Latvijā
Vēsture

Spēle par augstām likmēm: no Cēsu kaujas līdz Liepājai0


Latvijas Pagaidu valdības atgriešanās Liepājā no kuģa “Saratov”. Gājiens pa Miķeļa (tag. Celtnieku) ielu 1919. gada 27. jūnijā.
Latvijas Pagaidu valdības atgriešanās Liepājā no kuģa “Saratov”. Gājiens pa Miķeļa (tag. Celtnieku) ielu 1919. gada 27. jūnijā.
Attēls no Liepājas muzeja krājuma

Nozīmības ziņā 1919. gada jūnija Cēsu kaujas Latvijas Neatkarības karā ieņem ne mazāk svarīgu vietu kā bermontiāde. Kopā ar Igaunijas armiju, lielā mērā pateicoties tās darbībām, gūtā Jāņu dienas uzvara pie Cēsīm izraisīja pozitīvu ķēdes reakciju.

Vācieši bija spiesti atstāt Rīgu un Liepāju. Vāciešiem draudzīgā Andrieva Niedras valdība izplēnēja, kamēr Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdība noslēdza divus mēnešus ilgo trimdu uz kuģa “Saratov” un triumfāli nokāpa krastā 27. jūnijā Liepājā, lai pēc tam dotos uz Rīgu, kur ieradās 8. jūlijā. Rīga atkal kļuva par pilntiesīgu galvaspilsētu, kamēr Liepājas periods palika Latvijas vēsturē kā interesanta un būtiska epizode valstiskuma sākotnē.

Tieši Liepājā tika iespiesta un laista apgrozībā pirmā neatkarīgās Latvijas nauda – Latvijas rubļi. Tāpat atzīmējams, ka pēc Cēsu kaujām pulkveža Jāņa Baloža komandētā Latviešu atsevišķā brigāde un Jorģa Zemitāna Ziemeļlatvijas brigāde apvienojās, 10. jūlijā oficiāli pārtopot Latvijas armijā.

“Saratov” kā glābiņš

Igauņu un latviešu virsnieki Cēsu stacijā pie igauņu bruņotā vilciena, kas piedalījās Cēsu kaujās 1919. gada 6. jūnijā. 1. rindā no kreisās 3. – Jorģis Zemitāns, 4. – Krišjānis Berķis, 5. – Voldemārs Ozols.
Foto no Cēsu vēstures un mākslas muzeja krājuma

Liepāja par K. Ulmaņa valdības patvērumu kļuva 1919. gada 6. janvārī. Rīga bija kritusi lielinieku rokās. Šķita, arī Liepāja ilgi nenoturēsies.

Pilsētā Latvijas valdību neviens negaidīja. Reālā vara tur piederēja vācu administrācijai un kāds vācu virsnieks latviešu ministrus stacijā pat grasījās arestēt kā aizdomīgas personas.

Liepājas periods Latvijas valdībai izvērtās intensīvs par spīti tam, ka ietekmēt notikumus ministri vēl spēja ļoti nosacīti.

Valdības iestāžu galvenā mājvieta atradās Lielās ielas 6. nama otrajā stāvā. Ministri un ierēdņi apmetās viesnīcās vai dzīvokļos pie privātpersonām; pagaidām nelielās armijas karavīri – Latviešu biedrībā. Janvāra beigās, kad situācija šķita tuvu kritiskai, Latvijas valdības sēdes kādu laiku notika trijatā. Šie drosmīgie bija iekšlietu ministrs Miķelis Valters, apsardzības ministrs Jānis Zālītis un satiksmes un darbu ministrs Teodors Hermanovskis.

Visi pārējie valdības locekļi, arī valdības galva K. Ulmanis, bija devušies uz Rietumeiropu kārtot Latvijas starptautiskās atzīšanas lietas un meklēt palīdzību neatkarības noturēšanai. Februāra vidū valdības darbs normalizējās, jo ministri viens pēc otra sāka atgriezties.

Taču 16. aprīlī sekoja nākamais pārbaudījums – vācbaltu virsnieki un muižniecības pārstāvji, izmantojot nesen no Vācijas iebraukušo algotņu atbalstu, īstenoja puču un gāza K. Ulmaņa valdību. Vairākus valdības ministrus arestēja; K. Ulmanis patvērās britu misijā, no kuras 1. maijā pārgāja uz valdībai piederošo kuģi “Saratov”. Tas noenkurojās Liepājas reidā sabiedroto karakuģu aizsardzībā.

Gluži kā paredzot tālākos notikumus, “Saratov” bija kļuvis par Latvijas valdības īpašumu jau 8. janvārī.

Grūti iedomāties, kā risinātos notikumi, ja tas nebūtu paveikts. Šis kuģis no aprīļa vidus līdz pat jūnija beigām būtībā kļuva par vienīgo Latvijas valdības kontrolēto teritoriju.

Tikmēr Liepājā varu sagrābušie vācieši gādāja, lai spītīgā Ulmaņa vietā nāktu pakļāvīgāks kabinets mācītāja un literāta Andrieva Niedras vadībā. Paradoksālā kārtā A. Niedras valdības uznāciens un baltvācu pučs izrādījās faktori, kas pamazām sāka stiprināt līdz tam ļoti nestabilo Ulmaņa autoritāti latviešu politisko aprindu un iedzīvotāju vidū.

Vācu izaicinājums

Cēsu kājnieku pulka karavīri 1919. gada vasarā.
Foto no Cēsu vēstures un mākslas muzeja krājuma

Baltijas notikumi 1919. gada pavasarī un vasarā savijās ciešā kamolā ar procesiem, kas vārījās Pirmo pasaules karu zaudējušās Vācijas un uzvarējušo Rietumu sabiedroto starpā. Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons norāda, ka šajā kontekstā uzlūkojamas arī Cēsu kaujas. Vācijas un sabiedroto sarunas par miera noteikumiem Parīzē tobrīd bija nonākušas strupceļā.

Pastāvēja reāli draudi, ka 1918. gada nogalē rimušais Pirmais pasaules karš atjaunosies.

Pretlieliniecisko spēku komandieris Baltijā, vācu ģenerālis Rīdigers fon der ­Golcs, nevēlēdamies samierināties ar Vācijas zaudējumu, uzskatīja, ka pirms potenciālās kara atsākšanās jānostiprinās Vidzemē. Tādēļ vācu vienības pēc Rīgas ieņemšanas 1919. gada 22. maijā devās nevis uz Latgali vajāt lieliniekus, bet gan uz Vidzemi, no kurienes lieliniekus jau bija padzinusi Igaunijas armija un tās sastāvā esošā latviešu Ziemeļlatvijas brigāde.

Sācies 24. maijā, sa­skaņoti ar uzbrukumu Rīgai, igauņu un latviešu karagājiens bija ritējis strauji, jo demoralizētie lielinieki atkāpās, lai izvairītos no aplenkuma. Jau 26. maijā tika ieņemta Valmiera, 29. maijā Cēsis, kam sekoja Alūksne, Vecgulbene, Madona, Krustpils, līdz 5. jūnijā igauņi un latvieši nonāca pie Daugavas–Aiviekstes līnijas.

Igaunijas armijas vadība lieliski apzinājās, ka viņu valsts neatkarību apdraud kā lielinieki, tā vācu gatavošanās spiesties tālāk uz ziemeļiem. Lietderīgāk ar ienaidnieku bija tikt galā kaimiņu, tas ir, Latvijas teritorijā.

Rīgu ieņēmušās vācu Dzelzsdivīzijas daļas politisku apsvērumu dēļ tikmēr sākotnēji uz Vidzemi nevirzījās, taču to karavīri aizvien vairāk ieplūda vācbaltu landesvēra rindās. Formāli landesvērs skaitījās A. Niedras valdības “Latvijas karaspēks”. Tā bija fikcija. Faktiskais situācijas noteicējs bija fon der Golcs un viņa štābs. Jaušot vācu plānus, igauņi 4. jūnijā pieprasīja landesvēram apstāties līnijā Gauja–Sigulda–Nītaure–Vecpiebalga–Jaungulbene. Landesvērs negrasījās pakļauties.

Cēsu lūzums

Ziemeļlatvijas brigādes Rezerves bataljona karavīri. 1919. gada vasara.
Attēls no Latvijas Kara muzeja krājuma

5. jūnijā sākās pirmās apšaudes. 6. jūnija rītā līdz ar landesvēristu uzbrukumu Līvu pagastā izvietotajām Cēsu pulka vienībām karadarbība ieguva nopietnus apmērus. Pārspēks un pieredze bija vācu pusē, kamdēļ tajā pašā dienā Cēsis nācās atstāt. Arī igauņiem neizdevās pilsētu atgūt. Pirmie panākumi vairoja vācu pašapziņu. Mērķis bija ieņemt Valmieru un Valku un izspiest traucējošo Igaunijas karaspēku no Latvijas teritorijas.

Sarežģītajā situācijā Rietumu sabiedroto misijas dalībnieku starpā sākotnēji nebija vienprātības, kādu pozīciju ieņemt. Ar sabiedroto starpniecību 10. jūnijā Vidzemē panāca pamieru līdz 19. jūnija rītam. Vācu plānus tas nemainīja. Tiklīdz beidzās termiņš, landesvērs uzsāka apšaudes, ignorējot nu jau arī sabiedroto prasības. Kara laime vispirms atkal uzsmaidīja vāciešiem. Uzbrukumā Limbažu virzienā tagad devās ne tikai landesvērs, bet arī vācu Dzelzsdivīzija.

20. jūnijā sākās Straupes kauja. Cīņas ritēja pie Raunas upes un Lodes stacijas rajonā. Vācieši pārrāva latviešu – igauņu fronti un tuvojās Valmierai. Situāciju glāba Igaunijas armijas papildspēku ierašanās.

22. jūnijā pēc niknām kaujām Stalbes muižas apkaimē sākās pretuzbrukums, kura gaitā izdevās novērst jebkuru vācu mēģinājumu mainīt situāciju. Tagad vāciešiem nācās steigā atkāpties, lai izvairītos no ielenkuma.

23. jūnija rītā ģenerāļa Ernsta Pedera komandētās Igaunijas armijas daļas un Cēsu pulks ienāca Cēsīs, bet 26. jūnijā Niedras valdība atstāja Rīgu un kontroli pār pilsētu uzņēmās landesvēram padotā pulkveža Baloža Latviešu atsevišķā brigāde, kas visu Cēsu kauju laiku bija palikusi neitrāla.

Rietumu sabiedrotie, cenšoties nepieļaut tālāku asinsizliešanu pretlieliniecisko spēku starpā, panāca, ka 3. jūlijā Pierīgas Strazdumuižā tika noslēgts pamiers starp karojušajām pusēm. Vācu karaspēkam pienācās pilnībā atstāt Rīgu un gatavoties aiziešanai no Latvijas teritorijas uz Vāciju. Vācieši atkāpās uz Jelgavu (dažus mēnešus vēlāk tā kļuva par sākuma punktu bermontiādei). Igaunijas armija apstājās Rīgas pievārtē, savukārt J. Zemitāna “ziemeļnieki”, sajūsminātu ļaužu sveikti, 6. jūlijā ienāca Rīgā.

Cēsu kaujās piedalījās ap 9000 vācu Dzelzsdivīzijas un vācbaltu landesvēra karavīru no vienas un ap 7000 latviešu un igauņu vīru – no otras puses. Kaujās Igaunijas armija zaudēja 110 kritušos un 405 ievainotos, kamēr Ziemeļlatvijas brigāde – 13 kritušos un 43 ievainotos. Vācu zaudējumi nav zināmi.

Uzvaras nozīmību pasvītro fakts, ka starpkaru Igaunijā 23. jūniju pasludināja par Uzvaras svētkiem un to uzskatīja par dižāku datumu nekā Igaunijas Neatkarības dienu 24. februāri.

1919. gada pirmā puse: VĒSTURES PIETURZĪMES

* 6. janvārī – Kārļa Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdība ierodas Liepājā, kas kļūst par Latvijas valsts galvaspilsētu līdz 8. jūlijam.

* 1. februārī – Liepājā ierodas Vācijas valdības sūtītais ģenerālis Rīdigers fon der Golcs – Liepājas gubernators un Vācijas bruņoto spēku pavēlnieks Baltijā.

* 22. martā – Pagaidu valdība Liepājā izdod rīkojumu par pirmās Latvijas naudas – Latvijas rubļu –drukāšanu. Pirmās banknotes Liepājā laiž apgrozībā 7. aprīlī.

* 16. aprīlī – vācbaltu muižniecības un tās sabiedroto pučā tiek gāzta K. Ulmaņa Pagaidu valdība.

* 26. aprīlī – izveido vāciešiem draudzīgo Andrieva Niedras “izlīguma” valdību. Tā pastāv līdz 27. jūnijam.

* 1. maijā – K. Ulmaņa Latvijas valdība sāk darbu uz kuģa “Saratov”.

Saistītie raksti

* 12. maijā – Tautas padome Liepājā pauž atbalstu K. Ulmaņa kabinetam un noraida A. Niedras valdību.

* 22. maijā – pretlielinieciskie spēki ieņem Rīgu.

* 24. maijā – sākas Igaunijas armijas un Ziemeļlatvijas brigādes uzbrukums lieliniekiem Vidzemē.

* 6. jūnijā – sākas Cēsu kaujas, kas noslēdzas 23. jūnijā, igauņu un latviešu spēkiem ieņemot pilsētu.

* 27. jūnijā – K. Ulmaņa valdība nokāpj no kuģa “Saratov” vācu atstātajā Liepājā.

* 28. jūnijā – Vācija un sabiedrotie Parīzē paraksta Versaļas miera līgumu.

* 6. jūlijā – Jorģa Zemitāna Ziemeļlatvijas brigāde svinīgi iesoļo Rīgā.

LA.lv
LE
LETA
Latvijā
Tiesībsargs lūgs vērtēt aprūpes centrā “Ezerkrasti” klientiem nozīmētās zāles
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Iekšlietu ministra pirmie komentāri par Kuldīgas prokurora auto dedzināšanu
2 stundas
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Latvijas problēma nav prezidenta un viņa kundzes garderobe un inaugurācijas ceremonija! Problēma esam mēs 2
2 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

ML
Māra Libeka
Veselam
“Dodiet zāles, kas “nededzina” acis!”. Liegs receptē rakstīt konkrēta ražotāja zāļu nosaukumu
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Iekšlietu ministra pirmie komentāri par Kuldīgas prokurora auto dedzināšanu
2 stundas
VS
Viesturs Sprūde
Pasaulē
Maskavā izslēdz opozīciju
1 stunda
SK
Skaties.lv
Latvijā
Skaidrītei bail teikt, cik liels ir parāds: 8200 eiro par dzīvokli
42 minūtes
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Latvijas problēma nav prezidenta un viņa kundzes garderobe un inaugurācijas ceremonija! Problēma esam mēs 2
2 stundas