Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
3. decembris, 2012
Drukāt

Čepānis: Deprivatizācija nenotiks…

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

“Latvijas Avīzē” viesojās ALFRĒDS ČEPĀNIS. Cauri laikiem Čepāņa kungs bijis gan traktorists, gan LKP Liepājas rajona komitejas pirmais sekretārs, gan balsojis par Latvijas neatkarību un pat kļuvis par Saeimas priekšsēdētāju.

 

Viņš, pašreiz pensionārs, tomēr vēl darbojas, veicinādams Latvijas un Baltkrievijas saimnieciskos sakarus. Viesi intervēja Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

 

 

V. Krustiņš: – Cilvēki ir sašutuši un sarūgtināti par Viņķeles kundzes teikto, itin kā viņi pensijai nebūtu nopelnījuši, padomju laikā dzīvojuši kur citur. Vai tajos laikos nepalika nekas pāri šodienai? Ko varat liecināt?

A. Čepānis: – Kāds jūsu lasītājs avīzē jau bija atsaucies labklājības ministrei. Ka viņš padomju laikā uzbūvējis tik un tik tiltus un, ja Viņķele saka, ka šis celtnieks neko nav ieguldījis un atstājis šai valstij, tad lai viņa nebrauc pāri tiem tiltiem. Šim vīram taisnība. Tāpat jūsu intervētais Jānis Blūms kā priekšsēdētājs uztaisīja Nīgrandi kā konfekti, un daudz kas no pirmrindas saimniecības vēl šodien saglabāts. Tādu objektu Latvijā ir simtiem – ēkas, tilti, saimniecības, kultūras un sporta būves. Padomju Latvijā organizēja diezgan augstā līmenī piena un gaļas ražošanu – šodien par daudz ko var jautāt mūslaiku vadītājiem, kur tas viss ir palicis.

– Pārtikas produktus visus uz Maskavu un Ļeņingradu aizšķūrēja, pašiem kauli un āda. To pats zināt.

– Paga, paga, bet, teiksim, Ventspils naftas rezervuāri kā bija, tā ir. Tos kāds privatizēja, tāpat kā citus objektus. Labi, ja kādam liekas, ka pensionāri šajā valstī neko nav ieguldījuši, taisiet deprivatizāciju un sadaliet mantu līdzīgi uz galviņām. Bet deprivatizācija nenotiks.

E. Līcītis: – Šo vērtīgo objektu kategorijā varētu iedalīt vistiņu, kas valstij dēj zelta oliņas – “Latvijas valsts mežus”. Tie nu gan būs stādīti padomju, ja ne vēl agrākos laikos – pensionāriem, kas to darījuši, derētu pieteikties par īpašniekiem un pretendēt uz peļņas daļu no kokmateriālu pārdošanas.

– Re, cik labs piemērs. Liepājā mans priekštecis bija ieviesis kārtību, ka partijnieki komunistiskās sestdienas talkas dienā brauca uz Vērgales mežniecību un stādīja mežu. Es pa pieciem gadiem ar’ vismaz pāris hektāru 
būšu iestādījis – priedītes, kas tagad būs triju vīru augumā. Godīgi sakot, es par Ilzi Viņķeli domāju – rekur, viena sakarīga sieva. Domāju, ka tas viņai no tēva Jura Vidiņa, kuru es cienu vēl šobaltdien, vienalga, kā viņam tur gājis. Pie sevis prātoju – labam tēvam laba meita.

Taču neriktīga jau bija ministres doma vedināt ar pārcelšanās pabalstiem no laukiem uz pilsētu. Un tagad šitais! Esmu kategoriski pret nostādni, ka mēs, pensionāri, tajā skaitā es ar 53 gadu darba stāžu, neko neesam nedz darījuši Latvijas labā, nedz ko pelnījuši, lai tā apgalvotu labklājības ministre, visa viņas partija, Saeimas pozīcija vai opozīcija.

V. Krustiņš: – Bet svešas valsts labā viss darīts! Sociālisms tika celts!

– Tad darīja tā. Ko gribēja pievākt ķeizars, tas ir, Maskavas vara, to atdeva, bet bišķi “nepieaudzēja”, lai pašiem ir iztikšana. Un uz to izdzīvojām. 1986. gadā, izlasījis kompartijas CK orgānā “Cīņa” lielu rakstu “Lauki – pilsētai”, man piezvanīja CK sekretārs Anatolijs Gorbunovs. Viņam bija dikti paticis, ka tagadējā mēra Seska tēvs Mārtiņš Sesks noorganizējis Liepājas rajona laucinieku tirdziņus pilsētas tirgus placī, kur andelēja sviestu, pienu, gaļu, sēnes, ogas – pašu cilvēkiem. Un tas pasākums notika ne bez rajona partijas komitejas atbalsta. Līdz ar to no savas pieredzes varu teikt, ka bija vadītāji, kuru metode bija papriekš gādāt par pašu cilvēkiem un tikai pēc tam par virsplānu, par skaitļiem, par Maskavu un Ļeņingradu.

E. Līcītis: – Varbūt, ka Viņķeles kundze pareizi aprēķinājusi, ka “veco” pensionāru ieguldījums tagadējā sociālajā budžetā ir nulle naudas izteiksmē, taču pensijas maksā, ņemot vērā paaudžu solidaritātes principu. Diezin vai tagadējie darbspējīgie arī būs daudz sakrājuši, lai saņemtu atbalstu vecumdienās, un viņiem pelnīs pašreiz jaunā paaudze. Otrkārt, tilti un ceļi ir viena lieta, bet padomju laikā taču radīja arī garamantas. Nesen izrādītā cieņa Ojāra Vācieša atceres reizē neliecina, ka cilvēki uzskata – no krievu laika nekas vērtīgs nav palicis.

– Mani tikko aicinājuši uz Hānberga omulības klubiņu Latviešu biedrības namā. Biju diezgan uztraucies, kaut man ir zināma pieredze, uzstājoties publikas priekšā. Tur sēdēja vismaz man zināmās latviešu literatūras zieds – pats Hānbergs, Arnolds Auziņš, Lija Brīdaka, tautā visnotaļ cienīti cilvēki, valodas meistari, kultūras glabātāji. Uzņēma labi, un stāstīju par jocīgiem gadījumiem iz savas sekretāra un mednieka dzīves.

Protams, padomju laikā daudz kas bija noliedzams, un paši no savas gribas no tā izrāvāmies laukā, bet palikušas ne vien ievērojamas kultūras vērtības, kā pieminētā Vācieša dzeja, bet arī atmiņas, emocijas, kas nav izstrīpojamas ārā kā citā valstī piedzīvotas un aizmirstas.

V. Krustiņš: – Gadi iet uz priekšu, jaunajai paaudzei ir visai vājš priekšstats par tajos laikos notikušo.

– Jā, un trakākais, ka viņus tas neinteresē. Mani mazdēli, kā jau puikas, mācībās uz priekšu tiek palēnām, bet dienas vada, rakņādamies datorā. Lielāko ņemu līdzi uz zveju, medībām, un viņš paceļ galvu tik vien kā – opi, drīz būsim galā? Es viņam saku – tu, jefiņ, vismaz pa logu paskaties laukā uz dzimteni! Datori ir tāda manta, kas jaunekļu vārdu krājumu un izteiksmi ierobežo līdz vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem. Blaumani datorā laikam nevar izlasīt, kur nu vēl Upīša “Zaļo zemi”. Vei, kur bija valoda, par ko mana māsa, Pļaviņu vidusskolā mācīdamās, no stundām nāca raudādama, jo Brīviņu gruntnieks no kroga līdz mājām “brauc” veselas sešas lappuses! Vai – nesen skatījos visu pelto televīziju, tiesa gan, ne valsts kanālu. Apakšā skrien ziņas un rakstīts – “neapdzīvots grauzts”. Vai žurnālisti latviešu valodā vairs nezin pareizrakstību!

E. Līcītis: – Uz šī fona nelikās gan, ka kāds aizstāvētu aizvainotos vecos ļaudis, kaut citkārt partijas vai ar putekļu slotiņām apstaigā un uzmana pensionārus.

– Jā, tās ir balsis vēlēšanās. Labi, ka vismaz premjerministrs Dombrovskis aizrādīja, ka pensionārus nevajadzētu šķirot – “padomju”, “nepadomju”.

– Paši vecie cilvēki aizstāvējās. Lasītāji mums rakstīja gan par to, ka tiltus cēluši, gan par to, ka vērtības sargājuši, gan par to, ka uz barikādēm stāvējuši un Tautas frontē izcīnījuši brīvu, neatkarīgu Latviju.

– Tie viņiem pašiem ir neatņemami nopelni, bet diez vai daudzi to vairs ņems par pilnu. Lai tā Verze bubina un lai citi vecīši ceļ sašutumu, cik grib. Citi ir lēmēji, kuram ministram jāpaliek amatā, kuram jāaiziet.

V. Krustiņš: – Tas ir tiesa, ka mūsu vara maz rēķinās ar cilvēku jūtīgumu un aizvainojumiem. Tagad vismaz tik daudz, ka nodeva komisijām otrreizējai izskatīšanai jautājumu par tautības ierakstu pasē. Citādi – gan pretargumenti bija dīvaini, gan iecirtība savāda, jo kāpēc gan tik nikni jāpretojas ļoti daudzu ļaužu vēlmei brīvprātīgi vismaz pasē apliecināt identitāti.

– To jau vēl redzēsim, ko pieņems gala lēmumā.

E. Līcītis: – Kāda tautība jums pasē ierakstīta – baltkrievs?

– Jā, pats palūdzu 2010. gadā pie pases saņemšanas ierakstīt. Tā ir manas mātes tautība, no kuras nekaunos.

V. Krustiņš: – Kāpēc cilvēkiem iestāsta tās dumjās lietas, ka Hitlers vai Staļins ievilkuši pasē tautības ierakstu? Tur faktiski citiem nav nekādas daļas, ja tu gribi apliecināt pats savā pasē tautību un nebūt Latvijas Republikas izdotā dzimšanas apliecībā pēc tautības “nezināms”.

– Es pilnībā atbalstu – kas grib, lai raksta. Kas negrib, lai neraksta. 1976. gadā biju Ventspils rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs. Tajā laikā visiem mainīja PSRS pases. Pēkšņi saņemu zvanu – man, sīkam ierēdnim, zvana centrālkomitejas otrais sekretārs, no Maskavas atsūtītais Nikolajs Beluha! Kurzemē bija problēma ar lībiešu (līvu) tautības ierakstu pasē. Daudzi gribēja tādu ierakstu, un šie centieni radīja neizpratni Rīgā, centrālkomitejā.

Ko viņi ar to gribot uzsvērt, ka tik lībieši negrib taisīt antisociālistisku revolūciju – arī visu ko sēja lībiešiem klāt. Un man nodiktēja “Zālamana lēmumu” – kam bija pasē rakstīts “lībietis”, lai paliek, bet kas no jauna grib ierakstīties – tikai tad, ja pierāda izcelšanos no lībiešu senčiem nezin kurā pakāpē.

E. Līcītis: – Cilvēkus aizvaino šāda nerēķināšanās ar viņu interesēm, tāpat kā pensionāru šķirošana pēc kārtām bez apdoma. Sakiet kā politiski pieredzējis vīrs, vai tas stipri vien neiezāģēs Viņķeles kundzei un citām amatpersonām nākamajās vēlēšanās? Un partijām, kuras nevēlas pieļaut tiesības apliecināt identitāti pasē?

– Tas var gan būt no svara, bet ir garš ceļa gabals līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām, un to es pilnīgi droši varu pateikt ar savu pieredzi, ka politiķiem vēl būs raibu raibi piedzīvojumi un skandāliņi, kuri cits citu aizēnos. Diemžēl tautai ir visai īsa atmiņa. Tai derētu būt garākai, lai neatcerētos tikai pēdējo skaļāko aktualitāti. Jums, žurnālistiem, jāatgādina, kas noticis četru gadu periodā, it īpaši par partiju sasvēršanos principiālos jautājumos.

V. Krustiņš: – Tā latviešiem iet savā starpā – ar aizvainošanos, ar nesaprašanos, un vienīgi prezidents aicina vairāk turēties pie tolerances un iejūtības. Ka veciem karavīriem nevajadzētu palikt katram savā ierakumā. Kā skatāties uz šādiem aicinājumiem?

– Ne salabs, ne izlīgs.

Nav jau pamata, uz kura vienoties, ja katrs turas pie sava, ļoti atšķirīga viedokļa. Tas lietas padara diezgan bezcerīgas. Ne vien es stipri apšaubu prezidenta centienu realitāti, bet domāju, ka viņš pats arī lāgā tam netic. Bet prezidentam tā jāsaka.

– Viņš pats to rosinājis, labu nodomu vadīts.

– Nu lai tā būtu.

– Kādu kopsavilkumu lai izradām, Čepāņa kungs, par šodien runāto? Ka varas zari joprojām ir pārāk augstu un tālu no vienkāršā cilvēka un praktiskās realitātes.

– Ka nevajadzētu izteikt pārsteidzīgus spriedumus un vērtējumus no amatpersonu mutes, neiedziļinoties un nezinot lietas. Lūk, mēs atceramies pagājušos laikus un dzīvojam tagadējos – varam salīdzināt, bet jaunā paaudze nemaz nezina, kā toreiz klājās. Starp citu, pensionāriem, kam cik necik vairāk samaksā pensiju – virs 165 latiem, arī atvelk nodokļus, un viņi piedalās budžeta pildīšanā, nevis dzīvo uz citu rēķina…

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+