Kultūra
Māksla

Māja, kuru uzcelsim mēs. Eduards Dorofejevs vērtē izstādi “Academia”0


Vietas gars neapšaubāmi ir viens no šīs izstādes varoņiem, kurš skaidri norāda, cik mūsdienu mākslai svarīgi ne tikai "kas" un "kā", bet arī "kur".
Vietas gars neapšaubāmi ir viens no šīs izstādes varoņiem, kurš skaidri norāda, cik mūsdienu mākslai svarīgi ne tikai "kas" un "kā", bet arī "kur".
Foto: Timurs Subhankulovs

Ar patiesu prieku Latvijas Mākslas akadēmijas simtās jubilejas gadā var konstatēt, ka akadēmija gan strauji mainās, gan aug mūsu acu priekšā. Šovasar jau varēja redzēt, cik viegli – gluži kā ūdens – jauno mākslinieku diplomdarbu skate var aizpildīt visas brīvās telpas iespaidīgajā bijušajā LU Bioloģijas fakultātes ēkā. Rudenī akadēmijas radošais gars ienesis jaunības enerģiju izstāžu zālē “Arsenāls” ar vērienīgu izstādi “Academia”.

Šāda ekspansija ārpus alma mater sienām nozīmē to, ka telpas kļūst par šauru ne tikai fiziskai darbu eksponēšanai, bet arī idejām, kas aizvien biežāk prasa no studentiem starpdisciplinārus risinājumus. Jebkurā gadījumā, ja sienas vai rāmji spiež, tas nozīmē, ka iekšpusē kaut kas aug un attīstās.

Pēc savas būtības jebkura mākslas augstskola ir attālināta radiniece tām 16. gs. itāļu akadēmijām, kuras pirmo reizi mēģināja izstrādāt eklektisku, bet universālu pieeju teorētisku un praktisku māksliniecisku zināšanu nodošanai no vienas paaudzes nākamajai. Kopš tiem laikiem vārdi “akadēmija” un “akadēmisks” savā ikdienišķajā vulgarizētajā nozīmē ir apauguši ar neglaimojošām asociācijām, proti, vecmodīgumu un konservatīvismu pretstatā jauniem avangardistiskiem meklējumiem.

Bet tajā pašā laikā bez akadēmijas kā racionāli veidotas sistēmas nekādi nopietni mākslas procesi vispār nav iespējami,

ko mēs labi redzam Latvijas mākslas vēsturē, atskatoties uz 19. gadsimtu. Toreiz, lai piepildītu sapni par profesionālu mākslinieka karjeru, jauniem censoņiem bija jādodas pa taisno uz Sanktpēterburgu, lolojot ideju pašiem par savu savu mākslas akadēmiju.

Tāpēc akadēmija māksliniekiem vienlaikus var eksistēt kā sapnis un lāsts, kā tāda stīga, kura skan, un šī vibrācija to deformē. Kāds cenšas šo stīgu pievilkt stingrāk, bet kāds pārraut, veidojot konfliktu starp tieksmi pēc kārtības un tās noliegšanu.

Jau pats izstādes nosaukums “Academia” simboliski norāda uz ideālu vīziju par nākotnes attīstību, par atgriešanos pie Platona akadēmijas brīvās gaisotnes, ko kādreiz baudīja olīvu dārza ielokā netālu no Atēnām tie, kas apņēmās veltīt dzīves laiku gudrības meklējumiem. Izstādes scenogrāfija ļoti veiksmīgi “Arsenāla” sienās uzbūrusi šīs radošās atmosfēras portatīvo moduli.

Koka karkasa konstrukcija sadala telpu divos līmeņos, kur tuvāk velvēm otrajā stāvā tikušas izveidotas terases ar krēsliem, augiem un brīvām platībām, lai rīkotu sarunas ar interesantiem viesiem un atstātu vietu jebkuram, kurš grib uz brīdi palikt netraucēts divatā ar savām pārdomām.

Pretstatā otrā stāva tukšumam pirmais stāvs mudž radošā nemierā. Sadalītas neskaitāmās atvērta tipa šūnās, izstāžu zāles pārtapušas arī par mākslinieku darbnīcām, kur skatītājiem tiek prezentēts ne vien rezultāts, bet arī mākslas darba tapšanas process. Tāpēc vietas gars neapšaubāmi ir viens no šīs izstādes varoņiem, kurš skaidri norāda, cik mūsdienu mākslai svarīgi ne tikai “kas” un “kā”, bet arī “kur”.

Būtiska izstādes noskaņas sastāvdaļa ir sapnis par akadēmiju kā radošo cilvēku komūnu.

Neskatoties uz jebkura mākslinieka izteikti individuālistisko pozīciju, kas bieži robežojas ar egocentrismu, jauno mākslinieku vidū ir ļoti izteikta piederības un kopienas sajūta. Šī ģimenes atmosfēra izstādē jūtama katrā darbā.

Šeit nav dalījuma atsevišķās mākslas nozarēs un fakultātēs, nav hierarhijas un nav sienu, kas atdala vienu darbu no otra. Sienas kā jebkura virsma tikai ierobežo un uzkrāj pagātnes slāņus, bet šeit top nākotne, un tai daudz svarīgāk veidot savstarpējus sakarus, kam sienas nav vajadzīgas un pietiek tikai ar balstiem. Tas ir līdzīgi, kā vērot jauniešu grupu parkā, kur katrs dzīvo sava telefona ekrānā.

Paradoksāli, bet viņi nepaliek katrs savā vientulībā, bet piedzīvo kopējo iesaistīšanās sajūtu pasaules tīklā.

Izstāžu zālē “Arsenāls” spilgtas jaunas individualitātes sanākušas kopā, lai arī izjustu savu kolektīvo radošo spēku, brīva fantāzijas lidojuma burvestību un tiesības uz jebkādu eksperimentu, kamēr tu jūti drošu akadēmijas aizmuguri un draugu atbalstu. Varbūt tieši tāpēc šie jaunie mākslinieki nebaidās savos darbos atklāti runāt par visu, kas viņus interesē vai satrauc.

Galvenokārt, protams, runāt par sevi un savu vietu šajā pasaulē. Šaubas, kompleksu labirinti, pašanalīze un pašironija, interese par savu ķermeni, seksualitāti un eksistenciāliem jautājumiem. Vecus stereotipus jaunie mākslinieki maina pret jauniem stereotipiem un noputējušus kultus pret laikmetīgām apsēstībām.

Kopējā tendence veidot scenogrāfiski plastiskas instalācijas, šķiet, vislabāk atbilst jaunu cilvēku domāšanas veidam, kas no sadrumstalotas informācijas un iespaidu plūsmas nevar salikt viengabalainu pasaules modeli. Kustība un trauksme ir jaunā prāta svarīgākās īpašības, un tieši šīs kvalitātes padara izstādi “Academia” tik dzīvu un labā nozīmē anarhisku.

Saistītie raksti

Latvijas Mākslas akadēmijai, atrodot īstu kopsaucēju savai jubilejas izstādei, izdevies nevis atskaitīties par mācību procesa pedagoģiskajiem panākumiem vai uzticību tradīcijām, bet parādīt to akadēmijas garu, kas padara šo augstskolu par unikālu ģimeni, kur mākslinieki konkurē nevis savā starpā, bet ar tām apkārtējās dzīves izpausmēm, kas noliedz radošumu kā tādu.

Māja, kuru uzcelsim mēs
LA.lv