Ekonomika
Bizness

Dainis Lemešonoks: Nepieciešamība apvienot farmācijas “milžus”. Vai Kariņam būs dūša?2


“Olainfarm” un “Grindeks”
“Olainfarm” un “Grindeks”
Foto: LETA. Kolāža: “LA.lv”

Autors: Dainis Lemešonoks, īpaši LA.lv

Anonīmā ideja – radīt Latvijai nopietnāku cīnītāju starptautiskajā medikamentu tirgū, apvienojot “Olainfarm” un “Grindeks” potenciālu – ir acīmredzami loģiska, nacionālajām interesēm atbilstoša, pat “līdz nelabumam” valstiski pareiza.

Vai valsts vēlas rīkoties?

Taču vai valsts vara spēj šo procesu panākt? Vai tā vispār vēlas rīkoties lietas labā – veicināt Latvijas uzņēmumu konkurētspēju starptautiskajos tirgos? Mazai valstij ar atvērtu un eksportā balstītu tautsaimniecību tas ir nevis retorisks jautājums, bet gan vienmēr degoša aktualitāte. Vēl vairāk tagad, kad globālā tirdzniecība tiek pakļauta politiskiem mērķiem un protekcionisms kļūst par normu.

Uzdevis šos jautājumus Veselības ministrijas ekspertam farmācijā, saņēmu vien preses dienesta formāli konsekventu e-atbildi: VM gan “nav kompetentā iestāde uzņēmējdarbības jomā”, taču “…Latvijai kā valstij nozīmīgi ir, lai farmācijas ražotnes un ražošanas process arī turpmāk atrastos Latvijā neatkarīgi no uzņēmumu pārvaldības formas”. Tātad valstiska vajadzība ir.

Latvijas ekonomikas eksperti nekautrējas godprātīgi atgādināt sabiedrības pašapziņai netīkamo, bet nepielūdzamo patiesību: mūsu mērogos diži uzņēmumi, nozares flagmaņi un nacionālais lepnums, ir pavisam mazi cīnītāji globālajā konkurencē.

Jo īpaši farmācijā, kur valda “milžu cīņas” – gigantisku pārnacionālu uzņēmumu savstarpēja spēkošanās. To ienākumi ir mērāmi vairākos desmitos miljardu (līderim – Johnson & Johnson – tas pērn bija 81,6 miljardi ASV dolāru*); nodarbināto skaits – desmitos tūkstošu cilvēku un vairāk (J&J – 134 tūkstoši darbinieku).

Apvienošanas ideja pašsaprotama

Tieši tas padara divu nozares uzņēmumu apvienošanas ideju tik pašsaprotamu. (Diemžēl, gan ne pašiem akcionāriem, kuri patlaban ir pārņemti ar “patīkamākām” nodarbēm.) “Muskuļotākai”, arī produkcijā daudzveidīgākai struktūrai rodas lielākas izredzes konkurēt, palikt “nesabradātai”. Tāpat palikt “neaprītai”, kas ir svarīgi nacionālajām interesēm (un tautas pašapziņai),

Turklāt valsts varas misija būtu pavisam vienkārša – vien tēvišķi “iedēstīt” spēku apvienošanas nepieciešamību “Olainfarm” un “Grindeks” īpašnieku galvās. Ekonomikas ministrija varētu veikt sagaidāmo ieguvumu aprēķinus un izstrādāt iespējamos uzņēmumu konsolidācijas modeļus (vai par mazu, bet taisnīgu atlīdzību uzticēt šo darbu kādai, tāsprāt, respektablai biznesa konsultantu firmai).

Šie uzņēmēji un akcionāri uzsvērti lepojas, ka pārstāv nacionālo kapitālu, un jūtas veidojam Latvijas eliti. Viņiem būtu grūti pretoties Ministru prezidenta vai, ja ar to būtu par maz, valsts galvas uzstājīgam šarmam. Jo īpaši, ja rastos pārliecība: valstiski pareiza rīcība tiks publiski gandarīta ar nacionālās atzinības zīmi…

Brīnišķīgākais šajā iecerē ir tas, ka acīmredzami pozitīva rezultāta sasniegšanai nav vajadzīgas valsts budžeta “injekcijas”. Abi uzņēmumi joprojām ir peļņu nesoši un vitāli – pat reputācijas kaitējumiem, ko “Olainfarm” nodara tā akcionāru ķilda, vēl nav īsti traģisku seku.

Mentāla barjera par valsts aizbidniecību?

Taču man rodas iespaids, ka tieši šajā apstāklī slēpjas nopietna mentāla barjera. Sabiedrība un pati valsts vara šķiet ieciklējušās pieņēmumā, ka ekonomiskā politika ir izšķērdīga auklēšanās ar nīkulīgiem vai ķezā iedzītiem uzņēmumiem, kuru bankrots draud ar smagām sociālajām sekām. Pāri valdības gribai joprojām klājas “Liepājas Metalurga” skandalozās stutēšanas un (iz)administrēšanas drēgnā ēna.

Tāpēc nav jābrīnās, ka publikā šāds priekšlikums – valsts aizbildniecībā veikt uzņēmumu apvienošanu – spēj izraisīt galvenokārt noliedzošas reakcijas. Automātiski, pat neiedziļinoties “sižetā”**, ģenerējas aizdomas par vēl vienu politisku afēru nodokļu naudas izplederēšanā.

Kā man rādās, šādā ne pārāk lādzīgā veidā ticis panākts vismaz tas, ka Latvijas sabiedriskā doma kļuvusi ekonomiski labējāka. Agrāk spēcīgais viedoklis par valstiskotas tautsaimniecības nepieciešamību šķiet jau kļuvis rudimentārs, toties izteikti skaļāka ir pārliecība, ka valdībai vispār nevajag jaukties biznesā.

Taču vai Ministru kabinets un koalīcija, kas, spītējot masīviem protestiem, kareivīgi sargāja savu budžeta redzējumu, neatradīsies dūša iziet ārā no drūmās ēnas un “pro-aktīvi” rīkoties ekonomikā? Vai Krišjānis Kariņš, kurš nebaidījās pat no publiska izsmiekla alkohola akcīzes dēļ, tiešām laidīs garām tik elegantu izdevību?

Saistītie raksti

* Ķīmijas un farmācijas nozare Latvijā tuvāko piecu gadu laikā cer kāpināt eksporta apjomus līdz vienam miljardam eiro [gadā], 2018. gadā paziņoja Vitālijs Skrīvelis, Latvijas Ķīmijas un farmācijas uzņēmumu asociācijas valdes priekšsēdētājs.

** Savukārt idejas autorus acīmredzami baida, ka, topot zināmiem, tās konstruktīvas izvērtēšanas vietā sāktos vienīgi viņu “savtīgo interešu” meklēšana un apstrīdēšana.

LA.lv