×
Mobilā versija
Brīdinājums +20.1°C
Viktors, Nils
Pirmdiena, 18. jūnijs, 2018
18. februāris, 2018
Drukāt

Aigars Bikše: Esmu kā Siguldas senleja (6)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Aigars Bikše

Pēc nepilnas nedēļas, 22. februārī, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” atklās vienu no lielajiem Latvijas simtgades pasākumiem vizuālās mākslas jomā “Nākotnes valsts”. Savukārt jau šobrīd Rīgas Mākslas telpā apskatāma cita simtgades izstāde “Cilme”. Abās piedalās arī tēlnieks, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors AIGARS BIKŠE.

Izstāžu zālē “Arsenāls” darbi rit pilnā sparā, un pagaidām vēl nav iespējams pateikt, kādu tieši ieraudzīsim nākotnes valsti izstādē, kuras darbus kuratore Elita Ansone speciāli pasūtinājusi māksliniekiem. Taču Aigars Bikše aicina uztvert simtgadi vieglāk, uz to mudinot arī savā izvēlētajā Hermafrodīta tēlā.

Kāda tad būs nākotnes valsts, kuru ieraudzīsim izstādē?

A. Bikše: Vispār jau cilvēks vienmēr dzīvo tagadnē. Zinātnieki konstatējuši, ka cilvēks domā par nākotni ar to pašu smadzeņu daļu, ar kuru atceras pagātni, man tas šķiet ļoti zīmīgi. Un vēl man patīk lasīt izgudrotāju – kā Alberts Einšteins vai Nikola Tesla – autobiogrāfijas, un viņi atzīst, ka nav savus atklājumus izdomājuši, ka informācija kaut kādā veidā atnākusi un viņi to ieraudzījuši. Līdz ar to, man liekas, nākotnes jautājums ir nevis tas, ko mēs varam par nākotni izdomāt, bet gan kā varam atrast savu pieslēgumu tam lielajam apziņas laukam, kas nav izdomājams ar prātu.

Un kā ar mākslas darbiem, vai tie arī atnāk, pieslēdzoties kopējam enerģijas laukam?

Es domāju – jā, vismaz tad, ja centies neko īpaši nesadomāt, vienkārši iet tajā virzienā, kur tevi vada… Mākslas darbs jau parasti rodas materiālā. Hermafrodīts, piemēram, ir gatavots no priedes koka. Sāku pie tā strādāt, būdams Japānas rezidenču centrā, domāju par nākotnes cilvēku, par paradumiem visiem piekarināt kaut kādas identitāšu birkas. Tā man ienāca prātā hermafrodīta ideja – jūs jau noteikti zināt, ka Apgaismības laikā bija ideja par jauno, skaisto hermafrodītu…

Tieši gribēju pieminēt, ka konkrētais hermafrodīts nav nedz jauns, nedz skaists…

Jā, tā ir mana spēle par Eiropas kultūru, kas reiz bija jauna un vairs tāda nav. Runājot par pieminēto Austrumu kontekstu – reiz, apmeklējot templi Japānā, pamanīju: it kā Buda, bet ar krūtīm, un sāku izprašņāt, kāpēc tā. Man pastāstīja, ka vienā no Budas emanācijām viņš, būdams vīrietis, bet ļoti līdzcietīgs un maigs, arī fiziski pārveidojies par sievieti. Eiropā tā vēl joprojām ir tabu tēma, ko pavada milzīgs mulsums, bet Austrumu kultūrā šādi cilvēki ir sava veida svētums, un arī daudzās pirmskristīgajās kultūrās hermafrodītam ir pusdieva statuss, jo hermafrodīts ir ārpus vairošanās, izdzīvošanas riņķadanča – ārpus tās lietu kārtības, kurā dzīvojam. Bet es mēģinu radīt mākslas darbu, kam būtu pēc iespējas vieglāka vibrācija gan no formas, gan satura viedokļa, jo, atnākot skatītājam, radīsies pavisam jauns mākslas darbs, kuru pat nevaru prognozēt. Tas ir kā aizejot uz Siguldas senleju – katrs tur ierauga kaut ko pavisam citu. Vienu ainava vispār neaizkustinās, otrs nosēdēs stundām, apraudāsies un aizies mājās saviļņots. Es jau savā ziņā esmu tāda Siguldas senleja.

Savā ziņā jūs tomēr esat provocējošāks par Siguldas senleju, ja paskatāmies iepriekšējos darbus, kaut vai dažādos jaunavas Marijas tēlus, no kuriem viens nesen tika iznīcināts…

Protams, tajā ir atsauce uz kristietības tradīciju gan krāsu ziņā, gan eksaltētajā noskaņā. Es jau arī reizēm piekarinu šādas vai tādas birkas citiem, jo daži cilvēki man šķiet negudri, viņu identitāte vai izpausmes nešķiet pieņemamas, taču es nedrīkstu nepieņemt viņu pārdzīvojuma patiesumu. Jo katru, lai kāds viņš mums šķistu, kādā brīdī piemeklē patiesa apgaismība. Tieši šo konfliktu arī gribēju izspēlēt, un tā nav nekāda ironizēšana. Ir lietas, kas man pašam šķiet mulsinošas un provocējošas, un ar tām provocēju arī skatītāju: “Kas te notiek? Ko man rāda? Es nejūtos ērti kaut ko tādu skatīties!” – un tomēr tas ir garīgas ekstāzes brīdis, par kuru neesam gatavi teikt: “Nē! Tas nav patiess.”

Šī izstāde ir Latvijas simtgades pasākums…

… Drīkst, es uzreiz pārtraukšu? Veidojot šo darbu, par simtgadi vispār nedomāju, jo gadi, jubilejas arī ir birkas, ko piekarinām – simts gadi, 50 gadi, 15 gadi. Protams, par to var domāt, bet man liekas, mēs pārāk lielu nozīmi piešķiram cipariem. Latvija taču nav tikai simt gadus veca, baltu kultūra pastāvējusi jau daudz senāk. Saprotu, tas ir mārketinga jautājums, jubilejas jāsvin, bet pats neesmu masu pasākumu cienītājs, mani vienmēr vairāk interesējis viena cilvēka personiskais pārdzīvojums.

Es arī domāju – simtgade ir forša, ja tai neuzliek pārmērīgu svarīgumu. Jādzīvo vieglāk. Citādi šobrīd izturamies pret Latviju kā tādu vecu vecenīti – nu tik visi nāk ciemos, apsveic un domā, vai izvilks līdz 101. dzimšanas dienai… Visi sēž stīvi un pat nepajoko.

Man arī šķiet, ka simtgade kā starptautisks mārketinga rīks ir ļoti laba lieta. No otras puses, runājot ar cilvēkiem, pat šis vārds nereti raisa visai negatīvu refleksu.

Man jau šķiet, ka šī izstāde nav tāds gadījums, mēs visam cenšamies pieiet viegli, tāpēc arī piekritu piedalīties. Tik un tā, tikko pasaki, ka tā ir simtgades pasākums, tā visi jau, krustus mezdami, skrien uz mežu. Un tas ir šausmīgi, tā ir milzīga kļūda no to cilvēku puses, kuri atbild par komunikāciju. Es gan negribu pārmēru kritizēt simtgades programmas veidotājus, jo pats no savas pieredzes zinu, ka darīt ir daudz grūtāk nekā kritizēt. Varbūt vienkārši jāatslābinās, vajag nomest to briesmīgo atbildības nastu? Simtgade taču ir svētki, tas ir brīnišķīgi! Iespējams, vaina pašā ciparā – ja tā būtu, piemēram, 170. jubileja, uztvere būtu pavisam citāda, bet tagad refleksīvi salīdzinām šo skaitli ar cilvēka mūžu, un cilvēkam, protams, simts gadi ir dziļš vecums, kad sen jau jāpārdomā attiecības ar mūžību… Bet valstij simtgade ir bērna vecums, ir taču valstis, kurām ir daudzi simti gadu.

Sociālajos tīklos bija vēstule par simtgades līdzekļu ziedošanu vēža slimnieku ārstēšanai. Rūpju nomāktais cilvēks teiks: man bērni jāizaudzina, veselība klibo, nodokļi vispār vairs nav saprotami, bet jūs te par vieglumu…

Es jau domāju, cilvēks, plānojot ģimenes budžetu, ņem vērā, ka vecaimātei vajag zāles, bērniem jātiek uz skolu, bet, ja viņš neaizies uz koncertu, teātri, nenopirks kādu grāmatu, ko izlasīt… Priekš kam tad vispār dzīvot? Es domāju, nevienam nav nekas pret Rīgas svētkiem, tur neviens neskrien virsū un nekliedz: dodiet visu naudu vēža slimniekiem un grūtdieņiem! Skaidrs, ka slimnieki jāārstē, grūtdieņi jāatbalsta, bet vai tad viss tikai tam vien? Es jau domāju, šajā gadījumā cilvēki uzvelkas ne tāpēc, ka negribētu, lai top jauni skaņdarbi vai koncerti, teātra izrādes vai filmas. Nu jau pat kultūras personības kritizē simtgades norises – Raimonds Pauls izteica savas domas, šonedēļ Zaiga Gaile balvas “Kilograms kultūras” pasniegšanas ceremonijā runāja, ka simtgades nauda tiek nepareizi tērēta. Un nav jau tā, ka būtu konkrēti skaitļi zināmi, kur kas nepareizi iztērēts, taču sajūta tāda, ka nav pareizi. Kāpēc viss tik šķībi aizgājis? Nesaprotu.

Varbūt tāpēc, ka no augšas tika pateikts: būs Latvijas simtgade, jums rādīs to, to un vēl šito. Un sabiedrība sašutusi: kāpēc mums nepajautāja, vai to vispār gribam?

Domāju, jā, daudzi cilvēki simtgadi neuztver kā savu notikumu, bet redz, ka nauda tur tiek tērēta, gadās pa kādai neveiksmei, kā tās pašas Ļeņina bikses (Šādu apzīmējumu ieguvuši digitālie Goda vārti Elizabetes un Brīvības ielas stūrī. – L.K.-Š.) vai dimanta oliņas, un tad viņi pavisam saskaišas. Es tieši tās sajūtas dēļ neesmu centies pieteikties nekādos simtgades sarīkojumos, turklāt man šobrīd daudz citu darbu un es arī diezin ko nemīlu ciparus. Mūsu ģimenē ir pat joks, ka es divreiz nosvinēju 36. dzimšanas dienu, jo neatcerējos, cik īsti man paliek. Tu esi tas, kas esi, vai tie cipari tik svarīgi? Man nav svarīgi. Protams, ir forši, ka var nosvinēt, ka draugi sanāk kopā, un arī valstij svarīgi, bet tas jādara ar prieku, lai visi dabū sajūtu, ka ir piedalījušies.

 

Vērts redzēt

Izstāde “Nākotnes valsts” būs apskatāma no 23. februāra līdz 20. maijam LNMM izstāžu zālē “Arsenāls”.

Tajā vēl piedalīsies Artūrs Arnis, Izolde Cēsniece, Ivars Drulle, Andris Eglītis, Miķelis Fišers, Gints Gabrāns, Atis Jākobsons, Ernests Kļaviņš, Liene Mackus, Katrīna Neiburga, Leonards Laganovskis u. c.

Latvijas Mākslas akadēmijas projekta “”Cilme” / audums kā koncepcija un materiāls Latvijas identitātē” starpdisciplinārā izstāde līdz 18. martam ir apskatāma Rīgas mākslas telpā (Kungu ielā 3).

Tajā izstādīti ap 50 darbu, kas veidoti dažādos mākslas medijos, kuros risināti ar nacionālo tematiku saistīti stāsti.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Visi Bikšes darbi izraisa nepatiku.

  2. Abi ar gaileni uz augšu pasisti…

  3. Nekā asprātīga, nodrāztas jēlības.

  4. Tu esi ķēmu kalējs, Bikše.

  5. vecis ar pupiem

Draugiem Facebook Twitter Google+