Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
11. februāris, 2013
Drukāt

Diezgan nesmuks dūrieniņš

Foto - LETAFoto - LETA

Vispār jau žurnāls “Otkritij gorod” (“Atvērtā pilsēta”) ir patīkams pretstats žultainajam, pretlatviskajam laikrakstam “Vesti segodņa”. Bet reizēm kaut kas tajā mazliet šķebina. “Kā Sarmīte Ēlerte Maskavā lika eksāmenu zinātniskajā komunismā”, mūs informē žurnāla korespondents Krievijas galvaspilsētā Aleksejs Stefanovs.

 

Viņš parakņājies slavenā Valsts kinematogrāfijas institūta (VGIK) arhīvā un uzzināja, ka Sarmīte Ēlerte 1983. gadā sāka tajā studijas, lai iegūtu diplomu arodā “Kinovedenije” (kinokritiķis-ķe). Un 1988. gadā, kad bija jāsaņem diploms, Ēlertei izsniedza izziņu, ka viņa studiju laikā sekmīgi kārtojusi eksāmenus šādos priekšmetos: 1. PSKP vēsturē. 2. Politekonomijā. 3. Marksistiski-ļeņiniskajā filozofijā. 4. Zinātniskajā komunismā. 5. Marksistiski-ļeņiniskajā estētikā. Un tikai pēc tam uzskaitīti būtiskie priekšmeti – mākslas vēsture, literatūras teorija u.tml.

Viņa guvusi izcilas atzīmes. Nu un tad? Ar labu atmiņu varēja bez īpašām pūlēm kārtot eksāmenus šajos priekšmetos. Vairākums studentu to vispār neņēma nopietni. Tostarp arī mana necilā persona. Nebūdams PSKP biedrs, es no 1952. līdz 1959. gadam studēju ne mazāk slavenās Maskavas Lomonosova universitātes (MGU) Žurnālistikas fakultātes neklātienes nodaļā. Un man bija jākārto tie paši murgainie “ideoloģiskie” eksāmeni.

Aleksejs Stefanovs vēl piemetina, ka Ēlerte, iestājoties VGIK, uzrakstīja apcerējumu par Maksima Gorkija romānu “Māte”. Nu un tad? Viņa varēja izvēlēties daudz dogmatiskāku autoru. Pats par diplomdarba tēmu izvēlējos “Latviešu satīriskos žurnālus 1905. gada revolūcijas laikmetā” – tas būtu tīri labi lasāms arī šodien, bet ievadā, protams, man bija jācitē Ļeņins. Kā tad citādi?

Ko tad Ēlerte toreiz nogrēkojās? Un kāpēc Stefanovs īpaši atzīmē, ka 1983. gadā, kad viņa gribēja studēt VGIK, viņai obligāto “harakteristiku” (raksturojumu) deva “Literatūras un Mākslas” galvenais redaktors J. Škapars (kā zināms, krietns dogmatisma pretinieks), Rakstnieku savienības partorgs E. Strods un tās proforgs (arodkomitejas priekšsēdis) A. Vītols. Tas bija tolaik parastais “trīsstūris”.

Vārdu sakot, Stefanovam, rakņājoties VGIK arhīvā, bija viens mērķis – parādīt, no kurienes bijušajai kultūras ministrei, “Vienotības” kandidātei Rīgas pilsētas mēra amatam Sarmītei Ēlertei radies “komisāriskais (!) raksturs”.

Tas nu ir diezgan nesmuks dūrieniņš. Nez, kas to pašvaldību vēlēšanu gaidās ir pasūtījis?

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+