Pasaulē
Apbrīno

Džakomo Kazanova: pleibojs vai varonis jebkuram laikmetam? 16


Džakomo Kazanova Antona Rafaela Mengsa gleznā.
Džakomo Kazanova Antona Rafaela Mengsa gleznā.
Attēls: Wikimedia Commons

Venēcietis Džakomo Kazanova piedzima 1725. gada 2. aprīlī. Piektdien, 7. augustā, Amason Instant Videos rādīs viņam veltītu kinofilmu – diemžēl tikai ASV, Lielbritānijā un Vācijā. Arī mēs piedāvājam ieskatīties Kazanovas dzīves noslēpumos.

Viņas gribēja šo izvirtuli

Džakomo Kazanova (2.04.1725 – 4.06.1798) ir viens no spilgtākajiem Atdzimšanas laikmeta vēsturiskajiem varoņiem. Par tādu viņš kļuva, pateicoties ne tik daudz leģendārajām, vētrainajām un izsmalcinātajām mīlas gaitām, cik neordinārās personības un neremdināmā avantūrista garam. Dzīves laikā viņš paspēja būt garīdznieks, jurists un militārists, kā arī muzikants, spiegs, rakstnieks un bibliotekārs. Lai varētu sekmīgāk apgrozīties augstākajās aprindās, viņš sev “piešķīra” muižnieka titulu, kļūstot par ševaljē de Seingaltu.

Bērnība un skolas laiks

Džakomo kā vecākais no 6 bērniem piedzima Venēcijā 1725. gada 2. aprīlī aktiera un dejotāja Gaetāno Džuzepes Kazanovas un aktrises Dzanetas Farusi ģimenē. Tas notika Venēcijas Sansamueles rajonā, kurā atradās viens no trim galvenajiem pilsētas teātriem. Šī ēka saglabājusies arī mūsdienās, tur tagad ierīkota skola. Teātra trupai lugas rakstīja līdzās dzīvojošais Karlo Goldoni, bet uz tā skatuves uzstājās Džakomo vecāki.

Tēvs nomira, kad Džakomo bija astoņi gadi. Māte bieži bija izbraukumos, un zēna audzināšanu galvenokārt uzņēmās vecmāmiņa Marčija Baldisera Farusi, kuras mājā viņš arī dzīvoja līdz 1728. gadam. Bērnībā Džakomo bieži asiņoja deguns, un vecmāmiņa viņu reiz aizveda pie vietējās raganas. Lai arī iedotā “ziede” izrādījās nederīga, Džakomo tomēr bija sajūsmā par izbaudīto maģijas noslēpumainību.

Jau kopš bērnības Džakomo dzīve saistījās ar netālo Svētā Samuila baznīcu – tur viņu kristīja, un tur pēc abata “licences” saņemšanas viņš nolasīja savu pirmo sprediķi. Māte vēlējās, lai Džakomo turpina studēt baznīcas lietas, taču viņu vairāk saistīja medicīna, dabas zinības un filosofija. Viņš aizrāvās ar matemātiku, paužot gatavību šajā jomā veikt diženus atklājumus, taču jau agrā jaunībā spilgti izpaudās viņa galvenā īpašība – absolūta nepastāvība. Viņš allaž bija kustībā, nekad nekam nepieķērās, nekur ilgi neuzkavējās. Viņa galvenais dzinējspēks bija neremdināma ziņkāre.

9 gadu vecumā Džakomo nosūtīja uz pansiju Padujā, kas atmiņās saglabājusies ar rūgtumu. Apstākļi pansijā patiešām bija drausmīgi, tāpēc Džakomo prasījās, lai viņu nodod abata Goci aprūpē, kurš bija zēna pirmais skolotājs un arī iemācīja spēlēt vijoli. 1735. gadā Džakomo pārcēlās pie abata un viņa ģimenē dzīvoja līdz 1737. gadam. Goci mājā Džakomo 11 gadu vecumā pirmo reizi kontaktējās ar pretējo dzimumu. Paša Goci gados ļoti jaunā māsa Betina pret Džakomo izturējās maigi un pakāpeniski iekvēlināja viņā tās liesmas dzirksteles, kas vēlāk kļūs par viņa dzīves galveno kaislību.

12 gadu vecumā Džakomo iestājās Padujas universitātē un 17 gadu vecumā jau bija ieguvis jurista zinātnisko grādu. Tostarp studiju laikā Džakomo sāka spēlēt kārtis uz naudu, nonāca parādos, par ko vecmāmiņa viņu izsauca uz Venēciju ļoti nepatīkamai pārmācības sarunai. Tas gan daudz nelīdzēja. Viņš pat izlēma kļūt par profesionālu spēlmani, taču drīz jau bija nospēlējis visus savus iekrājumus. Džakomo spēlējis azartspēles visu mūžu. Turklāt viņš arī nav spējis turēties pretim kārdinājumam krāpties, vēl vairāk – dažkārt viņš apvienojās grupās ar citiem krāpniekiem.



Pieaugušā dzīves sākums

Pēc vecmāmiņas nāves tuvinieku un abata Goci spiediena rezultātā 1743. gada 18. martā Džakomo uz neilgu mirkli iestājās garīgajā seminārā, taču – patiešām uz neilgu laiku. Jau pēc mēneša kāršu parādi viņu pirmo reizi noveda līdz cietumam. Māte mēģināja palīdzēt, sarūpējot darbu pie vietējā bīskapa, taču Džakomo noraidīja šo piedāvājumu. Tā vietā viņš iekārtojās Romā par sekretāru pie kardināla Trojano Akvavivas de Aragona. Šajā laikā Džakomo palīdzēja arī citiem kardināliem, galvenokārt sacerot viņu vietā mīlestības vēstules slepenām mīļākajām. Tieši šā iemesla dēļ viņu padarīja par galveno grēkāzi kādā gaismā nākuša kardināla mīlas skandālā, izmeta uz ielas, un faktiski ar to arī noslēdzās viņa garīdznieka karjera.

Jaunas darbības sfēras meklējumos Džakomo visbeidzot nopirka Venēcijas republikas virsnieka patentu un 1744. gada augustā pulka sastāvā devās uz Korfu salu. Taču drīz viņš sajuta, ka virzīšanās pa karjeras kāpnēm tomēr risinās neizturami lēni, jau 1745. gadā pameta militāro jomu un atgriezās Venēcijā. Tostarp viņš bija atkal pazaudējis visu nopelnīto algu, nospēlējot to azartspēlēs.

Māte tagad strādāja teātrī Saksijas galmā Drēzdenē. Šķita, Džakomo turpmākais liktenis tomēr neizbēgami arī būs saistīts ar skatuvi. Par viņa “trešo karjeru” jaunībā kļuva vijolnieka darbs Sansemueles teātra orķestrī. Pats darbs nebija īpaši prestižs, toties Džakomo ļoti iepatikās kolēģu dzīvesveids, jo viņi regulāri naktis pavadīja dzerstiņos un trakulībās dažādos pilsētas nostūros, allaž izdomājot skandalozas izpriecas. Taču drīz Džakomo uzsmaidīja pirmā lielā veiksme…



Senatora nams

1746. gada aprīlī Džakomo uz ielas atrada svarīgu vēstuli, kas bija izkritusi senatoram Bragadinam, un atdeva viņam to. Pateicīgais Bragadins uzaicināja Džakomo izklaides braucienā, kura laikā senatoram kļuva slikti. Džakomo lika apturēt gondolu un palīdzēja veikt Bragadinam asins nolaišanu, tādējādi izglābjot viņam dzīvību. To apstiprināja arī profesionālais ārsts, kuru uzaicināja uz senatora pili un kurš tur sirdzējam veica vēl vienu asins nolaišanu. Tostarp ārsts apsmērēja Bragadinu ar dzīvsudraba ziedi, ko tajā laikā uzskatīja par universālu medikamentu. Taču drīz senatoram sākās spēcīgs drudzis.

Jau bija izsaukts garīdznieks un visi gatavojās nāvei, taču atkal iniciatīvu savās rokās ņēma Džakomo, pēkšņas iedvesmas vadīts vispirms jau liekot notīrīt no senatora ķermeņa visu dzīvsudrabu un apmazgājot ar aukstu ūdeni. Senators atkopās un jutās ļoti pateicīgs Džakomo, pasludināja viņu par savu audžudēlu un izlēma, ka savam vecumam tik neparasti viedam jauneklim jāapgūst okultās zinības. Jāpiebilst, pats senators un daži viņa draugi bija kaismīgi kabalisti.

Nākamos 3 gadus Džakomo nodzīvoja pilnā senatora Bragadina apgādībā, formāli skaitoties viņa referents. Viņš dzīvoja kā īstens augstmanis, lieliski ģērbās, viņam bija daudz brīva laika, lai… atkal nodotos azartspēlēm un tostarp jau arī mīlas dēkām. Bragadinam lāgā nepatika Džakomo “tikumi”, taču viņš centās būt iecietīgs. Tomēr drīz nepateicīgajam “audžudēlam” nācās pamest senatora paspārni un vispār Venēciju, jo viņa līdzdalība visa veida skandālos jau kļuva neizturama. Piemēram, Džakomo izdomāja šaušalīgu veidu, kā atriebties kādam naidniekam. Viņš izraka kādu nesen apglabātu cilvēku un ar to sabiedēja savu upuri, kurš diemžēl pārbijās tik ļoti, ka viņu piemeklēja neārstējama paralīze. Bet kāda sieviete viņu apsūdzēja izvarošanā, par ko gan Džakomo vēlāk attaisnoja, taču tad viņš jau bija aizbēdzis no Venēcijas.



Svina cietums

Arī 18. gadsimta vidū Venēcijas dzīves centrs bija plašais Svētā Marka laukums. Ar to arī saistīta viena no galvenajām Džakomo biogrāfijas epizodēm – viņa leģendārā bēgšana no cietuma “Pjombi”, kas bija izvietots tieši zem Dodžu pils svina jumta, no kā ziemā tur valdīja neizturams aukstums un vasarā liels karstums.

Ceļojuma laikā uz Franciju Džakomo Lionā ar Bragadina labvēlību bija kļuvis par masonu ložas locekli, un šīs organizācijas slepenie rituāli bija viņu apbūruši. Tā kā masonos uzņēma cilvēkus, kuriem piemita izteikts intelekts un ietekme, tas izrādījās ārkārtīgi noderīgi Džakomo, jo viņš guva vismaz ļoti vērtīgus kontaktus.

Džakomo līdzdalība masonu ložā un interese par okultismu piesaistīja kristiešu inkvizīcijas uzmanību. 1755. gadā viņu arestēja, notiesāja un ieslodzīja “Svina cietumā”. Džakomo no turienes aizbēga, kopīgi ar blakus kameras biedru izurbjot griestos caurumu ar dzelzs stieni. Viņš izkļuva uz cietuma jumta, no kurienes zemē nolaidās pa virvi, kas bija novīta no smalkās strēmelēs sagrieztiem palagiem. Lai arī tas izklausās pēc romantiskas leģendas, tomēr vēsturnieki arhīvos uzgājuši liecības, kas pauž vismaz par to, ka tūlīt pat pēc Džakomo aizbēgšanas cietums veicis griestu remontu dažās kamerās.

Patiesību sakot, vēl joprojām nav īsti skaidrs, par ko viņu vispār ieslodzīja. Viņš pats to saistīja ar kāda venēcieša Manuci denunciāciju. Pētnieki šādus ziņojumus patiešām atraduši, un tajos vēstīts par Džakomo komunicēšanu ar ārzemniekiem, zaimošanu, nodarbošanos ar maģiju, aizliegtas lasāmvielas lasīšanu, kā arī par kādas aristokrātes sūdzēšanos, ka jaunais cilvēks pavedinot viņas dēlus, dodot lasīt nepiedienīgas grāmatas.

Pašu tiesvedības lietu gan nav izdevies atrast, tāpēc, iespējams, nekādas formālās izmeklēšanas nav bijis. Arī tajos laikos, ja lietā figurēja “svarīgi” vārdi, to centās īpaši neafišēt. Toties ir atrasts spriedums, atbilstoši kuram diženais avantūrists notiesāts uz 5 gadiem cietumā. Šo verdiktu līdz pat mūža beigām Džakomo tā arī neuzzināja, domādams, ka saņēmis briesmīgāku sodu. Iespējams, ja viņš zinātu par tik salīdzinoši mazu piespriesto termiņu, nemaz neriskētu ar dzīvību, veicot bēgšanu pēc pusotra gada ieslodzījumā.



Sākas lielā ceļošana

Džakomo taisnā ceļā aizbēga uz Parīzi. Iztikas līdzekļu meklējumos viņš allaž ātri vien kaut ko izgudroja. Tā tapa pirmā franču nacionālā loterija, kuras biļetes ļoti ātri izpirka, savukārt pats Džakomo ar to krietni nopelnīja un atkal varēja spoži atgriezties augstākajā sabiedrībā.

Parīze Džakomo sagaidīja teju vai sajūsmā. Īpaši izcēlās tā laika augstākās sabiedrības zvaigzne marķīze de Urfē, kura bija zaudējusi prātu Džakomo lielo, melno acu un romieša deguna dēļ. Bet Džakomo viegli pārliecināja marķīzi, ka tad, kad viņai apritēs 63. dzimšanas diena, viņai piedzims dēls, viņa pati nomirs, bet vēlāk atkal atdzims kā jauna meitene. Viss liecina, ka marķīze viņam noticējusi, jo Džakomo rīcībā pārgāja viņas – ne vairāk un ne mazāk! – miljoni, un jau drīz, glābjoties no ieslodzījuma Bastīlijā, viņš steidzās pie Voltēra uz Fermē.

Džakomo uzsāka jaunus ceļojumus pa Eiropu un ieradās Berlīnē, kur viņu pieņēma Frīdrihs Lielais. Šīs tikšanās rezultātā viņam bija paredzēts kļūt par kadetu korpusa priekšnieku. Taču Džakomo tā vietā aizceļoja uz Pēterburgu, tad uz Varšavu, no kurienes divkaujas dēļ jau bija spiests atkal bēgt. Viņš klejoja pa Austriju, Vāciju, Franciju, Spāniju, Itāliju, visviet iekuļoties neskaitāmos piedzīvojumos.

Atkal saņēmis atļauju atgriezties dzimtajā Venēcijā, viņš tur 1775. gadā kļuva par viņu pašu savulaik notiesājušās inkvizīcijas tribunāla aģentu pilsētas iekšējā dienestā, taču sava alegoriskā pamfleta dēļ, pamanoties nopietni aizskart muižnieku Grimaldi, viņam atkal bija jāmūk prom. 1782. gadā viņš apmetās Čehijā grāfa Valdšteina pilī, kur pildīja bibliotēkas uzrauga pienākumus, kopā ar grāfu nodarbojoties ar kabalistiku un alķīmiju, kā arī sāka rakstīt savu memuāru grāmatu…



Spiegs

Vēstures avoti pauž, ka tā dēvētā “galantā” 18. gadsimta vidusdaļā starptautiskajā arēnā parādās jauns spiega tips: intelektuālis, salona lauva, poliglots, kurš vienlīdz labi prot rīkoties ne tikai ar rakstāmspalvu, bet arī špagu un pistoli. Bet līdztekus visam tāds tips prot iepatikties sievietēm un likt viņām tiekties pēc viņa. Tieši tāds bija Džakomo.

Pateicoties savas mātes profesijai, Džakomo jau kopš mazotnes uzturējās augstāko aprindu un diplomātu aprindās, kas Venēcijā, kura tolaik cieši sargāja no ārzemniekiem visus savus noslēpumus, bija ļoti bīstami. Ignorējot visus aizliegumus, Džakomo sadraudzējās ar abatu Berniju, Lionas grāfu, Francijas vēstnieku Venēcijas republikā. Kad Bernijs 1757. gadā kļuva par Francijas ārlietu ministru, Džakomo dzīve strauji mainījās. Bernijs painteresējies, vai viņš nevarētu izpildīt dažus slepenus uzdevumus. Džakomo piekritis.

Viņa pirmais uzdevums bija iespējami tuvāk iepazīties ar Denkerkas ostā esošo Francijas flotes militāro kuģu vecākajiem virsniekiem, lai vēlāk varētu uzrakstīt plašu atskaiti par šo kuģu bruņojumu, matrožu kopējo skaitu, pārvaldības kārtību un apsardzes dienesta darbu. Džakomo jau pēc trīs dienām ieradās Denkerkā, izpelnījās kapteiņu cieņu, sekmīgi tēloja speciālista aizrautību un izložņāja visus kuģus no augšas līdz apakšai.

Izpildījis uzdevumu, Džakomo atgriezās Parīzē, kur iesniedza savu ziņojumu ministram. Pēc mēneša Džakomo saņēma 500 luidorus un atzinības vārdus par atskaiti. Tiesa, pats Džakomo atzinis, ka kopumā ministrija tērējusies izšķērdīgi, jo visu to pašu varētu uzzināt no jebkura jaunākā ranga virsnieka. Taču, raugi, monarhistiskā birokrātija pieprasīja, lai arī visās citās ministrijās sev pakļautos resorus izspiegotu tieši tādā veidā un ne citādi. Tādējādi ministri ļoti labprāt ņēma naudu no valsts kases un piešķīra to saviem draugiem.

Džakomo spiegošana Francijas ārlietu ministrijas interesēs beidzās 1758. gadā, kad ministra posteni ieņēma cits cilvēks.



Viņš patiesi mīlēja sievietes

Mūžīgais jautājums ir par to, kā Džakomo to visu iespēja. Ir versijas, ka viņam piemitušas dabas dotas pārdabiskas seksuālās spējas, milzīgs dzimumloceklis un tamlīdzīgi. Bet tam nav atrasts neviens pierādījums, tāpēc, visdrīzāk, viņam šajā ziņā viss bijis gluži normāls. Vēl vairāk – daudzi laikabiedri, kuri redzējuši viņu kailu, pauduši neizpratni par to, ko gan sievietes viņā “tādu” saskatījušas.

Džakomo kā mīlas varoņa stāsts iesākās, kad viņam bija 21 gads. Reiz viņš iepazinās ar kādu vieglas uzvedības sievieti, un šis notikums kardināli mainīja visu viņa dzīvi un likteni. Viņa bija jau ļoti pieredzējusi, tāpēc, arī neskatoties uz Džakomo centību, palikusi krietni vien neapmierināta. Nākamajā tikšanās reizē viņa sāka Džakomo apmācīt, stāstot, ko vēlas sievietes un kas viņām vislabāk patīk. Viņš bija sajūsmā. Savas “mīlas mācības stundas” sieviete jaunajam Džakomo pasniedza aptuveni vienu mēnesi.

Sakars pārtrūka pēc viņas iniciatīvas. Taču viņa turpināja viņam palīdzēt, izplatot viedokli par jaunā Džakomo īpašo maigumu un seksuālo jaudu. Tādējādi ap joprojām tikai 21 gadu veco Džakomo pamazām veidojās maigumu alkstošu sieviešu loks. Tas, ka viņš bija tikai vidēja auguma, bet ar labi veidotu ķermeni, protams, bija viņa pluss, bet, izrādās, nekas vairāk.

Lai arī, raugoties no estētiskā viedokļa, viņu var dēvēt par netikumīgu cilvēku, tomēr tieši ar savām nesavtīgajām jūtām pret sievieti, ar vīrietim šajā ziņā absolūti neraksturīgo altruismu viņš visus atbruņo. Džakomo allaž sekoja “skolotājas” iemācītajiem likumiem. Piemēram, centās izvairīties no sakariem ar precētām sievietēm, lai liktenīgi neiespaidotu viņu likteni. Ne vienmēr tas izdevās, taču viņš centās. Arī ar pārlieku jaunām meitenēm viņš bieži neaizrāvās. Galvenokārt tāpēc, ka tādas nemaz īsti vēl nevarēja zināt, kas viņām jāalkst un ko varētu sagaidīt no sava mīlnieka. Viņa “klientes” galvenokārt bija sievietes, kuras šos priekus jau kādā mērā iepazinušas, vecumā no 20 līdz 40 gadiem.

Džakomo balva bija sievietes orgasms. Labi apzinoties, ka šis vētrainais mirklis var būt arī vienīgais viņas dzīvē un vairs nekad neatkārtosies, sieviete, šāda Džakomo altruisma satriekta, uzskatīja viņu par pusdievu un bija gatava atdot visu. Zīmīgi, ka Džakomo patika vienu un to pašu sievieti satikt vairākas reizes, viņš nedejoja vienreizēju “tauriņdeju”. Viņš uzskatīja, ka vienas tikšanās laikā nav iespējams pilnībā izpaust savu altruismu. Ar daudzām viņam bija regulāras attiecības vismaz mēnesi vai pat ilgāk.

Tāpat Džakomo sakarā ielaidās tikai tad, ja sieviete pauda pilnīgu gatavību un piekrišanu. Viņš katru allaž brīdināja, ka viņam nav itin nekādu tā dēvēto nopietno nolūku, ka attiecīgais sakars nevienam no viņiem neuzliek nekādus pienākumus. Vēl vairāk – viņš jau iepriekš lūdza, lai neviena ar viņu pārlieku neaizraujas, lai būtu vieglāk šķirties, kas būs neizbēgams iznākums.

Džakomo bija ne tikai izskatīgs, allaž uzmanīgs un dāsns. Galvenais – viņš allaž runāja, runāja, runāja un tikai runāja. Par visu uz pasaules: par mīlestību, medicīnu, politiku, lauksaimniecību, vienalga, par ko. It kā viņš patiešām visu zinātu. Viņš allaž ievēroja principu, ko jau agrākos laikos formulējis slavenais aforismu meistars Larošfuko, proti – gudrs cilvēks var būt iemīlējies kā neprātīgais, bet ne kā muļķis.

Ja Džakomo nespēja atrast kopīgu valodu, viņš parasti atteicās arī no mīlas. Reiz viņam piedāvāja kopīgi pavadīt nakti ar slavenu kurtizāni Kitiju Fišeri, kura no parasta klienta prasīja tūkstoti dukātu par vienu nakti. Džakomo acumirklī atteicās, jo viņš neprata angļu valodu, un viņam mīla bez komunikācijas absolūti nelikās pievilcīga.

Mīlas lietas bija augstākā Džakomo dzīves jēga, un tieši tas arī viņu padarījis par diženu personību. Viņa kaislīgie romāni nebeidzās ar laulībām, kas it kā simbolizētu tikumības triumfu pār netiklību. Džakomo paudis, ka dabiskas jūtas ir brīvas un bezgalīgas, un tas jau pats par sevi ir visa attaisnojums. “Es sievietes mīlēju līdz neprātam, taču vienmēr vairāk par viņām izvēlējos brīvību”.

Džakomo viegli un labprāt uzsāka ar sievietēm psiholoģisku spēli, uzjautrināja viņas, vērpa intrigas, mulsināja, vilināja, pārsteidza, dievināja. Viņš prata glaimot un būt saprātīgi neatlaidīgs tik ilgi, kamēr sasniedza vēlamo. Apburoša acu skatiena dēļ viņš varēja tām sekot no vienas pilsētas uz citu, pat uzvilkt sulaiņa livreju, lai tikai būtu iekārotās dāmas klātbūtnē. Taču parasti jau viss bija krietni vienkāršāk.



Cik sieviešu viņam bija?

Daba Džakomo bija apvienojusi augstas, izsmalcinātas jūtas un apbrīnojamu miesaskāri, patiesus dzinuļus un mantiskos aprēķinus. Ja bija vajadzīgs, Džakomo arī pirka un pārdeva viņam iepatikušās sievietes (visiecienītākais tips – jaunas un tievas brunetes), tostarp arī labprāt apmācīja mīlas prieku mākslā un cienīgās manierēs, bet vēlāk ar peļņu pārdeva viņas citiem – finansistiem, dižciltīgajiem, arī karaļiem.

Pētnieki pauž, ka tomēr lāgā nevajadzētu ticēt Džakomo paša apgalvojumiem par absolūtu nesavtību, proti, ka viņš tikai ar to vien esot nodarbojies kā veidojis trūcīgo meiteņu laimīgu nākotni, kas vienlaikus bija pastāvīgs viņa iztikas avots. Taču nevar arī noliegt, ka pati tā laika sabiedrība diktēja attiecīgas uzvedības normas.

Karalis Ludviķis XV bija pārvērtis Franciju milzīgā harēmā: no visām provincēm un tostarp arī citām valstīm uz Versaļu gan viņa speciālie meklētāji, gan paši vecāki veda jaunas skaistules, cerot, ka karalis viņas ievēros pastaigas laikā. Savukārt jauniņā O’Morfija karaļa gultā nokļuva tieši no Džakomo rokām, pateicoties tikai viņas sekmīgi uzgleznotajam portretam un “pārdevēja” daiļrunīgajam aprakstam.

Ar dažām savām mīlniecēm Džakomo risināja filosofiskas sarunas, bet vienai vēlāk pat uzdāvināja veselu bibliotēku. Viņš gulējis ar aristokrātēm, prostitūtām, mūķenēm, nevainīgām meitenēm, arī ar kādu savu tuvu radinieci un, iespējams, pat savu meitu. Taču visas viņa “karjeras” laikā nav saglabājusies neviena liecība par to, ka kāda viņam būtu kaut ko pārmetusi, gluži otrādi – visas liecinājušas, ka viņam fiziska tuvība nebija tikai brīvā laika pavadīšanas veids.

Savos memuāros Džakomo nav uzskatījis par nepieciešamu nosaukt konkrētu savu mīļāko skaitu, to vienkārši noapaļojot līdz dažiem simtiem. Tostarp viņa biogrāfijas pētnieks Huančo Kruss saskaitījis, ka Džakomo bijušas precīzi 122 sievietes. Proti, pa 3 romāniem gadā viņa aptuveni 40 gadu aktīvās mīlētāja dzīves laikā. Daudz vai maz – grūti spriest. Katrā ziņā vairāk nekā Gijam de Mopasānam vai Onorē de Balzakam. Tiesa, atbilstoši mūsdienu mērauklām daudziem un daudzām šāds rādītājs varētu likties arī visnotaļ pieticīgs, sak, jaunībā pirms kāzām… Lai gan daži avoti pauž, ka visas savas dzīves laikā Džakomo bijuši seksuāli sakari ar vismaz 1000 sieviešu.



Skumjais avantūrists

Vecumdienās Džakomo rakstīja, ka mīla ir nebeidzami meklējumi. Un šiem viņa meklējumiem nebija galapunkta. Lai arī par dažām sievietēm viņš saglabāja ļoti nelāgas atmiņas, tomēr lielāko daļu viņš allaž pieminēja ar pateicību.

Īpašā maigumā Džakomo atcerējās kvēlo mīlu, ar kādu viņu apveltījusi – to apliecinājušas viņas vēstules, kas atklājās pēc Džakomo nāves, – Anriete, kura, šķiroties no viņa Ženēvā, viesnīcas numurā uz spoguļa ar briljantu iegravēja: “Tu aizmirsīsi savu Anrieti…” Pēc 13 gadiem izlasījis šo uzrakstu, Džakomo atzina, ka ir viņas necienīgs. Kad vairākus gadus vēlāk, pēc izbēgšanas no cietuma Barselonā, viņš iegūlās slimības gultā Eksā Francijas dienvidos, pie viņa visu laiku dežurēja tieši Anrietes atsūtīta apteksne.

Džakomo nebija Dons Žuāns. Viņu nevajāja atriebīgi, greizsirdīgi vīri un saniknoti meiteņu tēvi. Arī aplaimotās sievietes pārlieku nenomocīja viņu ar vēstulēm vai dažādiem pārmetumiem. Tāpēc gluži vietā ir jautājums: kāds tad ir šā personāža pievilcības galvenais noslēpums? Lielākajai daļai citu avantūristu galvenais nolūks bija iedzīvošanās un slava. Džakomo nauda un popularitāte bija tikai līdzeklis. Viņa galvenais mērķis allaž bija mīlas jūtas. Sievietes bija viņa dzīves galvenais piepildījums.

Pētnieki pauž, ka jau dzīves vidusposmā Džakomo tomēr sajutis pārsātinājumu. Turklāt viņu aizvien biežāk sāka piemeklēt neveiksmes. Piemēram, pēc liktenīgās iekrišanas Šarpiljonas lamatās Džakomo 1763. gada septembrī esot sajutis, ka “sāk mirt un pārstāj dzīvot”. Tad viņam bija 38 gadi…

Un viņš patiešām savā ziņā nomierinājās, proti, aizvien biežāk aprobežojās ar vieglām uzvarām: vieglas uzvedības meičas, traktieru kalpones, sīkpilsones, zemnieces un tamlīdzīgas, kuru jaunavību bija iespējams nopirkt par saujiņu saldo riekstu. Bet 50 gadu vecumā ekonomijas nolūkā Džakomo jau apmeklēja vairs tikai gados pavecākas un ārēji ne gluži pievilcīgas sievietes. Vienubrīd gluži kā ar sievu viņš dzīvoja kopā ar kādu šuvēju.



Ak, saldā netiklība

Džakomo memuāros bieži atkārtojas atziņa – mīlestība ir tikai ziņkārība. Un, patiešām, var apgalvot, ka šā cilvēka īstenā kaislība bija neremdināma ziņkārība. Viņš tomēr nebija banāls sieviešu mīlulis, trakulīgs veiksminieks vai nejaušs diletants. Kontaktam ar sievieti viņš gatavojās tā, kā godprātīgs mākslinieks izturas pret savu mākslu. Tieši tāpēc var apgalvot, ka Džakomo nebija allaž iegremdējies steidzīgā un bezizvēles izvirtībā. Tādi periodi viņa dzīvē gadījās tikai tad, kad radās vēlme kaut kā noslīcināt atmiņas par tikko aizgājušo mīlu un nepārejošās alkas pēc nākamās.

Taču, jo nenovēršamāk izzuda seksuālā enerģija, jo intensīvāka kļuva viņa intelektuālā darbība. Viņš pievērsās literatūrai. Jau minēts, ka viņa daiļrades vainagojums ir memuāri “Manas dzīves stāsts”, ko lielākā daļa pētnieku uzskata par absolūti dokumentālu darbu.

Memuāros cita starpā Džakomo atzinis, ka viņam paticis stāties seksuālā kontaktā ar sievieti, klātesot vēl kādai citai. Tā bijis gadījumā ar daiļo Elēnu un Gedvinu, divām meitenēm, kurām abām viņš faktiski vienlaikus laupījis nevainību. Džakomo raksta: “Es viņas izbaudīju vairākas stundas, piecas vai sešas reizes pārejot no vienas pie otras, kamēr biju pilnībā izsīcis. Mēs viens otru skūpstījām visās vietās, kurās vien sagribējām. Bet Gedvinu, izrādās, visvairāk sajūsmināja iespēja visu novērot it kā no malas.”

Līdzīgi bijis ar māsām Veroniku un Anetu. Veronika piekāpusies jaunākajai māsai un uzņēmusies pasīvo lomu. Atlaidusies pusguļus, galvu atbalstījusi elkonī saliektā rokā un izkārusi savas valdzinošās kailās krūtis, viņa vērojusi, kā Džakomo darbojas ar Anetu. Tas itin nemaz neesot bijis grūti, jo viņš labsajūtā viss kvēlojis “trakā ugunī”. Aneta bijusi tuvredzīga, tāpēc kaismē nav lāgā saskatījusi visu, ko Džakomo ar viņu dara, tostarp arī to, kā viņš pamanījies atbrīvot vienu roku un vienlaikus apmierināt arī Veroniku…

Bet reiz Džakomo sarīkojis vakariņas ar austerēm un šampanieti kopā ar divām it kā biklām mūķenēm Armaliēnu un Elimetu. Viņš jau iepriekš piekurinājis istabu tik karstu, ka meitenes gluži labprātīgi bijušas spiestas “viegli atģērbties”. Tad viņš uzsācis spēli, kurā austere jāpaņem vienam no otra mutes, un tajā laikā viņš pamanījies pa gabaliņam glumā gliemeža aizlaist vispirms aiz vienas un tad arī otras meitenes korsetes. Tam, protams, sekojis svarīgais izņemšanas process un viss pārējais.

Vēl trakākas lietas notikušas vakariņu laikā pie Basija, kurš neilgu laiku strādājis par Džakomo palīgu. Kad izdzertais vīns bija visiem krietni uzlabojis omu, Džakomo pievērsies Basija simpātiskajai meitai, pakāpeniski iekvēlinot viņu un sākot ar viņu darīt, ko vien sagrib. Māte un tēvs tikai skatījušies un smējušies. Džakomo atzīst, ka labi sapratis – vecāki arī gribētu kaut ko darīt viens ar otru, bet, raugi, viņiem lāgā nesanāk, trūkst ierosmes. Bet varbūt Basijs vairs arī neko nevarēja…



Īstā mīlestība

To daudzo sieviešu, kuras minējis šis “izvirtulis pēc profesijas”, skaitā tomēr ir dažas, kuras viņa sirdī atstājušas arī dziļas pēdas. Tieši viņām veltītas Džakomo memuāru labākās lappuses. Stāstot par to, Džakomo izvairījies no jebkāda veida detalizētas nepieklājības.

Pirmā īstā Džakomo mīlestība bija ieturēta īstenā Venēcijas labāko laiku noveles garā. Viņam pašam tad bija vēl tikai 16 gadi, un viņš bija iemīlējies Nanetē un Martonā, divās sinjoras Orio jaunajās radiniecēs. Viņš atzinis, ka šī pirmā mīlestība dzīves skolā viņam neko nav iemācījusi, jo tā bija absolūti laimīga, bez jebkāda aprēķina.

Jau neliela elēģiska atblāzma parādījās viņa otrajā patiesajā mīlestībā. Iespējams tāpēc, ka risinājās Romā, mūžam zaļajos Ludovīzi un Aldobrandīni dārzos. Tur Džakomo mīlēja Lukrēciju. Viņi tik ļoti stāstījuši viens otram par savu mīlestību, ka licies – viņi patiesībā karsonī murgo. Memuāros šo epizodi Džakomo aprakstījis īpaši tēlaini un maigi.

Tad Džakomo satika dziedātāju Terēzu, kura izrādes interesēs allaž bija pārģērbta par kastrātu. Šajā meitenē bija iemājojusi milzīga cēlsirdība un skaidrs prāts, kas spēja savaldzināt. Džakomo juta, ka vairs nekad nevēlas no viņas šķirties. Nekad ne iepriekš, ne vēlāk viņš nav tik nopietni apsvēris domu par laulībām kā tajā kaismīgajā naktī mazajā Sinigali viesnīciņas numurā. Turklāt šo lēmumu nemainīja arī piespiedu šķiršanās uz neilgu laiku. Un tikai Terēzas dzīves pieredze un viņas skaidrais prāts ļāva viņai pārliecināt Džakomo par to, cik neiespējama ir šāda iecere.

Interesanti, ka pēc 17 gadiem viņi gluži nejauši satikās Florencē. Bet tad kopā ar Terēzu bija kāds jauneklis, vārdā Čezarīno, kurš bija apbrīnojami līdzīgs… Džakomo agrā jaunībā. Šā stāsta iespaidots, Hugo fon Hofmanstāls vēlāk uzrakstīja lugu “Avantūrists un dziedātāja”.

Bet, uzturoties Korfu, Džakomo izbaudīja mīlestību, kas sarežģītības un tematiskās nomāktības ziņā ir ļoti līdzīga mūsdienu romānu sižetam. Šā ilgā stāsta vēsture patiešām ir dramatiska. Neviena cita sieviete Džakomo dvēselē nav izraisījusi tik maigas atmiņas, kā viņa noslēpumainā patriciete F. F. jeb Anrieta, kuru viņš sastapa ungāru virsnieka viesībās. 3 mēneši, kurus viņš kopā ar šo sievieti nodzīvoja Parmā, bijis laimīgākais periods viņa dzīvē.

Vienu no pēdējām patiesajām Džakomo mīlestībām sauca Rozālija, un pēc šķiršanās no viņas viņš sāka justies bezgala vientuļš. Jāpiebilst, Rozāliju viņš bija “savācis” kādā Marseļas bordelī, mēģinot pieradināt pie sevis un cerot, ka viņa paliks ar viņu kopā līdz mūža beigām. Taču sanāca kādu nieku citādi: viņai pieķērās pats Džakomo, savukārt Rozālija ilgi neizturēja un pameta viņu.

Pēdējais Džakomo romāns esot bijis Milānā. Tad viņš vēl joprojām bijis lielisks, dzīvojis apžilbinošā greznībā, apkāries ar dārglietām un radījis ļoti dižciltīgu iespaidu. Viņš sastapa Klementīni, kuru patiešām uzskatīja par cieņas un visdziļākās mīlestības cienīgu. Atceroties kopā ar viņu pavadītās dienas, Džakomo rakstīja, ka juties vesels un mīlēts un viņam absolūti nav bijis žēl naudas, kuru tad gūzmām tērējis izklaidēm. Tieši tajā laikā viņš atklāti smējies par morālistiem, kuri pauda, ka uz zemes nevarot būt īstas laimes. Viņš uzskatīja, ka tajā gadījumā, ja “uz zemes nebūtu laimes”, viss, kas pasaulē radīts, būtu bezjēdzīgs un šaušalīgs, un tad taisnība būtu Voltēram, kurš mūsu planētu nodēvējis par Visuma kloāku, kas, kā uzsvēris Džakomo, neesot nekas vairāk par sliktu kalambūru un savā aplamībā paužot tik vien kā rakstnieka žultainības uzplaiksnījumu. Džakomo rakstīja: “Ir laime un ir daudz laimes, es to tagad zinu.” Taču bija jāšķiras arī no Klementīnes.

Vai Džakomo patiesībā joprojām nejutās nomierinājies un atradis to, ko meklējis visu mūžu? Grūti spriest. Katrā ziņā vēlāk viņš atzinis, ka tādējādi pats izlaidis no rokām savu lielāko no laimēm. Vēl gan bija venēciete Markolīna, ko viņš it kā garāmejot paņēma tieši no ielas, un šī šķiršanās viņam arī bijusi rūgta un sāpīga. Džakomo vairs pats lāgā nespēja saprast, kas ar viņu notiek. Viņš uzlēcis mugurā zirgam un, nežēlīgi šaustot dzīvnieka sānus, bez apstājas bezmērķīgi nojoņojis 18 ljē (aptuveni 80 kilometri) piecu stundu laikā.



Londona un Šarpiljona

Un vēl bija epizode Londonā. “Ak, kāda vientulība, kāda bezpalīdzība… Londona vispār ir pēdējā vieta uz zemes, kur varētu dzīvot tad, kad dvēselē iemājojušas skumjas.” Tur Džakomo sastapa sev neraksturīgas attiecības, proti, nevis sievieti – dvēseles draugu, bet gan īstenu plēsoņu, kurai bija lemts kļūt par Džakomo visniknāko ienaidnieku. Tā bija francūziete no Bezansonas, tagad pazīstama ar uzvārdu Šarpiljona. Džakomo pats šo situāciju raksturojis šādi: “Mīlestība visnekaunīgākajā kārtā par mani izņirgājās.”

Šī mīla patiešām bija neparasta un mežonīga. Džakomo iemīlējās no pirmā acu uzmetiena un nepamanīja, ka šī būtne ir viltības, kaprīžu, auksta aprēķina un vieglprātības iemiesojums ārkārtīgi unikālā apvienojumā. Šī mīlestība joprojām ļoti pārtikušo avantūristu pilnībā izputināja, turklāt atkal novedot līdz cietumam. Viņi bija pamīšus gan mīlnieki, gan ienaidnieki. Reiz viņa Džakomo gandrīz nožņaudza, citureiz viņš viņu smagi piekāva. Tad viņa parkā Ričmondā uzklupa viņam ar kinžalu, gandrīz nogalinot, bet reiz sarunātajā tikšanās vietā Džakomo viņu pārsteidza kopā ar kādu jaunu frizieri. Teju vai zaudējis prātu, viņš visu apkārt izdemolēja un šajā reizē gandrīz nogalināja viņu.

Tad Šarpiljona saslima. Džakomo atsūtīja ziņu, ka viņa mirstot. Viņš dziļi to pārdzīvoja, paņēma pistoli un jau bija izlēmis darīt sev galu kādā tumšā patiltē pie Temzas. Taču tur viņš sastapis kādu vīru, vārdā Edgars, atraisījusies saruna, un viņš pārdomājis. Bet jau nākamajā dienā Džakomo kādā ballē sastapa Šarpiljonu līksmi un bezbēdīgi dejojam. Tajā mirklī viņš esot sajutis, kā strauji noveco. Tā bija viņa pēdējā tikšanās ar Šarpiljonu. Vairāk viņai no Džakomo neko nevajadzēja – viņš bija izputināts un pazemots.



Stulbeņu mīlētājs

Horoskopu pētnieki pauž, ka Džakomo horoskopā esot daudz fatālu rādītāju. Viņš bija tā dēvētais “skumjais klauns”, bet viņa dzīve lemta tikai un vienīgi izpriecām. Būtībā bez jurisprudences vairāk neko nemācījies, viņš tomēr allaž pamanījās “visu zināt” un, neskatoties ne uz ko, deva padomus karalim Frīdriham Lielajam, kā labāk iekasēt nodokļus, kā būvēt kanālus, kā labāk organizēt derīgo izrakteņu iegūšanas darbus, kā ierīkot aušanas manufaktūru, un tamlīdzīgi.

Džakomo dzīves posms sakrita ar tā dēvēto Eiropas Lielo garlaicību. Septiņgadu karš bija beidzies, un dižciltīgie dīkdieņi vienkārši mira nost bezdarbībā. Šie Eiropas pundurvalstiņu valdnieki mitinājās savās pilīs, kamēr uzradās viņi – lielie izklaidētāji, diženās avantūras zvaigznes. Tāds bija arī noslēpumainais Senžermēns, kurš stāstīja, ka dzīvojot mūžīgi un zinot visus laikmetus no savas pieredzes. Un viņam visi ticēja. Piemēram, marķīze de Pompadūra visiem bez izņēmuma lepni rādīja dozīti ar smēri, ko Senžermēns viņai iedevis, un tai viņas seja bija turpmāk jāsaglabā bez izmaiņām. Zīmīgi ir tas, ka, aizvien pārliecinoši novecojot, marķīze patiešām savu jau sen sakrunkojušos seju redzējusi gludu un tīru!

Visiem šiem izklaidētājiem bija kopīga devīze: “Ir tāds stāvoklis, ko nav iespējams pilnībā izlietot, un tas ir cilvēku stulbums.” Taču Džakomo, sekojot šai devīzei, vienlaikus sirds dziļumos allaž žēloja šos stulbeņus.



Literārais aspekts

Mazliet dīvaini, bet vismazāk izcelta kāda patiešām neapšaubāma Džakomo daudzo talantu šķautne. Lai gan jau 1755. gadā venēciešu denuncētājs par tobrīd 30 gadus veco Džakomo raksta ar piebildi: “Un vēl runā, ka viņš esot bijis literāts…”

1752. gadā Drēzdenes Karaliskā teātra itāļu trupa iestudēja Džakomo no franču valodas tulkotu traģēdiju. Tajā pašā gadā turpat iestudēja jau viņa paša un vēl viena autora kopīgi sarakstītu komēdiju, bet drīz arī viņa viena uzrakstīto komēdiju “Molukeīda”. Trīs viena 27 gadus veca dramaturga lugas gada laikā Karaliskajā teātrī! Turklāt var saprast, ka vismaz divas bijušas ar panākumiem, jo pretējā gadījumā nākamo neiestudētu. Itin nemaz nav slikti…

Trešā luga Drēzdenē gan laikam izgāzusies, un pie rakstāmspalvas Džakomo atgriezās tikai pēc izlīgšanas ar inkvizīciju un atgriešanās Venēcijā, rakstot Amelo de la Uses “Venēcijas valsts vēstures” kritisku pārrakstu, proti, daudz ko pārlabojot varai izdevīgā gaisotnē. Viņš arī daudz tulkoja, piemēram, Homēra “Iliādu” un daudzus franču romānus, kā arī uzrakstīja kritisku traktātu par Voltēru un izdeva krājumu “Literārais maisījums”. Vārdu sakot – tā tomēr ir pilnvērtīga literāta darbība.

Turklāt kārtējo reizi ar Venēciju Džakomo atkal sastrīdējās tieši literāro nodarbju dēļ. Viņš pārtulkoja romānu, kam bija lieli panākumi, taču venēciešu aristokrāts Karlo Grimaldi neizmaksāja sarunāto honorāru. Un Džakomo izrīkojās patiešām kā īstens literāts – uzrakstīja indīgu pamfletu, kā dēļ krita nežēlastībā. Bet 1786. gadā viņš uzrakstīja traktātu, kas bija vērsts pret Kaliostro un Senžermēnu, un – diemžēl – visnotaļ garlaicīgā fantastiskā romāna “Izokamerons” piecus sējumus. Džakomo strādāja daudz, taču, jāatzīst, bez paliekošiem panākumiem.



Fiksēts dzīves stāsts

Dzīves pēdējos gadus Džakomo dzīvoja Duksas (mūsdienās – Duhcova) pilī Čehijas Bohēmijā, kur pie grāfa Jozefa Kārļa fon Valdšteina strādāja par bibliotēkas uzraugu un uzrakstīja savus memuārus “Manas dzīves stāsts”. Faktiski var uzskatīt tā: ja nebūtu šā sacerējuma, viņa popularitāte būtu krietni vien mazāka, ja pat vispār visas atmiņas par viņu būtu izzudušas.

Kopš 1785. gada grāfa Valdšteina pilī Džakomo savus dzīves pēdējos saimniekus izklaidēja vispirms ar stāstiem par jauno Kazanovu. Tie bija iespaidīgi, acumirklī palika atmiņā, un drīz tos jau sāka stāstīt salonos. Vēl pirms Džakomo bija sarakstījis savus memuārus, stāsti par viņa erotiskajiem piedzīvojumiem jau bija izplatījušies Prāgā un Vīnē.

Zinot Džakomo dotības un talantu, kas sagrozījis galvas tik daudzām sievietēm, nav grūti iedomāties, ka tas viņam padevās vienkārši lieliski. Un tieši tad viņš atskārta, ka nav taču nekādas nozīmes studēt, piemēram, Polijas vai Venēcijas vēsturi vai smagnēji filosofēt kā “Izokameronā”. Lūk, īstā viela, kas visiem patīk un par ko cilvēki ir gatavi maksāt naudu – pikantas atmiņas! Tā nobrieda iecere pašam pierakstīt savus stāstus. Līdz ar to par Džakomo sekmīgāko literāta periodu kļuva tieši viņa vecumdienas.

Memuārus veido 10 daļas, iekļaujot Džakomo dzīves notikumus līdz 1773. gadam. Tajos tostarp ir arī daudz vērtīgu kultūrvēsturisko un vispār vēsturisko faktu, autors ļoti precīzi un nesaudzīgi portretējis daudzus tā laika politiķus.

Strādājot vismaz 12 stundas dienā, vecais Džakomo beidzot jutās pilnībā atradis pats sevi. Viņš bija atklājis topošo panākumu likumus. Proti, varonim jābūt sekmīgam, jo publikai ārkārtīgi patīk stāsti par uzvarētāju. Un tieši par gados jaunu izvarētāju. Tāpēc viņš arī apdomīgi apstājas sava vēstījuma vidusdaļā. Ne jau tāpēc, ka baidītos atklāt savas vēlāk sekojošās spiega jeb vienkārša inkvizīcijas denuncianta gaitas. Nē. Viņš vienkārši bija sapratis – uzvarētājs nevar būt vecis. Lūk, no kurienes cēlusies viņa frāze: “Esmu izlēmis pārtraukt memuārus… jo, pārkāpis piecdesmit gadu robežu, vairs varu stāstīt tikai par skumjo.”

Un bija vēl kāds viņa atklāts likums. Vecais Džakomo patiešām labi pazina cilvēkus – ja tu viņiem par sevi stāstīsi zemiskas lietas, tikai tad viņi noticēs arī cēlajām. Lai cilvēki ticētu visām viņa fantastiskajām mīlas uzvarām, viņš izlēma atklāt viņiem “mīlas šķīstītavu”, kā to vēlāk nodēvēs kāds viņa pētnieks. Un Džakomo apraksta arī savas neskaitāmās saslimšanas ar veneriskajām slimībām, asiņainu urīnu naktspodā, visu mīlas darba sviedru smaku jeb tātad mīlas fizioloģijas noslēpumus. Tiesa, daudzi uzskata, ka viņš tomēr kādu nieku arī pārcenties.

Džakomo memuāri beidzas ar viņa uzturēšanos Triestā 1774. gadā. Daži pētnieki uzskata, ka viņš tomēr turpinājis rakstīt savas atmiņas. Esot pat zināms, ka uz attiecīgā manuskripta bijis uzraksts: “Manas dzīves stāsts līdz 1797. gadam.” Taču pagaidām tādu nav izdevies atrast. Iespējams, viņš tādu patiešām iecerējis, tikai nav īstenojis. Memuārus viņš sāka rakstīt 1791. gadā, proti, 7 gadus pirms savas nāves, un, kā zināms, ar visu to, ka strādājis 12 stundas dienā, viņam allaž trūcis laika.

1798. gada 4. jūnijā Džakomo Kazanova 73 gadu vecumā nomira, un, kā pauž leģenda, viņa pēdējie vārdi bijuši šādi: “Es dzīvoju kā filosofs, bet mirstu kā kristietis.” Memuāri nonāca pie viņa radinieka Karlo Adžolīni – Džakomo brāļa gleznotāja batālista Frančesko dēla, kurš 1820. gadā tos pārdeva Leipcigas izdevējam Frīdriham Arnoldam Brokhauzam. Memuārus sāka izdot 1822. gadā. Izdevniecībai tas bija ienesīgs projekts. Tostarp iesākas jauna Džakomo dzīve.



Kazanova nav Dons Žuāns

Laikā, kad Džakomo rakstīja savus memuārus, da Ponte, kurš sadarbojās ar Mocartu, rakstīja libretu operai “Dons Žuāns”, un operas direktoram, kurš bija operas pasūtītājs, ienāca prātā doma sarīkot autoru tikšanos ar Džakomo. Tāda tikšanās patiešām bija! Džakomo, kurš savulaik deva padomus pat kalnračiem, tagad sadeva gūzmu derīgu padomu arī operas rakstniekiem. Lai gan, visdrīzāk, iekšēji viņš smīnēja. Jo, lai nu kurš, bet tieši viņš lieliski zināja, cik tālu viens no otra ir šie tipi – Džakomo Kazanova un Dons Žuāns. To vēlāk atzīs arī bez izņēmuma visi pētnieki.

Dons Žuāns tapis inkvizīcijas sārtu atblāzmā, un šā tipāža galvenais uzdevums ir noraut sievietei melīgo tiklības plīvuru un pierādīt jau vispirms viņai pašai, ka zem tā nekā cita būtībā nav kā tikai kaisle un grēka alkas. Iekarojot sievieti un atmaskojot viņas patieso miesaskārību, Dons Žuāns viņu iedzen izmisumā un vedina uz grēku nožēlošanu.

Džakomo jeb Kazanovas tēls savukārt ir kaut kas gluži cits. Tas ir uzaicinājums piedalīties galantā piedzīvojumā, visu miesas prieku piedāvātajā varavīksnē. Būtībā Džakomo ir tikai sapnis, kam nav lemts kļūt par ikdienišķu dzīvi. Ja kāds grib jautāt – vai Džakomo var kļūt par normālu vīru, lai vispirms rod atbildi uz jautājumu: vai lietus var piederēt tikai vienam tīrumam, vai bite var piederēt tikai vienai puķei? Džakomo liktenis ir iepriecināt visas sievietes, viņš ir viņu kopīgais guvums.



Varonis jebkuram laikmetam

Kā sanācis tā, ka no visiem slavenajiem itāļiem tieši Džakomo izpelnījies vislielāko lasītāju un pētnieku ievērību visā pasaulē?

Viņa memuāri savā ziņā ir kaut kas universāls. Tajā kaut ko savu var atrast jebkurš laikmets. 19. gadsimta 20. gados Džakomo mīlēja par to, ka viņš ir izcils avantūrists, kurš prot pelēko ikdienu pārvērst svētkos. Tuvojoties gadsimta nobeigumam un pastiprinoties cenzūras spēkam, viņu sāka uztvert vispirms kā “aizliegto” buduāru pastāvīgo apmeklētāju. Uz gadsimtu robežas viņu par savējo jau uzskatīja nīčeānisma adepti: šis piedzīvojumu meklētājs mācīja dzīvot pilnasinīgu dzīvi un maksimāli īstenot cilvēkā ielikto potenciālu.

Katrā ziņā Džakomo popularitātes palielināšanās vai samazināšanās un viņa interpretācija viegli izskaidrojama ar katra konkrētā vēsturiskā brīža valdošajām vērtībām. Turklāt visniknākie Džakomo memuāru ienaidnieki allaž bijuši paši viņa tautieši. Sevišķi aktīvi no viņa kā vecās, sadrumstalotās Itālijas pārstāvja novērsās tā dēvētās nacionālās atmodas laikā: avantūrists bija viscaur izpuvušās, zudušās Venēcijas republikas auglis, un viņš nekādā ziņā nevarēja būt jaunizveidotās varonīgās nācijas dēls. Uzplaukstot fašismam, šis noskaņojums attīstījās jo īpaši. Arī neskatoties uz to, ka tajā laikā palielinājās pieprasījums pēc visa veida biogrāfijām – no Cēzara līdz dučem Musolīni. Vēl vairāk – 1935. gadā Itālijas Kultūras ministrija vispār aizliedza Džakomo memuāru izplatīšanu savas valsts teritorijā.

Itāļu aktieris Marčello Mastrojāni teicis, ka mūsdienās Džakomo kļuvis par kaut ko pielīdzināmu spageti, mandolīnai vai Santa Lucia, proti, to, ar ko itāļi asociējas citiem ārpus Itālijas, turklāt vienlaikus ar to neizraisot īpašas simpātijas. Viņš ārzemniekiem esot “glums itālis, kuram piemīt zināmi panākumi pie sievietēm”.

Mūsdienās veic aizvien vairāk visa veida pētījumu, veltot tos atbilstoši Džakomo “specializācijām”. Izrādās, patiešām, ir ko pētīt saistībā ar viņa veikumu maģijā, medicīnā, finanšu jomā un pat kulinārijā. Izslavētais paviršais avantūrisms un izsmietā viszinība tomēr lielā mērā ir ar pamatojumu. Viņa pielūdzēji turpina izsekot viņa teju vai prātam neaptveramos ceļojumu maršrutus, meklē un atrod dažādus arhīva materiālus. Piemēram, vācietis Pablo Ginters nesen pa Džakomo pēdām veicis 36 000 kilometru. Izdod pat žurnālu “Kazanovistu vēstnesis” (Interme’ diairie des Casanovistes), kurā var izlasīt, ka nesen Kanādas Monreālas mērs piešķīris vienai šīs pilsētas ielai Kazanovas vārdu.

Un pēdējā laikā aizvien vairāk vērības pievērš tieši tam, ka vispirms jau Džakomo bija literāts. Pats viņš to atstājis ārpus saviem memuāriem, jo avantūras žanra likums, kas ļauj dīžāties ar mīlas piedzīvojumiem, neļāva atsaukties arī uz saviem literārajiem opusiem. Tas pats attiecināms uz viņa saikni ar masoniem.

Saistītie raksti

Saistībā ar to daudzu pētnieku izvirzītais jautājums par Džakomo memuāru atbilstību realitātei zaudē aktualitāti. Ja Džakomo ir rakstnieks, nevis hronists, tad diezin vai tas, ko dēvē par patiesību, ir tik svarīgi. Ir daudz līdzību, kas vieno Džakomo ar mūsdienu autoru metodēm. Turklāt pat tajā gadījumā, ja kāda notikuma apraksts ir patiess, tas vēl nenozīmē, ka autors pats arī bijis tā dalībnieks vai vismaz aculiecinieks. Par daudz ko viņš varēja uzzināt no citiem avotiem. Un, ja arhīvu pētījumi apliecina, ka konkrētie notikumi ir vēsturisks fakts, tad Džakomo tēlotās ainas un sarunas viņam neviens nevar liegt pasniegt sev vēlamā (varbūt pat izdevīgā) izgaismojumā. Katrā ziņā saskarsmē ar sava laikmeta ievērojamiem ļaudīm Džakomo pats savos memuāros allaž izskatās kaut kā pārliecinoši interesantāks par viņiem.

Un tādā aspektā vēl grūtāk ir izsekot Džakomo paša pasniegto mīlas piedzīvojumu sarakstam. De Misē paudis, ka “viņš bija tik lielā mērā patiess, ka pat nekautrējās aprunāt pats sevi”. Iespējams, prātīgākais, ko var darīt mūsdienu cilvēks, ir piespiest sevi noticēt autoram. Franču rakstnieks Felisjēns Marso to paudis šādi: “Nav itin nekādu šaubu par to, ka Kazanova kā avantūrists bija izcils melis, bet savukārt tam, vai pie sava rakstāmgalda meloja arī Kazanova kā vecs bibliotekārs, būtībā nav nekādas nozīmes.”

LA.lv