Latvijā
Politika

Māris Zanders: Pirmsvēlēšanu dubļu vannas 16


Māris Zanders
Māris Zanders
Foto LETA

Priekšvēlēšanu kampaņu pierasta sastāvdaļa ir t. s. kompromati, ko tālāk tekstā apzīmēšu ar vecmodīgu – ķēzīšanās. Vienlaikus rodas iespaids, ka šī ķēzīšanās patiesībā vēlamo mērķi nesasniedz – piemēram, būtiski nemazina atbalstu kādam politiķim vai partijai, pret kuru tā vērsta. Vai, precīzāk izsakoties, šī ķēzīšanās vēlētājos, kuri tāpat par konkrēto partiju nebalsotu, varbūt nostiprina pārliecību, ka viņu nepatika ir pamatota, savukārt atbalstītāju domas nemaina. Ja šis pieņēmums ir kaut cik pareizs, tad a) kādi varētu būt iemesli, b) kādas varētu būt sekas?

Pirmais no iemesliem, kas prātā nāk pirmais, – tieši tāpēc, ka ķēzīšanās ir kļuvusi par teju vai tradīciju, tā vairs nav nekas uzmanību kairinošs. Mazliet ironizējot, varētu spekulēt, ka lielāks izbrīns būtu tad, ja ķēzīšanās nebūtu. Tāpat var pieņemt, ka pēdējo gadu laikā mēs esam pieredzējuši, kādus tik, teiksim tā, brīnumus spēj modernās tehnoloģijas, tādēļ daļa vēlētāju skeptiski vērtē kārtējos “šokējošos jaunumus”.

Visbeidzot – ja vēlētāji uzskata (turklāt pamatoti), ka ķēzīšanās ir politisks instruments konkrētā laika nogrieznī (vēlēšanas), kas tiek lietots nevis patiesības atklāšanai (“kāpēc tikai tagad tas parādās?”), bet balsu atņemšanai, tad ķēzīšanās par kādu partiju vai politiķi var tikt interpretēta kā pierādījums šīs partijas vai politiķa potenciālam. Vēlreiz: ņemot vērā, ka Latvijā ļoti pietrūkst kvalitatīvas socioloģijas par to, kādi ir balsotāju apsvērumi, mans pieņēmums ir tikai hipotēze, tomēr, manuprāt, ķēzīšanās efektivitāte ir pārspīlēta. Vai varbūt formulēšu citādi: ķēzīšanās tiek lietota pret konkurentiem vairāk tādēļ, lai vienkārši parādītu, ka neviens nav “balts un pūkains”, ka par visiem “kaut kas atradīsies”.

No vienas puses, varētu tikai priecāties par sabiedrības lielāku vienaldzību pret ķēzīšanos. No otras puses, tai ir arī nevēlami blakusefekti. Piemēram, skepse var rezultātā attiekties arī uz tiem gadījumiem, kad nekas sadomāts, izrauts no konteksta nav. Citiem vārdiem sakot, pamatots nogurums un nepatika var būt tik liels, ka mēs nereaģējam arī tad, kad vajadzētu. T. s. “vilks aitās!” situācija (gans tik ilgi nerroja ciematniekus ar viltus trauksmi, ka viņi vairs nereaģēja arī tad, kad vilks tiešām uzbruka ganāmpulkam). Tāpat var veidoties reakcija, kas vienkāršoti aprakstāma tā: jā, kaut kāds nesmukums “mūsējiem” varbūt tiešām ir gadījies, bet kas gan tas ir, salīdzinot ar tām cūcībām, ko sastrādājuši “jūsējie”? Šādā attieksmē ir zināma loģika, tomēr problēma ir saistīta ar to, kurš būs tas tiesnesis, nosakot kritērijus nesmukuma lielumam? Rezultātā iegūstam diezgan nejēdzīgu politisko kļūdu un nelietību relativizāciju. Kariķētā veidā to varētu salīdzināt ar situāciju PSRS – ja padomju pilsonim norādīja uz sistēmas nepilnībām, viņš atbildēja: “Bet pie jums nēģerus apspiež!”

Vai ir vidusceļš starp veselīgu novēršanos no ķēzīšanās un riskantu atteikšanos sekot informācijas plūsmām vispār? Savas versijas ilustrēšanai lietošu nedaudz ekstravagantu piemēru. Šomēnes vienā no specializētajiem medicīnas žurnāliem parādījās hipotēze, ka slavenajai Monai Lizai (Lizai Gerardīni) esot bijušas grūtniecības izraisītas problēmas ar vairogdziedzeri. Neieslīgstot detaļās, rezumēšu, ka ir pulka ļaužu, kuriem slavenas gleznas izraisa interesi kā objekts gleznā attēloto veselības problēmu, kas atspoguļojas sejā, stājā utt., diagnosticēšanai.

Atklāti sakot, man šāds skatpunkts liekas diezgan nejēdzīgs (jau minētajai Monai Lizai savulaik diagnosticēta arī ksantelazma, lipoma un kas tik vēl ne…). Bet – ja runa ir par ekspertiem, kuri ar šādu gleznu “ķidāšanu” nodarbojas regulāri, tad es varu pavīpsnāt, bet principā es saprotu, ka, nu, tādas cilvēkiem intereses. Savukārt, ja “ķidāšana” sāktos neilgi pirms gleznas izsolīšanas, lai, teiksim, mazinātu tās pievilcīgumu (kāda jēga jūsmot par slaveno smaidu, ja tas ir veselības problēmu izpausme…), tad tas šķistu aizdomīgi. (Līdzīgi ar dīvainām sakritībām laikā, kad runa ir par mākslas darba patiesā autora apstrīdēšanu u. c.) Īsi sakot, skepse pirmkārt ir pamatota tad, ja dižās atklāsmes par konkurentiem parādās vēlēšanu priekšvakarā.

LA.lv