Praktiski
Mājas

Daudz gaismas un prieka un nekā lieka jeb Kā puikas dēļ ģimene pie privātmājas tika 16

Foto-Anda Krauze

Kas teica, ka kurpnieks bez kurpēm un skroderis – bez svārkiem? LĪGA RUTKA, projektēšanas biroja “MARK” arhitekte, laipni aicina mūs ielūkoties savā dzīves telpā, pašas izsapņotā un izveidotā.

Visu rītu līst kā pa Jāņiem, mākonis, nevis diena. Taču, kad nogriežamies no šosejas, lai tiktu uz pārbrauktuvi, gāziens mitējas un pelēko aizkaru spraugā parādās zelta acs. Labi, ka Līga pabrīdināja – iela, pa kuru mums jānogriežas, izskatoties pēc meža ceļa. Īstenībā tā neizskatās arī pēc ceļa, drīzāk pēc platākas takas, kas, tā vien šķiet, tūdaļ aprausies. Vai izrādīsies slepens portāls uz citu pasauli. Bet re, mežs pašķiras un – klāt esam!

Ak, cik te labi! – ir pirmais, ko nodomāju, kāpjot ārā no mašīnas. Miklais gaiss smaržo pēc sveķiem, prieka un vasaras, bet putni kā negudri vidžina, svelpj, dūdo un vītero, piečivinot man pilnas ausis.

Līga iepazīstina mūs ar dēliem Mārtiņu un Kārli, kurš tūdaļ pat pavēstī, ka uz terases vakarrīt bijusi lapsiņa, bet dārzā dzīvojot divas čūsku ģimenes – zalkši un glodenes, un tad vēl arī pūce un jāņtārpiņi. Kamēr fotogrāfe Anda, puišu pavadīta, dodas aplūkot dārzu, mēs ar Līgu apejam apkārt mājai.

Man patīk stāsti. Cilvēku stāsti un māju stāsti. Izrādās, stāsts te ir ne vien mājai, bet arī vietai. Stāsts ar vēsturi.

– Esmu dzimusi jūrmalniece, kopš bērnības dzīvoju Mellužos, bet ne šeit, te kādreiz bija dārzs. Visu šo kvartālu savulaik nopirka mans vecvectēvs, nolīda mežu, lai audzētu zemenes, Melluži bija slaveni ar zemenēm. Augu, augu, līdz aizbraucu uz Rīgu – kā jau visi, kad mācāmies. Dzīvojām ar vīru Reini mazā dzīvoklītī, un tad notika tā, ka Mārtiņš, kam tobrīd bija pieci gadi, nokļuva slimnīcā ar astmas lēkmi, jo dzīvoklī plastmasas logi, nav ventilācijas, pelējums. Vecmāmiņa jau pirms tam bija teikusi – jums taču ir zeme, celiet māju. Taču sākās krīze. Bet te vīrs pēkšņi pasaka: pēc gada dzīvosim Jūrmalā, bērnam vajag veselīgu gaisu! – atceras Līga. Un piebilst: – Ja Reinis ko nolemj, tā arī notiek.

Kopš bērnības laimes sajūta Līgai saistās ar māju: – No rīta naktskreklā izej dārzā, apēd zemeni no dobes, paklausies putnus. Dzīvoklī jutos kā iesprostota.

Jautāta, kā tas ir – projektēt pašai savu dzīves telpu, Līga smaida: – Labi pārzināju gan mūsu ģimenes vajadzības, gan šo zemes gabalu. Viena puse tam ir ēnā, jo apkārt mežs, tāpēc nolēmu māju veidot garenu, lai saule tajā iespējami daudz iespīdētu. Taču trakākais bija tas, ka viss jāpagūst gada laikā. Sākumā domājām uzcelt pirmo stāvu, ievākties un tad pamazām būvēt otru. Plānojām visu racionāli, tikai pašu nepieciešamāko, taču tagad, kad jau septiņi gadi te nodzīvoti, varu teikt – mums lielākas mājas nemaz nevajag. Ja zemes pietiek, māja vienā līmenī ir ērta un laba.

Bet tas vēl nav viss, šai mājai ir vēl kāds stāsts – par Līgas mammu. Viņa arī dzīvo tepat, tomēr pati par sevi.

– Mājas otrā galā izprojektēju mammai virtuvīti, vannas istabu, dzīvojamo telpu un terasi. Esam zem viena jumta, taču katram sava ieeja. Visi laimīgi, modelis lieliski darbojas. Mamma ir pensijā, viņa var gan pa savām dobēm parušināties, gan Kārlīti no bērnudārza atvest un pusdienas uztaisīt. Mēs ar vīru abi strādājam Rīgā, pēc darba nav jāskrien pa galvu pa kaklu uz Jūrmalu.

Mārtiņš, kura dēļ savulaik tika pieņemts svarīgais lēmums, ir gandarīts – viņam patīk dzīvot mājā un svaigā gaisā. Rudenī sāks braukāt uz Rīgu, jo ir iestājies Valsts 1. ģimnāzijā, tomēr atkal kļūt par rīdzinieku negribētu vis. Savukārt Kārlis smej, ka viņš nemaz nezinot, kā tas ir – dzīvot Rīgā, jo ir dzimis jūrmalnieks. Un gadu viņam esot tikpat, cik mājai, – septiņi. Bet Līga uz atvadām smaidot saka: – Man patīk, ka redzu āru, mežs pa logiem nāk istabā. Un vēl man patīk vienkāršas lietas, kam nozīmi piešķir atmiņas. Tās te dzīvo labi. Ja izveido sarežģītu vidi un interjeru kā scenogrāfiju, nav vietas jauniem elementiem. Un reizēm arī pašiem.

Galerijas nosaukums
LA.lv