×
Mobilā versija
-7.8°C
Ārija, Rigonda, Adrija, Adrians, Adriāna
Ceturtdiena, 22. februāris, 2018
13. februāris, 2018
Drukāt

Poļu režisore Lucina Sosnovska: Daugavpilī jūtos kā “Tvinpīkā” (2)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

"Vai esi iedomājies, ka viss, ko dari, ved uz mūsu visu bojāeju?" šo jautājumu Daugavpils teātra izrādē "Cilvēks parastais" uzdod tās autores, poļu teātra profesionāles Patrīcija Kovaņska (no kreisās) un Lucina Sosnovska.  

Reaģēt vai palikt vienaldzīgam pret procesiem, kas rauj pasauli neredzētā haosā? Šādu jautājumu, izpētot mūsdienu cilvēka dabu, šobrīd Daugavpils teātrī topošajā izrādē “Cilvēks parastais” uzdod poļu režisore LUCINA SOSNOVSKA, dramaturģe PATRĪCIJA KOVAŅSKA un izrādes līdz­autori – krievu trupas aktieri. Pirmizrāde – piektdien, 16. februārī.

Jaunās poļu režisores Lucinas Sosnovskas rok­rakstu Daugavpils teātrī bija iespēja iepazīt pirms trim gadiem “Spēlmaņu nakts” balvai nominētajā izrādē “Pie mums viss kārtībā”, kurai sekoja arī “Hamleta” iestudējums. Nu, aicinot talkā tautieti, dramaturģi un režisori Patrīciju Kovaņsku, top viņas trešais, gana neparastais veikums. “Cilvēks parastais” ir izrāde, kuras saturs rodas turpat, teātrī, mēģinājumu gaitā, Daugavpils teātra krievu trupas aktieriem radot monologus par cilvēcību mūsdienās.

Abas esat strādājušas dažādos teātra un mākslas projektos Polijā, arī citur Eiropā, tomēr tagad kopā iestudējat izrādi Daugavpils teātrī. Kas jūs abas, jaunas, ideju pilnas, atvedis uz Latviju?

Lucina Sosnovska: Krakovā, kur mēs abas studējām teātra akadēmijā, sastapu Daugavpils teātra režisoru Georgiju Surkovu – viņš ieradās “Erasmus” programmā. Kad pirms trim gadiem Georgijs Daugavpilī uzsāka veidot starptautisko teātra festivālu “Telpa”, viņš uzaicināja arī mani uz radošajām darbnīcām. Pēcāk saņēmu arī Oļega Šapošņikova (Daugavpils teātra direktors. – A. K.) uzaicinājumu, un nu turpinu strādāt, šoreiz aicinot līdzi kolēģus no Polijas – kopā ar Patrīciju esam veidojušas vairākus teātra projektus Krakovā, un lieliski saprotamies.

Lucina, iepriekš esat izteikusies, ka Daugavpilī ir unikāla atmosfēra. Teātrī vai pilsētā?

Uz savas trešās izrādes tapšanu Daugavpilī atgriezos ar patīkamām emocijām, jo savā ziņā izjūtu pozitīvu atkarību no šīs pilsētas. No vienas puses, te jūtos kā “Tvinpīkā”, bet to domāju labā ziņā. Te visapkārt ir meži, bet pati pilsēta ir kā sala, kurā satiekas daudzi cilvēki ar ļoti atšķirīgu kultūras fonu, atšķirīgu valodu. Te ir latvieši un ir krieviski runājošo kopiena, un ir apbrīnojami, ka tās spēj pastāvēt bez konfliktiem un pat sadarboties. No otras puses, tieši darba vide šeit ir lieliska. Strādājot Daugavpils teātrī, man ir dota pilnīga radoša brīvība. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai saglabātu atvērtību radošumam un varētu pateikt to, ko patiešām vēlos.

Daugavpilī vēsturiski ir arī poļu kultūras saliņa. Vai sajūtat šo polisko garu?

Jā, zinu, ka šeit kādreiz dzīvojuši diezgan daudz poļu, un joprojām sastopam viņu pēctečus. Esmu tikusies ar cilvēkiem, kas runā poliski, lai gan vairs nav poļi. Tiesa, šī valoda atšķiras no tās, kā runājam šobrīd, bet tas jebkurā gadījumā ir lieliski. Starp citu, šis poliskums netieši ir saistīts ar topošo izrādi. To veidojot, bija mirklis, kad sapratām, ka uz skatuves nepieciešams bērns. Kad sākām meklēt kādu, kurš no tās nebaidītos, aktrise Milena Savkina iepazīstināja ar desmit gadus veco skolnieci Diānu Apeini, kura labi atbilda mūsu idejai. Man par pamatīgu pārsteigumu, mēģinājumā Diāna mani uzrunāja tekošā poļu valodā.

Patrīcija Kovaņska: Es neteiktu, ka jūtu šeit poļu saknes, taču sveša gan nejūtos. Varu braukt šurp un atrast kaut nelielu, tomēr sev tuvu pasauli.

Jūsu jaunajā izrādē izšķiroša nozīme ir tieši vietai un laikam, jo tā top mēģinājumu gaitā, kā līdzautoriem piedaloties krievu trupas aktieriem.

L. Sosnovska: Kad šeit ierados, vēlējos iestudēt Tadeuša Ruževiča (ievērojams poļu avangarda dramaturgs, 1921 – 2014) sešdesmito gadu lugu “Kartotēka”. Tajā viņš runā par to, kā ir būt cilvēkam pēc Otrā pasaules kara, pēc zvērībām, kas parādīja, ka cilvēka dabai nekas, piemēram, holokausts, nav neiespējams. Tomēr sapratu, ka luga neaptver visas tēmas, kas šobrīd mūs interesē. Arī mūsu uzmanības centrā ir cilvēks, taču mūsdienās mainījušies akcenti. Kaut kādā veidā viņš joprojām ir gan tas cilvēks, kurš reiz zīmēja uz alu sienām, gan tas, kurš karoja pasaules karos, gan arī tas, kurš spēj radīt mākslīgo intelektu. Tāpēc “Kartotēka” šobrīd vairāk mums kalpojusi par iedvesmas avotu, tomēr nolēmām rakstīt lugu pilnīgi no jauna. Vēlamies izmantot šīs vietas enerģiju un aktieru iztēli, runājot par tēmām, kas svarīgas viņiem šeit un tagad. Pašā sākumā lūdzu aktieriem improvizēt, un tas kļuva par šī darba iestudēšanas metodi. Tāpat lūdzu viņiem uzrakstīt pārdomas par cilvēku, radīt savus monologus. Novērojumus, atziņas apkopojām, un Patrīcija tās salika vienā veselumā kā “puzles” gabalus. Šādi analizējot, nokļuvām diezgan dziļi, tomēr tas nenozīmē, ka skatītājam nebūs smieklīgi.

Kādēļ izvēlējāties veidot izrādi krievu valodā?

Iemesls ir visai pragmatisks, jo krievu valodā, kuru nedaudz protu, man pašai ir vieglāk komunicēt un līdz ar to varu precīzāk strādāt ar aktieriem, īpaši, ja vēlos to darīt ar improvizācijas un performances metodi. Apzinos gan – ja būtu strādājusi ar latviešu trupas aktieriem, šī būtu pavisam cita izrāde.

Kas tad ir “cilvēks parastais”, par kuru ziņo izrādes nosaukums?

P. Kovaņska: Tas var būt jebkurš – no Leonardo di Kaprio līdz jebkuram no mums. “Parastums” šeit nav kaut kāda īpašība. Tas var būt gan cilvēks, kurš, piemēram, dzīvē kaut ko dara, gan tas, kurš neuzņemas nekādu iniciatīvu. Protams, katrs no mums ir unikāls, tomēr ikviens ir arī līdzdalīgs vispārējā cilvēcībā. Piemēram, šobrīd miljoniem cilvēku reizē veic sarunas internetā, un tas kaut kādā veidā ietekmē mūsu dzīvi, mūsu planētu. Tomēr fakts ir, ka mēs par to nedomājam. Vēlamies mudināt cilvēkus dzīvot apzināti. Taču apzinātība var būt radikāli galēja – no vienas puses, kā radikāls protests pret notiekošo, piemēram, sadedzinoties vai izdarot pašnāvību, bet, no otras, – kā “acu pievēršana”, dzīvojot tā, it kā nekas nebūtu noticis. Tomēr mēs nevienu netiesājam. Arī es pati reizēm “pieveru acis”, jo vienkārši ir pārāk daudz, ko redzēt.

Tātad – reaģēt vai palikt vienaldzīgam pret notikumiem pasaulē?

Šobrīd patiesībā dzīvojam laikā, kad paši iznīcinām savu planētu. Es nerunāju tikai par dabai draudzīgu dzīvesveidu, jo šis ir ideoloģisks uzstādījums. Starpvalstu kari, globālā ekoloģija, ekonomika. Ikviens no mums ir iesaistīts šajā procesā, kura iznākums kādu dienu būs fakts, ka mūsu planētas vairs nebūs. Nē, neesmu pustraka pareģotāja vai mediju producētu stereotipu upuris – par to vēsta statistika. Manuprāt, uz šo jāreaģē arī teātrim, pārstāvot apzinātību. Viens no jautājumiem – vai esi iedomājies, ka viss, ko dari, ved uz mūsu visu bojāeju?

L. Sosnovska: Izrādi veidojam, lai tā, iespējams, kādu iedvesmotu. Protams, būtu naivi iedomāties, ka pēc tās noskatīšanās cilvēki sāks dzīvot citādi, bet varbūt kaut kas iekustas.

Esmu ievērojusi, ka Polijā cilvēku vairākums tomēr ir salīdzinoši aktīvi, reaģējot uz procesiem. Bieži notiek manifestācijas, kas liecina, ka demokrātijas tradīcijas pēc PSRS gala veiksmīgi gūst virsroku, pat ja reakcionārie spēki šobrīd šķiet visai spēcīgi.

Diemžēl Polijas politika pēdējos divos gados iet pavisam greizā virzienā. Likumdevēji ieņēmuši nostāju, kas konfliktē ar Eiropas Savienību un ir pret demokrātiju. Lielākā daļa cilvēku, kas balsojuši par mūsu pašreizējo valdību, ir reliģiozi, un valdība izspēlē šo kārti, uzturot spēkā stipras un reliģiskas valsts ilūziju. Vienkāršoti sakot – karalis ir Kristus un karaliene – jaunava Marija. Tomēr esmu pārliecināta, ka atgriezties pie šādas valsts vairs nav iespējams, jo esam pārāk mainījušies, mainījusies ir pasaule. Piemēram, jaunākā paaudze, pat, ja viņi ir ticīgi, nevēlas baznīcas institūciju. Tu vari ticēt bez institūcijas, bez naudas došanas tai. Turklāt cilvēki vēlas patiesību, piemēram, iespēju atklāti runāt par seksuālu uzmākšanos. Tomēr labā ziņa ir tā, ka mēs patiešām aktīvi protestējam. Tas laikam ir poļu dabā. Reizēm tam gan nav nekāda iznākuma, tomēr ceru, ka mēs nekad nepārtrauksim to darīt, īpaši pret valdību un politiku, ko neatbalstām. Salīdzinot ar Latviju, man šķiet, jūs esat racionālāki, ar analītisku skatu – neesat tik emocionāli.

Jūtat pašreizējo politisko strāvojumu ietekmi arī teātrī?

Diemžēl jā. Līdz ar konservatīvo valdību mainās arī teātris, un viss eksperimentālais izzūd no lielo, nacionālo teātru skatuvēm. Vietas, kurās noritēja eksperimenti un jaunā meklējumi, šobrīd pat pārtrauc pastāvēšanu. Ir sajūta, ka piedzīvojam netiešu cenzūru – projekti, kas nav ideoloģijai draudzīgi, vienkārši nesaņem finansējumu.

Kā vērtējat Latvijas teātri?

P. Kovaņska: Šķiet, šeit ir sava, atšķirīga teātra sistēma, cita valoda, salīdzinot ar Eiropu. Polijas teātros redzu tieksmi lauzt barjeras, un šajā ziņā mūsu teātris ir kļuvis eiropeiskāks, lai gan joprojām Vācijas teātros eksperimentē vairāk nekā Polijā. Tas, ko pagaidām esmu redzējusi Daugavpilī, ir visai rāms, es teiktu – turas rāmjos.

L. Sosnovska: Man ļoti patīk Alvja Hermaņa darbs. Manuprāt, viņš šobrīd ir viens no labākajiem. Esmu noskatījusies lielāko daļu izrāžu Daugavpils teātrī, un man ārkārtīgi patika Paulas Pļavnieces veidotā izrāde “Jubileja ’98”, ļoti interesants veids, kā viņa izvēlas runāt par viņai svarīgām tēmām. Ņemot vērā pārējo, ko esmu te redzējusi, šķiet, ka teātris Polijā ir pavirzījies tālāk atvērtības un vizualitātes ziņā. Tieši pēdējais aspekts man ir svarīgs, jo pati veidoju arī vizuālās mākslas darbus.

“Cilvēks parastais”, iestudējums Daugavpils teātrī

* Režisore: Lucina Sosnovska (Polija), dramaturģe: Patrīcija Kovaņska (Polija), scenogrāfe un kostīmu māksliniece: Paula Grohoļska (Polija). gaismu mākslinieki: Sergejs Vasiļjevs, Paula Grohoļska (Polija).

* Lomās: Vadims Bogdanovs, Vera Hramņikova, Eduards Zariņš, Vladimirs Dupaks, Natālija Kotona, Miroslavs Blakunovs, Māris Boka u. c.

* Pirmizrāde: 16. februārī, izrādes: 17. februārī, 4. un 29. aprīlī.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Atbalstu pašreizējo Polijas valdību un prezidentu Atbildēt

    Tomēr labā ziņa ir tā, ka mēs patiešām aktīvi protestējam. Tas laikam ir poļu dabā. Reizēm tam gan nav nekāda iznākuma, tomēr ceru, ka mēs nekad nepārtrauksim to darīt, īpaši pret valdību un politiku, ko neatbalstām.
    ============================
    protestēt da pret jebko, katrs IDIOTS prot, bet lai ietu politikā, būt valdībā un strādāt TAUTAS labā, tur vajag …SMADZENES!
    Ir pietiekami LIELS skaits, kas CIENA un ATBALSTA pašreizējo Polijas valdību! Arī poļi Latvijā!
    Jo tieši šī valdība:
    1) Tuska laikā nomarinēto izmeklēšanu – ATJAUNOJA Smoļenskas VALDĪBAS vadītāju un izcilāko personību (kopā 99 cilvēki) lidmašīnas katatrofas pie Smoļenskas izmeklēšanu.

Draugiem Facebook Twitter Google+