Dālderis kritizē kultūras ministri, Pauls pauž viņai atbalstu 0
Dālderis kultūras ministri kritizēja par to, ka brīdī, kad pirmo reizi pēdējo gadu laikā valdībā tika lemts par budžeta palielināšanu un bija iespējas pacīnīties par naudu savai nozarei, viņa atradās ārpus valsts un šo svarīgo uzdevumu veica tieslietu ministrs, kurš pats valdībā bija tikai pirmo nedēļu.
Jautāts, vai kultūras nozarei budžeta grozījumos bija iespējams izcīnīt vairāk, Dālderis atteica, ka to nevar pateikt, taču acīm redzams esot fakts, ka tas netika mēģināts. Iegūtais budžeta palielinājums kultūras nozarei gan esot sadalīts ļoti saprātīgi.
Arī vaicāts, kā viņš vērtē līdzšinējo Jaunzemes-Grendes darbu kopumā, ministres bijušais padomnieks bija kritisks: “Tas, ko mēs pagaidām redzam, ir publiski strīdi un kašķi ar nozari. Mēs neredzam nevienu stratēģisku ideju vai lēmumus, vai reformu plānus. Pagaidām nekā tamlīdzīga nav.”
kritiku veltīja arī Rīgas pašvaldībai un tās atbilstībai 2014.gadā Rīgai kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Pēc politiķa domām, Rīga nevar īsti saukties par kultūras galvaspilsētu, jo neuztur nevienu kultūras iestādi – ne tai ir savs muzejs, ne teātris vai orķestris. Arī neviena jauna kultūras celtne uz 2014.gadu uzcelta netikšot, lai arī tāda esot kultūras galvaspilsētu kustības tradīcija. Šīs funkcijas varēšot veikt valsts uzceltā Nacionālās bibliotēkas ēka.
Savukārt komponists Raimonds Pauls pauž atbalstu kultūras ministrei Žanetai Jaunzemei-Grendei strīdā ar kultūras nozares pārstāvjiem. “No vienas puses, tie rakstnieki tā kā būtu jāaizstāv. Bet, no otras puses, – nu, uzraksti taču, draudziņ, kaut ko. Ja būs uzrakstīta laba luga, to visos teātros spēlēs. Bet tur iet princips pa priekšu: tu man iedod naudu, tad skatīsimies, kas notiks. Manā dzīvē tā nekad nav bijis. Man samaksā pēc koncerta. Un kādreiz gadījies arī tā, ka nesamaksā,” intervijā laikrakstam “Neatkarīgā” uzsver Pauls.
Maestro pauž viedokli, ka jāatbalsta tikai izglītība, bet pārējiem jāpasaka: “Sitieties, kā mākat!”
“Es piekrītu kultūras ministrei, viņa domā kā biznesa cilvēks. Es viņai piezvanīju un izteicu līdzjūtību, teikdams: es kā latvietis priecājos, ka jums iet slikti. Viņa saprata manu humoru. Es piebildu, ka tam esmu gājis cauri – ar visām teātru būšanām un tamlīdzīgi. Paskatīsimies uz šodienas teātriem: jēziņ, cik tur ir liekēžu! Nekur pasaulē neviens tā neatļautos: teātros netur liekus cilvēkus, nereti paši aktieri tirgo biļetes un dara citus darbus. Izrāde taču arī ir prece, kas pēc iespējas izdevīgāk jāpārdod. Bet mūsu ģēniji jau to vārdu nevar ciest. Ir tādi uzvedumi, kas pēc piektās izrādes jāņem nost – neiet! Kāds ģēnijs to ir radījis, iegāzta milzu nauda, bet – še tev!” situāciju kultūras jomā raksturo Pauls.
Komentējot Jaunatnes teātra likvidēšanas lietu, par ko kā bijušais kultūras ministrs pārmetumus saņēmis arī Pauls, komponists pauž sašutumu, ka tiek ignorētas Kultūras ministrijas toreizējās ieceres par šī teātra reorganizāciju, sadalot to divos patstāvīgos teātros un pārdalot valsts dotāciju. Tāpat tika pieņemts lēmums par aktieru konkursu uz štata vietām teātros.
“Tika izsludināts arī konkurss uz režisora vietu. Ādolfs Šapiro atteicās piedalīties šajā konkursā, jo viņš, redzat, ir LPSR Tautas mākslinieks un konkursi ir zem viņa goda. (..) Viņš ļoti veikli nostrādāja, ka teātra likvidācijā nevis viņš ir vainīgs, bet es. Man pat nevajag, lai kāds man atvainojas. Divdesmit gadus es esmu cūkots, tad kāda jēga tagad no atvainošanās?” norāda bijušais kultūras ministrs.
Pauls kā piemēru min Saljēri, kurš tika nosaukts par Mocarta slepkavu, “kaut gan viņš bija lielisks komponists un pedagogs, nevis kaut kāds slepkava; bet pietika kādam sacerēt teiku, un cilvēka vārds tika nomelnots”.
