Sports
Futbols

Edgars Vardanjans: Vēlme spēlēt futbolu palīdzēja nesalūzt 16


Edgars Vardanjans, uzveicis smagu slimību, sapņo jau šovasar atgriezties futbola laukumā.
Edgars Vardanjans, uzveicis smagu slimību, sapņo jau šovasar atgriezties futbola laukumā.
Foto – Timurs Subhankulovs

Futbolistam Edgaram Vardanjamam pagājušais gads bija ārkārtīgi krāsains – vispirms pārcelšanās no pastarītes “Metta/Latvijas Universitāte” pie čempioniem Jūrmalas “Spartaks”, debija Latvijas izlasē, gūti vārti UEFA Čempionu līgas kvalifikācijā, Latvijas zelts. Un tad trieciens – aplastiskā anēmija, mēnesi pavadot gultā pievienotam pie sistēmas.

Sarunu sākam ar dzimtas saknēm. Viņa vecāki nāk no Armēnijas, bet darba gaitas atveda uz Latviju. Edgars piedzima Erevānā, jo tā gribēja mamma. “Visi radinieki ir tur un mēs internetā kontaktējamies gandrīz katru dienu. Mājās runājam armēniski, es diemžēl nelasu un nerakstu. Mēģināju mācīties, bet ļoti grūti, ja nav ikdienas vajadzība. Pēdējo reizi tur viesojos pirms 11 gadiem,” labā latviešu valodā stāsta 24 gadus vecais pussargs. Agrāk par viņu interesējās arī Armēnijas futbola dzīves vadītāji, tomēr puisis bija pārliecināts, ka jāpārstāv tās valsts krāsas, kurā esi izaudzis. Futbolā ir kopš septiņu gadu vecuma, kad treneris ieradās skolā un viņš atšķirībā no aktīvajiem klases biedriem kautrīgi pacēlis roku, ka arī labprāt dzenātu bumbu.

“Bērnībā biju pārāk kautrīgs, uz laukuma tāds nedrīkst būt, patiesībā – arī ārpus tā,” domā Edgars Vardanjans. “Parasti esmu diezgan mierīgs, bet, ja mani vai tuviniekus aiztiek, pamatīgi aizsvilstos. Spēles laikā trīs reizes izveduši no pacietības, pateica ar rasismu saistītas lietas un mani knapi apturēja. Ja aizbrauc jumts, tad esmu nekontrolējams cilvēks, tiesa, ar gadiem kļūstu mierīgāks. Sarkanā kartīte bijusi tikai viena, netīšām dabūju. Ārpus laukuma? Ir bijuši kautiņi, kā visiem puišiem. Armēnijā gan toreiz sanāca diezgan traki, mani pagalmā tā aizķēra, ka otram abas uzacis bija pušu.

Kurš tevi piespieda mācīties augstskolā?

Ģimenē visi ieguvuši izglītību, “Metta” piedāvāja apvienot futbolu un studijas Latvijas Universitātē, beidzu finanšu menedžmentu. Esmu gājis praksē, viena no tām bija Valsts Ieņēmumu dienestā un bija interesanti ieraudzīt, kā viss notiek. Viena arī brāļa uzņēmumā, kurā ražo kafiju.

Vai tu neesi vienīgais izlases spēlētājs ar augstāko izglītību?

Grūti spriest tieši par izlasi, bet dažiem futbolistiem ir. Vai grūti savienot? Tas ir disciplīnas jautājums – kā saplāno dienu un nedēļu. Ja nesanāk aiziet uz lekcijām, palūdz kursa biedriem palīdzību, viņi bija liels atbalsts. Nebija ļoti grūti, nejutu, ka ar studijām bremzētu sevi futbolā.

Pagājušais gads tev bija ļoti krāsains.

Jā. “Spartaks” ar mani runāja jau gadus sešus, bet visu laiku prioritāte bija universitāte. Ļoti patika kolektīvs Jūrmalā, kā ģimene, atdevām visus spēkus un tāpēc arī uzvarējām. Tas bija arī pārliecības jautājums – viena uzvara, otra, trešā un tas palīdz. Es ķēru kaifu no futbola, komanda uzvar, tevi novērtē, izsauc uz izlasi.

Aleksandra Starkova zvans bija pārsteigums?

Apkārt jau runāja, bet pirmo reizi tiekoties biju nervozs. Debitēju pret Portugāli un īsti nesapratu, kas notiek. Grūti tādā mačā iet uz maiņu, rezultāts 0:3 un par kvalitāti nevar runāt, bet kopumā, protams, ļoti liels prieks, pilnas tribīnes un pretī Eiropas čempioni ar Krištianu Ronaldu. Man Rikardu Kvarežma iedeva pa kājām un dabūja dzelteno. Pēc mačiem parasti grūti aizmigt, īpaši jau pēc tik lieliem.

Jāpaņem simts grami armēņu konjaka!

Tādas lietas arī notiek (smejas). Ja ir uzvara, tad var bez trenera atļaujas. Bija patīkami spēlēt Čempionu līgā, Astanā uz maču atnāca 26 tūkstoši skatītāju. Gribētu, lai karjerā būtu vairāk tādu spēļu.

Veselības likstas tevi pirmo reizi piemeklēja septembrī?

Pirmie simptomi bija jūnijā, kad izlasē nodevām asins analīzes un parādījās, ka ir problēmas ar aknām. Pārbaudīju vēlāk, turējās vienā līmenī, augustā jau pacēlās ļoti augstu – norma 40, man virs tūkstoša. Aizbraucu uz slimnīcu, pārbaudīja un pateica, ka nekas traks nav. Pāris spēles izlaidu un spēlēju līdz priekšpēdējai virslīgas kārtai oktobra beigās, aizvadīju zelta maču pret Liepāju un tā bija pēdējā reize, kad normāli ar bumbu darbojos (saruna notika martā, šobrīd Edgars pamazām atsāk treniņus ar komandu – I. S.).

Pēc pēdējās kārtas Andris Riherts pateica, ka esi slimnīcā kritiskā situācijā.

Mani atkal plānoja izsaukt uz izlasi, dakteri ieteica nodot analīzes un bija tik traki, ka parasti cilvēki ar tādiem rādītājiem vairs nestaigājot. Aizgāju vēl pie pāris ārstiem, uzreiz slimnīcā neiestājos, bet beigās bija jāsauc ātrie. Pirms spēles pret Liepāju jutu, ka nav īsti kārtībā, ātri sākās aizdusa. Ārsti vēlāk teica – ja rastos brūce un sāktos asiņošana, nevarētu apturēt, jo asinis bija ļoti šķidras. Labi, ka nelidoju ar izlasi, varētu palikt lidmašīnā…

Kādu diagnozi ārsti noteica?

Sākumā izskanēja dažādas – sākot ar vēzi un leikozi, beigās pateica aplastiskā anēmija. Ļoti reta slimība, sešiem cilvēkiem uz miljons iedzīvotājiem. Grūti spriest, kas to izraisīja. Slimnīcā biju no 7. novembra līdz janvāra vidum. Mēnesi vienkārši gulēju pie sistēmas, meklēja īsto iemeslu un domāja kā ārstēt. Bija dažādi varianti, braukt uz ārzemēm, dārgas zāles – 500 tūkstoši gadā. Nolēma veikt asins pārliešanu, bija vajadzīgas speciālas šūnas, bet pat ar radiniekiem saderība esot ļoti reta. Man paveicās, ka ar brāli bija saderība, turklāt simtprocentīga. To veica 13. decembrī, kas man būs otra dzimšanas diena. Izgāju cauri vēl visādām procedūrām, arī ķīmijterapijai. Pēc tam sāka iet uz labo pusi, lai gan analīžu normu neesmu sasniedzis joprojām, reizi, divas nedēļā braucu uz slimnīcu. Jādzer daudz zāles, bet devu pakāpeniski samazina.

Kas tev ļāva nesalūzt?

Vecāki, ģimene, draugi. Zvanīja un interesējās arī futbola cilvēki. Protams, vēlme atkal spēlēt futbolu. Man šķiet, ka kopumā turējos diezgan labi, divas, trīs reizes bija grūti, domāju, kā tas beigsies, bet savācos. Jābūt spēcīgam. Ja tev ir slikti, arī vecākiem slikti, nedrīkstēju to rādīt. Paldies Ilzei Trociukai, ļoti laba daktere un arī cilvēks, iedvesmo un palīdz nenokārt galvu.

Trakākais ir aiz muguras?

Jā, vēl gaida rehabilitācija, bet tas būs patīkams process, lai atkal atgūtu formu. Fiziski viss jāsāk no nulles, muskuļi atrofējas, svars svārstījāss plus desmit un mīnus desmit kilogrami. Februāra vidū man atļāva pirmo reizi pagriezt velotrenažieri. Skriet vēl grūti, jo muskuļi ļoti ātri piedzenas. Kad kļūs siltāks, sākšu skriet stadionā. Gribētu vasarā pirms Čempionu līgas kvalifikācijas sākt spēlēt, vismaz uz dažām minūtēm, bet to ir grūti plānot. Paldies Dievam tagad viss ir labi, stabili.

Šo slimību var izārstēt vai tikai apārstēt un iemācīties sadzīvot?

Var izārstēt. Dakterei vīrs arī ir hematologs, lietuvietis un esot ārstējis divus basketbolistus ar šādu diagnozi. Viņiem viss kārtībā un joprojām spēlē, arī citu sporta veidu pārstāvji. Viņa arī saka, ka, ja izārstē, slimība vairs neatgriežas.

Teici, ka izskanēja versijas par ļoti dārgām zālēm. Kā tas atrisinājās un cik vispār sociāli aizsargāts ir futbolists?

Visu apmaksāja valsts, man pašam izdevumi bija minimāli. Pabalstus nekādus nesaņemu, paldies Jūrmalas “Spartakam”, ka maksā man algu un finansiālā ziņā problēmu nav.

Tu esi teicis, ka labu futbolistu raksturo gudrība, organizētība un cīņasspars. Tev ir pilns komplekts?

Domāju, ka jā. Īpaši cīņasspars pēc šādām likstām, tas padara spēcīgāku.

Ko tev vēl bez veselības novēlēt?

Veiksmi. Bet veselība ir pats galvenais, viss pārējais ir nenozīmīgs, tu to vari kaut kā vismaz ietekmēt un mainīt.

Edgars Vardanjans

Dzimis 1993. gada 9. maijā

Futbolists, pozīcija – pussargs

Klubs: Jūrmalas “Spartaks”

Latvijas čempions (2017.)

Latvijas izlasē: četras spēles, debija 2017. gadā pret Portugāli

Absolvējis Latvijas Universitāti, finanšu menedžmentu

LA.lv