Cīņa ap Ušura ezeru Jaungulbenes pagastā 1
Romantiskā vietā Gulbenes novada Jaungulbenes pagasta “Zemītēs” pie publiskā Ušura ezera dzīvo Dreimaņu ģimene – saimnieks Aldis ar saimnieci Daci un viņu meita Dina. Sena, bet rūpīgi atjaunota māja, neliela zemnieku saimniecība, sakopta zeme, tīrs un zivīm bagāts ezers. Gandrīz vai idille zemes virsū, ja vien daļu zemes – labākajā vietā pie ezera – ģimenei 2032. gadā, visticamāk, nāksies atstāt. Tiesības iegūt īpašumtiesības uz šo pie ezera piegulošo zemi Dreimaņi zaudējuši visās trijās tiesu instancēs.
Kad “Zemīšu” māju īpašnieks Rūdolfs Ošiņš juta, ka pienācis laiks doties pie tēviem, viņš 1975. gada 20. augustā uzrakstīja publisku testamentu, ar kuru pēc viņa nāves tā paša gada 12. oktobrī māja ar palīgēkām pārgāja Rolanda Ščedrova (Daces Dreimanes tēva) īpašumā, bet visa pārējā manta tika novēlēta Almai Grabovskai. Kad Latvija atguva neatkarību, R. Ščedrovs pieprasīja arī “Zemīšu” zemi, kas Ošiņu ģimenei bija piederējusi pirms Otrā pasaules kara. Jaungulbenes pagasta padome mantinieka prasību apmierināja tikai daļēji: par samaksu piešķīra 14,1 hektāru, kas ir līdz ceļam, kas ved gar ezeru, bet ezeram piegulošos 8,9 hektārus paturēja pašvaldības īpašumā. 2002. gadā pēc tēva nāves D. Dreimane panāca, ka pašvaldība viņai šos 8,9 hektārus iznomā līdz 2032. gadam, bet vēl pēc četriem gadiem sāka tiesvedību par īpašuma tiesību iegūšanu uz šo zemi, tas viss beidzās ar neveiksmi 2008. gadā. Kamēr notika tiesvedība, pašvaldība zemi ierakstīja zemesgrāmatā uz sava vārda.
Zemi kāds iekārojis
Saruna ar Aldi un Daci Dreimaņiem man izvēršas ļoti emocionāla. Pilnīgi skaidrs, ka 90. gadi Jaungulbenes pusē bijuši īsti mērnieku laiki – likumu maiņas, amatpersonu neprofesionalitāte, mutiski solījumi, mānīšanās, dokumentu pazušana. Protams, ne viss pierādāms.
“1995. gadā pēc pagasta zemes komisijas lēmuma mērnieks iemērīja pilnīgi visu “Zemīšu” zemi, sazīmējām jau kupicu vietas, bet, kad gribējām to noformēt zemesgrāmatā, pagasta priekšsēdētāja Saulcerīte Indričeva pateica, ka mērnieks ir piekukuļots, ka komisijas lēmums ir nepareizs, un panāca, ka to atceļ. Jums zeme 300 metru attālumā no ezera nekad nepiederēs, noteica priekšsēdētāja,” atceras D. Dreimane.
“Vairākus gadus rakstījām pašvaldībai, lai iznomā pie ezera esošo zemi ar izpirkšanas tiesībām, līdz 2002. gadā tapa nomas līgums ar izpirkšanas tiesībām, bet tas pagastā mistiskā kārtā pazuda un tā vietā izdevās noslēgt tikai nomas līgumu līdz 2032. gadam.”
A. Dreimanis stāsta, ka tiesāšanās laikā 2006. gadā kāds cilvēks pienācis klāt un ieteicis atteikties no gandrīz visas zemes pie paša ezera, atstājot tikai šauru pieeju, tad viss nokārtošoties: “Nepiekritām. Esmu pārliecināts, ka šo zemi pie ezera kāds ir iekārojis un izdara spiedienu uz pašvaldību, lai par labu “pateicību” nopirktu to sev. Protams, pierādīt neko nevaru. Pirms dažiem gadiem nelielu gabalu ar pieeju pie ezera mums līdzās nopirka Latvijas un Baltkrievijas kopuzņēmuma SIA “M. T. Z. serviss” priekšnieks Vasilijs Zagoruiko, bet man, latvietim, neļauj. Un sanācis tā, ka Zagoruiko ir pieeja pie ezera, bet pie ceļa nav. Pašvaldība gribēja ierīkot viņam servitūta ceļu pa mums iznomāto zemi, bet es sataisīju skandālu un neļāvu, teicu, lai Indričeva nes Zagoruiko uz muguras iekšā.”
Kopā ar saimnieku apstaigāju “Zemīšu” hektārus. Apstrādāta un labi kopta ir gan īpašumā esošā, gan nomātā zeme. Pie ezera izcirsti krūmi, sastādīti bērzi, nopļauta zāle. Pļavā ganās četras govis.
“Kad tiesājāmies, govis bija jāpārdod, lai varētu samaksāt advokātam, bet laikam velti. Vecumdienās diez vai varēšu iemērkt kājas ezerā no savas zemes,” rūgti saka saimnieks.
Tiesa nepareizi tulkojusi likumus
Kādi tad bija galvenie tiesas argumenti par sliktu Dreimaņu vēlmei tikt pie ezeram piegulošās zemes? Pirmkārt, tas, ka zemi testamentā Ošiņš nemaz nav novēlējis. Tomēr, neraugoties uz to, zemes pretendente, pēc tiesas domām, būtu bijusi Grabovska, kurai bija novēlēta manta, bet viņa ir mirusi. Otrkārt, kad Dreimanes tēvs tomēr dabūjis daļu Ošiņa zemes, viņš ar to palicis mierā un vairāk nemaz neesot gribējis, bet Dreimane ir tikai mantinieka mantiniece un ne uz ko vairāk pretendēt nevarot.
Dreimaņu advokāts Atis Duks uzskata, ka tiesa gājusi vieglāko ceļu, pēc būtības nolecot no lietas, pieņemot, ka pašvaldībai labāk redzams un tā sarežģītajos varas un likumu maiņu laikos rīkojusies likumīgi un godprātīgi, sabiedrības interesēs, neņemot vērā vairākas absurdas lietas.
“Padomju laikā zeme nevarēja būt darījuma objekts. Ja Ošiņš būtu publiskā testamentā mēģinājis kaut kam novēlēt saviem priekšgājējiem piederošo zemi, tad tajā laikā čeka viņu varbūt būtu aizvedusi kaut kur patālāk. Tas vienkārši nebija iespējams. Tiesa to neņēma vērā un testamentu tulkoja burtiski, neņemot vērā arī 1937. gada civillikuma normu, kas nosaka ēku un zemes tiesiskās nedalāmības principu. Tiesai vajadzēja saprast, ka ēkas tiek novēlētas kopā ar zemi,” skaidro advokāts. Viņš arī norāda: ja Ošiņš būtu kaut vai uz parastas papīra lapiņas slepus uzrakstījis, to kādam iedevis, ka novēl arī zemi, tas tagad būtu spēkā. “Otrs absurds, ka tiesa akceptēja, ka Dreimanes tēvs samierinājies ar jau piešķirto zemi un vairāk neesot gribējis, viņam, lūk, neesot vajadzējis piekrist. Tas ir tāpat, ka jūs veikalā gribētu nopirkt kilogramu desas, bet jums pārdod tikai puskilogramu, jo vairāk tajā brīdī nav, jūs paņemat puskilogramu un aizejat. Vai tas nozīmē, ka neesat gribējis kilogramu? Šādi tiesas secinājumi ir pretrunā ar tiesību normām, kas regulēja zemes reformas pirmās kārtas īstenošanu. Pašvaldība nelikumīgi atstāja zemi savā rīcībā, bet tā nebija tai nepieciešama nekādu savu funkciju veikšanai. Tāpat nelikumīgi rīkojās zemesgrāmatas tiesneši, kas tiesvedības laikā strīdus zemi ierakstīja zemesgrāmatā uz pašvaldības vārda. Turklāt tā ir zeme, kas pašvaldībai nekad nav piederējusi.”
Ko pēc zaudētās tiesvedības Dreimaņiem tagad darīt?
“Gaidīt uz varas maiņu pašvaldībā. Tad lūgt uz iznomātās zemes kaut ko uzbūvēt, pēc kā jau nākamajā dienā var lūgt īpašumu pārdot,” tiešs ir advokāts.
Zaudēšot arī mežu un ezermalu
“Iespējams, ka ar Dreimaņiem drīzumā tiks noslēgts jauns nomas līgums, no kura būs ārā tauvas josla un mežs, jo pašreizējais nomas līgums paredz tikai lauksaimniecības zemes iznomāšanu, tātad ezermala un mežs nav līgumā iederīgs. Pēc teritoriālā plānojuma pie ezera paredzēta atpūtas zona,” skaidro kādreizējā Jaungulbenes pagasta padomes priekšsēdētāja, tagad Lauku atbalsta dienesta Ziemeļaustrumu reģionālās lauksaimniecības pārvaldes vadītāja Saulcerīte Indričeva. “Es pat īsti neatceros, kāpēc parakstīju tagad spēkā esošo līgumu – kāda pašvaldības amatpersona to sagatavoja, es automātiski uzliku parakstu. Pagastā nomas līgums uz tik ilgu laiku tāds ir vienīgais, iespējams, visā Gulbenes novadā. Neko tur būvēt Dreimaņi nevar. Arī mežu nevarēja izmantot, uz ko mēs pašvaldībā pievērām acis.”
S. Indričeva jau pieradusi, ka Dreimaņi viņu uzskata par ļaunu un sliktu cilvēku, bet viņa paļaujoties uz likumiem, tiesu un nevienam nekad apzināti nav gribējusi kaitēt un neviena labā ezeram piegulošo zemi nelobējot. Turklāt pie Ušura ezera vēl esot četri brīvi zemes gabali, tie nemaz neesot tik iekārojami, pirms gadiem 0,7 hektāri pārdoti tikai par 3000 latiem.
“Dreimaņi melo, sacīdami, ka pašvaldība pazaudējusi kaut kādus dokumentus – tas nevar notikt bez pēdām, jo tie tiek reģistrēti. Dreimaņi paši ir vainīgi pie radušās situācijas: viņiem vajadzēja jau pašā zemes reformas sākumā pieteikties uz visas zemes izpirkšanu, bet viņi gribēja mantot. Kad tas nesanāca, atteicās, bet pēc vairākiem gadiem atkal gribēja izpirkt, tad tiesājās par mantošanu. Paši lielu putru sataisīja,” teic S. Indričeva.
Jaungulbenes pagasta pārvaldes vadītājs Aleksandrs Vasiļjevs pieļauj, ka pēc nomas līguma beigām 2032. gadā Ušura ezeram pieglošo zemes gabalu pašvaldība pārdos izsolē. To varēšot nopirkt arī Dreimaņi. Tāpat kā jebkurš cits Latvijas pilsonis.
