērnu, kurš tobrīd bija tikai pamperā, un aizveda prom.”
No kaimiņu telefona Jana nekavējoties zvanījusi policijai, kur saņēmusi jautājumu, vai ar Māri ir precējusies. Jā. Tad jau viss esot kārtībā, tas esot vienkāršs sadzīves konflikts. Bērns ir ar tēvu, pēc likuma viss ir kārtībā.
Pēc dažām dienām vīrietis tomēr nolēmis bērnu aizvest mājās, bet pats pazudis. Sekojusi nākamā pielabināšanās un ielūgums doties uz kopīgu pasākumu. Tas gan beidzies šausmīgi – ar kārtējo konfliktu. Māris sievu novedis nomaļus un sācis žņaugt.
“Vienā brīdī es sapratu – ja neaizvēršu acis, neaizturēšu elpu un neizlikšos par beigtu, mani nožņaugs. Dēls tobrīd jau bija iemācījies staigāt un redzēju, kā stāv gultas galā un ar šausmām skatās uz visu notiekošo. Es aizturēju elpu un atbrīvojos. Man bija taisnība. Tobrīd viņš mani palaida vaļā. Dzirdēju, ka paņem bērnu un saka, ka mammai drusku jāpaguļ,” šausminošos notikumus atceras Jana.
Bailes bijušas tik lielas, ka mediķiem pateikusi, ka traumas ieguvusi lēkmes laikā. Bijis vajadzīgs laiks, lai sāktu runāt.
Mainās tikai metodes, bet ne situācija kopumā
Sekojuši dažādi notikumi – ikdienas pienākumi mijušies ar nebeidzamu kaunu par savu dzīvi. Policija šajā ģimenē viesojusies regulāri, taču nekur tālu lieta kopumā nav tikusi – viss ir tikai ģimenes konflikts. Pēc nošķiršanas uz vairākām diennaktīm vīrietis tāpat pēc tam atkal atgriezies mājās.
Sekojuši vairāki mēneši, kad regulāri alkoholu lietojuši abi. Janai tas bijis teju vienīgais veids, kā nedaudz aizmirsties un tikt pāri arvien pieaugošajai depresijai un pazaudētajai dzīves jēgai.
“Es piedzīvoju mikroinsultu, taču sākumā pat netiku laista pie ārsta. Telefons man bija atņemts. Pēc viena no kārtējiem skandāliem, kurā dēls mani centās aizstāvēt, sākdams kost tēvam, tika noteikts tuvošanās aizliegums. Mēs izvācāmies, kādu laiku padzīvojām pie tuviniekiem, taču tradicionāli sekoja viņa manipulācijas, spiešana uz jūtām, ka mēs taču esam ģimene. Šoreiz es tam pretojos, tāpēc man tika atņemta mana bankas karte. Paliku bez centa kabatā. Es tā tiku piespiesta atgriezties, taču patiesībā sev pateicu, ka vēl nedaudz jāpaciešas…” stāsta Jana.
Vēlreiz stāvoklī
“Šajā visā stresā es paliku stāvoklī vēlreiz. Tas bija vardarbīgā veidā iegūts bērns, taču es apņēmos pavisam cieši – kad šis bērniņš piedzims, es viņu nosargāšu. Lielo bērnu nepratu nosargāt, taču šī ir mana iespēja mainīt dzīvi.
Tobrīd man bija darbs, bija arī plāns – saņemšu pabalstu, kas būs mans starta kapitāls jaunai dzīvei. Tā arī notika. Piedzima mana meitiņa, mēs atbraucām no slimnīcas, viss sākumā turpinājās, arī vardarbība nu jau divu bērnu acu priekšā, kas mani motivēja nekavējoties atrast dzīvokli pašai sev un bērniem.”
Dzīvokli atrast izdevies, vērsusies arī pie sociālā dienesta, lai saņemtu maznodrošinātās statusu mājokļa īrei, taču formalitāšu dēļ tas nav izdevies. Dzīvot nācies, nemitīgi knapinoties, jo meitiņa vēl pavisam maza, tāpēc strādāt nebija iespējams. Nācies iztikt no pabalsta un vecāku atbalsta. Taču vienā brīdī arī tas vairs neizdevās un Jana kopā ar bērniem palika bez pajumtes.
Nācies atkal lūgties Mārim, lai paliktu pie viņa, taču stingri vienojušies dzīvot kā kaimiņi, kamēr Jana atradīs veidu, kā sakārtot savu dzīvi. Kādu laiku tā dzīvojuši, līdz Jana emocionāli un materiāli nostabilizējusies, lai pieprasītu šķiršanos.
“Es tobrīd sāku uzvesties kā viņš – meloju, manipulēju, lai tikai panāktu šķiršanos. Man tas izdevās, viņš dokumentus parakstīja. Emocionāli tāpat jau sen bijām šķīrušies, dzīvojās dažādās istabās. Un es biju jau iemīlējusies kādā citā.
Viņš bija jauks gan pret mani, gan bērniem. Ar Māri bijām vienojušies, ka nedēļas nogalēs bērni reizēm dodas pie viņa,” Jana ieskicē, kā dzīve pamazām tomēr sakārtojusies.
Bet… Kādā no reizēm, kad bērni tika nodoti vienam no otra, piekauts tika arī Janas jaunais draugs.
“Izsaucām policiju, kas secināja, ka joprojām ir spēkā Māra tuvošanās aizliegums man, jo tas ir bijis beztermiņa. Tika ierosināta krimināllieta, taču tā nekādi nevirzās uz priekšu. Pagājušā gada vasarā mani solīja saukt uz nopratināšanu, taču tas joprojām nav noticis. Drīz būs pagājis gads, kopš nekas nevirzās uz priekšu. Es dzīvoju bailēs. Ar Māri nedzīvojam kopā, taču viņš dzīvo netālu,” stāsta Jana.
Tuvošanās aizliegums praksē nestrādājot. Esot jau vairāki iesniegumi uzrakstīti saistībā ar tā pārkāpšanu, taču nemitīgi saņemti atteikumi.
“Kādā no reizēm, kad viņš man uz ielas tuvojās, uzreiz zvanīju policijai, taču tikmēr jau viņš bija aizbēdzis. Bet policija šos zvanus pat nereģistrē. Neesot nozieguma sastāva. Sanāk, ka tuvošanās aizliegums pēc būtības neko nenozīmē, jo to mierīgi var pārkāpt, par to nesaņemot nekādu sodu. Daždien bērni tiek sagaidīti pie skolas, mēs visi esam pastāvīgā trauksmē. Es tikai rakstu iesniegumus policijai, bet nekas nenotiek. Neredzu vairs jēgu rakstīt. Bet man ir bail, ka viņš var kaut kur pārtvert bērnus un pazust,” satraukta ir Jana.
Lai gan tuvoties ir aizliegts tuvāk par 100 metriem, vīrietis regulāri uzrodoties tuvumā, vaktējot pieturā. Jā, miesas bojājumus viņš vairs nenodara, tāpēc policijas acīs nozieguma sastāva nav. Un bailes, panika un nemitīgais stress? Tie nav pietiekami argumenti.
LA.LV apzinās, ka šis stāsts ir tikai no vienas puses, noteikti savi apsvērumi, argumenti un iemesli ir arī otrai pusei – vīrietim, taču šajā situācijā izvēlamies ar vīrieti tomēr nesazināties, lai vēl vairāk viņu nesatracinātu pret bijušo ģimeni. Tomēr sazinājāmies gan ar policiju, lai sīkāk noskaidrotu, ko tad mūsu valstī nozīmē tuvošanās aizliegums.
Policijas komentārs
Vaicāju, ko tad nozīmē tuvošanās aizliegums un kā tas darbojas praksē? Valsts policijā norāda, ka Civilprocesa likuma 250.45 pantā ir noteikts precīzs traktējums. Tiesa pēc personas rakstveida pieteikuma pamata pieņem lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, kurā tiek precīzi aprakstīts, kādi tieši pret personu tiek piemēroti pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļi.
Tiesas lēmums tiek nosūtīts izpildei Valsts policijai, kura iepazīstina ar to personu pret parakstu, kā arī izskaidro visas tiesības un pienākumus, kā arī atbildību. Tāpat Valsts policija nodrošina tā izpildes kontroli. Tuvošanās aizliegums ir viens no pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļa nosacījumiem. Parasti tiesa nosaka konkrētu attālumu metros, tuvāk par kuru persona nevar tuvoties.
Ja tiek saņemta informācija, ka pārkāpts tiesas lēmums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, Valsts policija izvērtē apstākļus, un, ja ir pamats, tad uzsāk kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 168.1 panta. Par ļaunprātīgu nolēmuma par aizsardzību pret vardarbību nepildīšanu soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu.
Vaicāju arī par konkrēto lietu, par to, kāpēc tā tiesā ir “iesprūdusi” uz tik ilgu laiku? Valsts policijas pārstāvji skaidro: “VP RRP Rīgas Austrumu pārvaldē 2024. gada augustā tika uzsākts kriminālprocess pēc KL 185. panta 1. daļas un 1681. panta 1. daļas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmēm. Šobrīd notiek izmeklēšana saskaņā ar Rīgas Austrumu prokuratūras uzraugošā prokurora dotajiem norādījumiem. Sīkāku informāciju izmeklēšanas interesēs sniegt nevaram.”
Savā stāstā Jana apgalvoja, ka uz ģimenes konfliktiem policija, viņasprāt, nereaģējusi pietiekami uzmanīgi. Kāda ir kopējā policijas pieeja ģimenes konfliktos?
“Valsts policija reaģē uz visiem izsaukumiem par ģimenes konfliktiem. Izbraucot uz izsaukumu, uz vietas tiek vērtēti visi fakti un apstākļi, un tiek pieņemts lēmums saskaņā ar pastāvošo likumdošanu. Saskaņā ar likuma Par policiju 12. panta 10. punktu, policijas darbiniekam, pildot viņam uzliktos pienākumus atbilstoši dienesta kompetencei, ir tiesības uz rakstveida pieteikuma pamata aizturēt personas, kuras mājoklī atrodas alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu reibuma stāvoklī un var nodarīt kaitējumu sev vai apkārtējiem cilvēkiem, vai gadījumā, ja apkārtējie cilvēki baidās palikt vienatnē ar šo personu un nav cita pamata tās aizturēšanai, uzturēt tādas personas policijas iestādē, līdz zudis apdraudējuma pamats, bet ne ilgāk par 12 stundām) ja pastāv tūlītēji draudi, ka persona, kas atrodas mājoklī vai tā tuvumā, var nodarīt kaitējumu šajā mājoklī pastāvīgi dzīvojošas personas dzīvībai, brīvībai vai veselībai, pieņemt lēmumu, kas uzliek par pienākumu pilngadīgai personai, kura rada draudus, atstāt mājokli, kur pastāvīgi dzīvo aizsargājamā persona, neatgriezties un neuzturēties šajā mājoklī un tā tuvumā tuvāk par lēmumā noteikto attālumu uz laiku līdz astoņām dienām no lēmuma pieņemšanas brīža. Policijas lēmumā par nošķiršanu var noteikt arī aizliegumu personai, kas rada draudus, kontaktēties ar aizsargājamo personu.”
Tiek arī norādīts, ka katrs gadījums tiek vērtēts individuāli.
Bet ko policija iesaka darīt tālāk? Kā rīkoties Janai, ja Māris atkal tuvojas?
“Nekavējoties informēt Valsts policiju par konstatēto pārkāpumu, kā arī no Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Austrumu pārvaldes Kriminālpolicijas biroja puses izmeklētājs, kura lietvedībā atrodas norādītais kriminālprocess, tuvākajā laikā sazināsies ar personu, un izskaidros rīcības algoritmu.”
Aizdomāties par svarīgo
Noslēgumā gan gribas teikt to, ko rakstīju jau sākumā. Par to, ka ir lietas, kas labi izklausās uz “papīra”, taču ne tik labi īstenojas dzīvē. Šis raksts tapa 2 mēnešu garumā, sekojot līdzi notikumiem Janas dzīvē. Diemžēl šajā laikā nekas nemainījās uz labu. Jācer, ka papildu uzmanība kaut nedaudz palīdzēs situācijai nokārtoties un Janai justies kaut nedaudz drošāk. Katrā ziņā – turpināšu sazināties ar viņu un sekot līdzi notikumiem.
Bet sabiedrībai šis ir kārtējais atgādinājums par to, cik bīstamas var būt šādas varmākas un upura attiecības un cik svarīga ir apkārtējo cilvēku spēja pamanīt, reaģēt un palīdzēt tuvumā esošajiem grūtā brīdī.
Ja arī tev ir kāds stāsts – pozitīvs vai sāpīgs -, kam nepieciešams pievērst plašāku uzmanību, droši raksti man e-pastā uz [email protected] un savu iespēju robežās iedziļināšos un uzrakstīšu plašāk.
