×
Mobilā versija
Brīdinājums +19.1°C
Viktors, Nils
Otrdiena, 19. jūnijs, 2018
12. jūnijs, 2018
Drukāt

Divi koncerti vasaras festivālu ieskaņā

Foto - Zane Bitere/LETAFoto - Zane Bitere/LETA

"Art-i-Shock" jaunā programma "Bolero" uzlūkojama kā samērā izklaidējoša rakstura pasākums, kas īstenots ar gaumi un profesionalitāti.

Lai arī šogad vasarai raksturīgs meteoroloģiskais laiks pārmaiņas pēc patiešām iestājies jau maijā, līdz vasaras muzikālo festivālu sākumam tomēr nācās pagaidīt, kamēr orķestri un kori noslēdz savas sezonas, un nu divi ikgadējie pasākumi ir klāt. Pirmais no tiem – “Rīgas ritmi”, otrais – Rīgas festivāls, turklāt koncertu organizētājiem par godu jāteic, ka abu festivālu programmas nepārklājas.

Līdz ar to 2018. gada 7. jūnijā varēja droši doties uz improvizētās, džeza un pasaules mūzikas festivāla “Rīgas ritmi” pirmo koncertu – Ričarda Bonas un Latvijas Radio bigbenda uzstāšanos Kongresu namā, turpretī 9. jūnijā – uz Rīgas festivāla pirmo programmu, ko Spīķeru koncertzālē sniedza trio “Art-i-Shock”. Un tas arī ļāva formulēt pašreizējos secinājumus par šo festivālu (un vasaras koncertdzīves vispār) mākslinieciskajām tendencēm, kas, pārlūkojot arī turpmākās koncertprogrammas, neizskatās sevišķi spožas. Lai gan vismaz “Art-i-Shock” gadījumā, uz ko biju sagatavojies, to arī sagaidīju.

“Rīgas ritmu” ieskaņas koncerts raisīja lielas cerības. Kā nekā programmas galvenā zvaigzne – Kamerūnā dzimušais ASV mūziķis Ričards Bona – tika reklamēts kā džeza leģenda, kas saņēmusi “Grammy” balvas (rūpīgāki pētījumi gan atklāja, ka par prestižo balvu var runāt vienskaitlī, un 2002. gada ieraksts “Speaking of Now” ir nevis soloalbums, bet gan Pata Metenija grupas kopīgs rezultāts). Otrkārt, Kongresu namam paredzētā programma “Āfrikas stāsti” neapšaubāmi saucama par Ričarda Bonas oriģinālveikumu, līdz ar to no viņa saspēles ar Latvijas Radio bigbendu varēja gaidīt kaut ko spilgtu un oriģinālu. Diemžēl rezultāts Radio bigbenda un viņu pieaicināto viesmākslinieku priekšnesumu vidū neizcēlās ne ar ko īpašu, vairāk pārliecinot ar atsevišķām profesionālām kvalitātēm nekā emocionālu aizrautību vai muzikālu piepildījumu.

Ričarda Bonas un Latvijas Radio bigbenda uzstāšanās galvenokārt saistīja nevis ar to, kā spēlē, bet gan ar to, ko spēlē. Un šeit dzirdamais skaņuraksts raksturojams kā ļoti pārdomāta un saliedēta etnomūzikas, džeza un rokmūzikas sintēze – katrs elements bija savā vietā, neviena no konceptuālajām līnijām neaizēnoja citu, un tādēļ arī ar tādu gaumes izjūtu un stila tīrību izcēlās pat visnevaldāmāko džeza improvizāciju saplūdinājums ar pankroka motīviem. Tomēr kopaina radīja gluži atšķirīgu iespaidu – priekšstatu par racionāli aprēķinātu un visai monotonu muzicēšanu, kuras izgaismojumā arī pats tematiskais materiāls izklausījās diezgan vienveidīgs. Ričarda Bonas spēlētā basģitāra pamatā kalpoja kā fona instruments, kur uztvert kādu iezīmīgu tembru vai interpreta virtuozitāti bija tikpat kā neiespējami – tā vietā mūziķis koncentrējās uz dziedājumu, kas diemžēl skanēja bālā falsetā; Latvijas Radio bigbenda un tā solistu sniegums šoreiz bija itin pieklājīgs, bet ne vairāk; turpretī koncerta hronometrāža gan sasniedza gandrīz divas stundas bez pārtraukuma, taču tas tika panākts ar gariem un nebūt ne jocīgiem stāstiem un lētu klaunādi. Citiem vārdiem sakot, ar paņēmieniem, bez kuriem “džeza leģendas” lieliski iztiek.

Sīkums, bet nepatīkami – “Latvijas Koncertu” sagatavotie programmu teksti arī Rīgas festivālam izceļas ar analfabētismu: kas, lūdzu, būtu Isāks Alveniss un Sebastjans Sareso?; Rodiona Ščedrina opuss “В подражание Альбенису” (jā, tiešām – oriģinālnosaukums ir krieviski, nevis angliski) tad jau drīzāk būtu tulkojams vienkārši “Albenisa stilā”, nevis “Albenisu atdarinot”, jo ne par kādu imitāciju, protams, te nav ne runas; pianistes Agneses Egliņas, sitaminstrumentālistes Elīnas Endzeles un čellistes Gunas Šnē izveidotajam ansamblim “Art-i-Shock” piedēvēts “Eiropas mērogā unikāls, neparasts instrumentu sastāvs”. Vai patiešām?

Īsumā – “Art-i-Shock” jaunā programma “Bolero” uzlūkojama kā samērā izklaidējoša rakstura pasākums, kas īstenots ar gaumi un profesionalitāti. Un tur nemaz nevajag pierakstīt klāt Eiropas mēroga unikalitāti, jo čella spēles izteiksmīgums, daudzveidīgās klavieru virāžas un izsmalcinātās perkusiju variācijas bija vērtība pati par sevi – arī neraugoties uz to, ka tiekšanās pēc nošuraksta lasījuma perfekcijas mūziķes dažbrīd pievīla. Svarīgāk bija tas, ka trio “Art-i-Shock” šajā koncertā ar ierobežotu instrumentāriju prata uzburt Morisa Ravela “Bolero” mistiku un dramatismu, brīvi iejutās Čika Koreas džeza spēles noteikumos, vienlīdz krāšņi un smalkjūtīgi atveidoja Ščedrina un Manuela de Faljas skaņdarbu emocionālās mežģīnes, klausītājus iepazīstināja ar vēl kādu spāniskas mūzikas piemēru – Ruperto Čapi sarsuelas tēmu – un publikai atgādināja arī par savu lomu jaunākās latviešu mūzikas pastāvīgā reprezentācijā, šim nolūkam šoreiz izvēloties Artura Maskata opusa “Parīze naktī” kontrastainās un gluži vizuāli tveramās lappuses. Klāt vēl pievienojās koncerta īpašā viese dziedātāja Marlēna Keine, sarsuelas ainai sekoja otra piedeva ar Astora Piacollas tango, un mērķtiecīgi izveidotā programma nelika vilties līdz pašai izskaņai.

Tālākās Rīgas festivāla norises gan šādu optimismu nevairo, jo starp sešām programmām pārsteigumu ir maz. Tādi, protams, nav gaidāmi koncertā “Mātes Terēzes lūgšana”, arī Latvijas Radio kora un Matīsa Čudara sadarbība jāatzīst par labi pārbaudītu koncepciju, turpat arī programma “Bahs un Šimkus”, arī – jau īstenotā izrāde “Gadalaiki” ar Reini Zariņu, Kirilu Burlovu un Pētera Vaska mūziku, bet Vīnes filharmonijas orķestra un Elīnas Garančas uzstāšanos brīvdabas koncertzālē, kur turklāt neskanēs neviens, itin neviens latviešu komponista skaņdarbs, nespēju uztvert nopietni. Atliks vairāk laika teātrim un kino.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+