Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Oļģerts, Aļģirds, Aļģis, Orests
Piektdiena, 20. janvāris, 2017
15. jūlijs, 2015
Drukāt

Uldis Šmits: Čemodāns vai Sīzifa akmens? (4)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Uldis Šmits

Grieķija atgādina čemodānu bez roktura, ko grūti nest, bet nevar pamest. Varbūt līdzīgi spriež arī Vašingtonā, kur pēdējā laikā Baltā nama pārstāvji esot izvērsuši īstu kampaņu, lai pārliecinātu Eiropas un pirmām kārtām Vācijas vadošos politiķus par nepieciešamību noturēt Grieķiju eirozonā. Cik noprotams, ASV pieļauj variantu, ka pēc bieži apcerētā “Grexit” Grieķija varētu atstāt Eiropas Savienību un Ziemeļatlantijas aliansi. (Lai gan grūti pateikt, vai, piemēram, Baltijas valstīm ir izdevīgāka Grieķijas atrašanās alianses iekšienē vai ārpus tās.) Tāpat Eiropas varas gaiteņos arvien biežāk tika uzsvērts, ka neviens – izrādās – negrib Grieķijas aiziešanu no eirozonas, jo, Latvijas ārlietu ministra Rinkēviča vārdiem, “jāskatās plašākā kontekstā”. Ģeopolitiskā.

Protams, amerikāņi gluži labi atceras pēckara vēsturi, kad pilsoņu karš Grieķijā – komunistu centieni sagrābt varu kļuva par galveno iemeslu Trumena doktrīnai (1947. g.) un Māršala plānam (1948. – 1952. g.) jeb ASV ekonomiskās palīdzības programmai Eiropas valstu atjaunošanai. Tomēr stāvoklis ir mazliet dīvains. Šodien Atēnās valda kādreizējo komunistu ideoloģiskie pēcteči, proti, Aleksis Ciprs ar komandu, kurai ir raksturīgs antiamerikānisms un promaskaviska nostāja. Tiesa, valsti līdz bankrotam noveda agrāk pie varas bijušās t. s. tradicionālās partijas un Briseles pievērtās acis uz šo partiju izdarībām.

Vēl kāda vēsturiska paralēle – tagad nereti piesauc faktu, ka arī Vācija pagājušajā gadsimtā nav atmaksājusi visus savus ārējos parādus ne pēc Pirmā, ne Otrā pasaules kara, kad 1953. gadā saskaņā ar Londonas vienošanos tika norakstīta vairāk nekā puse no Vācijas Federatīvās Republikas parādu apjoma. Tas bija svarīgs priekšnoteikums valsts saimnieciskajai attīstībai un tam, lai Vācija kļūtu par ES ekonomikas vilcējspēku. Nenoliedzami, sava loma tajā bija plašākam kontekstam, taču bija arī uzticēšanās toreizējās Bonnas ekonomiskajai politikai un bija pārliecība, ka vācieši ir darījuši un darīs lietas labad visu iespējamo un pat šķietami neiespējamo. Tā tas notika gan 50. gados, gan vēlāk pēc Vācijas atkalapvienošanās un arī šā gadsimta sākumā, kad valsti piemeklēja dziļa ekonomiska lejupslīde, ko izdevās pārvarēt, veicot sāpīgas darba tirgus un citas reformas (“Agenda 2010”), kuras turklāt veica sociāldemokrāti. Nevis dēļ ārēja spiediena, bet apzinoties situācijas nopietnību. Grieķijas gadījumā nevienam nav pārliecības par Atēnu gribu un spējām īstenot reformas, kuras būtu grūti savienojamas ar SYRIZA – Radikāli kreiso koalīcijas idejām. Ja krīze ieilgs, Eiropas Savienībā radīsies sava veida iesaldēts konflikts, un skaidru perspektīvu trūkums ir vēl sliktāks par nenomaksātu parādu.

Iepriekš sacītais nenozīmē, ka vāciešiem (vai amerikāņiem) vienmēr ir taisnība. No Berlīnes gaida pārāk daudz, taču tās piedāvātie vai reizēm uztieptie tehnokrātiskie risinājumi nevar aizstāt kopīgi pieņemamus stratēģiskus lēmumus. Un kopīgi meklējamas atbildes uz nepatīkamiem jautājumiem. Piemēram, ko iesākt ar ģeopolitiski vērtīgo čemodānu bez roktura, iekams tas nav pārvērties par Sīzifa akmeni. Atcerēsimies – grieķu dievi viņu sodīja ar bezjēdzīgu darbu, likdami mūžīgi velt kalna virsotnē klints bluķi, kas allaž noripoja. Lai Eiropu nepiemeklētu tāds liktenis, politiķiem vajadzēs pierādīt, ka eirozonas un Eiropas Savienības pastāvēšanai noteikta jēga tomēr ir.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Neticami objektīvs raksts! Apsveicu, Uldi!

  2. Luksgeiburgas Uldim Atbildēt

    Saprotu, kapec tev tik drums un samocits gimis, transantlantiskais falsas demokratijas liekulu klubs plist pa suvem. Tev jau to jau Luksgeiburga vajadzeja saprast, ka brivas nacionalas valstis Eiropa volstritas .. un .. , nebus tik viegli sagraut. Eiropas tautas sak mosties, sak atgriesties pie savam pamatvertibam – nacionalo valstu pamatiem, pascienu un tiesibam brivi lemt pasiem savu likteni, muzigi neludzoties atlauju volstrita .. un augstos kreslos sedosiem … Driz Uldi, vienigie kuri paklausigi pildis volstritas .. un . . majasdarbus bus tikai LR, LT un EE. Viss plust un mainas Uldi viss plust un mainas 🙂

  3. Šī grieķijas aita blēt var tikai savās mājās bet ka to aizgādā pie vilkiem ta paliek klusa un uzklausa to pārmetumus vai arī demonstrē nažus pat Latvijas pre.ir radījusi ar savu tuteni ja ta nepārstāšot neaudzēt vilnu tad kasot nost,vai mainīšot kūts apsaimniekotajus pasreizējos padzenot apvērsumā.

  4. Galvenais iemesls ir tas ka šo aitu jau var cirpt un galvenais par velti,viņa ir tik daudz apēdusi un tik aprūpēta un pūļu prasījusi kamēr aizdevēji ir izaudzinājuši,ka šodien neviens neatdos to citam vilkam vai arī atļaus grieķiem sava zemē saimniekot un pieņemt lēmumus pašiem,tad visai tai ES pastāvēšanai būtu beigas,parāda iedzīta ir arī Latvija un citas valstis jo tad parādnieku ir viegli ietekmēt draudot atņemt par parādu valstij piederošo mantu un aktīvus,nav nekādas cilvēktiesības ar katru gadu spiediens uz cilvēktiesībām palielināsies un beigās visas tās brīvības būs ta ierobežotas ka cietumā,katram rinķis ap kaklu un parādzīme taja ja nomirsi tad radinieks atbildēs vai bērns.

Anna Žīgure: Kapu lieta. Latviju padara par apsmieklu (178)Latviju padara par apsmieklu, apspriežot un izmeklējot, kā bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga tikusi pie kapavietas.
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Ticība pensiju sistēmai – jauna reliģija

“Swedbank” šonedēļ pasākumā žurnālistiem analizēja Latvijas pensiju sistēmas ilgtspēju un stāstīja par Latvijas iedzīvotāju vēlmēm vecumdienās. Bankas veiktā sabiedriskās domas aptaujā atklājies, ka attiecībā uz vēlamo pensijas apmēru cilvēku gaidas kļūst arvien augstākas – kā vēlamo pensijas apmēru cilvēki min 885 eiro. Taču vienlaikus aptauja liecina, ka Latvijas iedzīvotāji ir skeptiski noskaņoti par pensiju sistēmas ilgtspēju un 10 ballu skalā to novērtē vien ar piecām ballēm. Bankas sniegtā informācija un komentāri tika apspriesti arī sociālajos tīklos, un, lūk, Ojārs Stūre savā tviterkontā raksta: “Diskusija par pensijām no sociālekonomiskas lēnām pārtop reliģiskā – daži tic, ka pensijas būs, citi ne…” Kāds Igors viņa domu paturpina: “… jāiet skaitīt lūgšanu svētdienā pie Valsts sociālās apdrošināšanas biroja.”

Lasītāju aptauja
Kur esat guvis informāciju par 1991. gada janvāra barikādēm?
Draugiem Facebook Twitter Google+