Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
8. oktobris, 2013
Drukāt

Igauņu arhitekte Sīri Valnere: Esmu pozitīvi greizsirdīga uz latviešiem 


Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Sīri Valnere Igaunijā ir spilgta jaunās paaudzes arhitekte – kopā ar kolēģiem viņa īsā laikā spējusi radīt ēkas, kas raksturo kaimiņvalsts jauno arhitektūru. 2008. gadā Sīri Valnere ieguva Igaunijas Jaunā arhitekta titulu. Viņas ievērojamāko veikumu vidū ir arī augsti novērtētais Igaunijas Okupācijas muzeja projekts Tallinā. Mūsu sarunā, kas ris Pasaules arhitektūras dienas noskaņās, Sīri Valnere pauž patīkamu pārsteigumu par Latvijas arhitektūras izaugsmi, slavē Žaņa Lipkes memoriālu kā arhitektu mūža darbu, kā arī uzsver Rīgas un Tallinas līdzīgās alkas pēc ūdeņu iekļaušanas pilsētvidē.

– Pretstatā Latvijas Okupācijas muzejam Igaunijas Okupācijas muzejs izvietots gaišās telpās. Kāpēc toreiz izvēlējāties šādu risinājumu?


S. Valnere: – Tolaik, kad veidojām muzeju, sapratām, ka tam no ārpuses nevajag tieši atainot to, kas atrodas iekšienē, un ka tai nav jābūt depresīvai vietai. Mūsu uzstādījums bija – jūs ienākat muzejā un esat mūsdienu pilsētas daļa. Vēstījums ir šāds – labi, mums bija šāda vēsture, mums tā nav jāaizmirst, taču mums ir jāskatās nākotnē.

– Latvijas Okupācijas muzejs šobrīd ir pārbūves gaidās. Kā jūs vērtējat muzeja pašreizējās ēkas arhitektūru?


– Domāju, ka Latvijas Okupācijas muzeja ēka ataino vēl vienu iespēju, kā var veidot šādus traģiskiem vēstures notikumiem, piemēram, holokaustam, veltītus muzejus. Par šo ēku nedomāju neko negatīvu, tās arhitektoniskais risinājums vienkārši ir cits izpausmes veids. Šajā gadījumā ēka vēl pastiprina traģiskuma izjūtu. Turklāt tā funkcionāli labi iekļaujas Vecrīgas vidē.

– Vai vispār pasaulē pastāv kāds paraugs, pēc kura būtu jāveido okupācijas un holokausta muzeji un memoriāli?


– Arhitektūrā nav iespējams viens pareizais risinājums. Tas vienmēr būs atkarīgs no tā, ko arhitekts vēlas sasniegt un ko viņš domā. Nevaru teikt, ka viens izpausmes veids būtu labāks par otru. Tomēr esmu pārliecināta par ko citu – man ļoti nepatīk, ja ēka saka priekšā, kā man jājūtas. Vēlos būt brīva un pati izteikt spriedumus, tādēļ man nepatīk kontrolējoša vide. Izteikts šādas kontrolējošas vides piemērs ir lielveikali, kas veidoti tā, lai jūs nopirktu pēc iespējas vairāk lietu.

– Galvenais un iepriecinošākais secinājums pēc šā gada Latvijas arhitektūras gada balvas skates bija, ka aizvien vairāk arhitektoniski izcilu un visai sabiedrībai vērtīgu darbu top ārpus Rīgas. Vai kas līdzīgs ir vērojams arī Igaunijā?


– Igaunijai ir vēl vairāk raksturīgi, ka ļoti modernas ēkas tiek celtas ārpus Tallinas. Šāda tendence pie mums skaidrojama ar to, ka situācijā, kad kādā vietā iecerēts būvēt sabiedriskas nozīmes ēku, projektētājiem jāsaskaras ar lielu konkurenci. Iedvesmojošs paraugs tam ir, piemēram, Ceļu muzejs, kas atrodas dienvidos no Tartu.

– Esat darbojusies Latvijas arhitektūras Gada skates starptautiskajā žūrijā. Kā vērtējat Latvijas arhitektūras attīstību pēdējos gados?


– Latvijā esmu bijusi daudzas reizes, taču šogad esmu īpaši pozitīvi iespaidojusies, redzot, kā Latvijā tiek īstenoti augsta līmeņa arhitektūras projekti. Jūs arhitektūras attīstībā esat spēruši lielu soli uz priekšu, lielāku nekā jebkad iepriekš. Pirms diviem trim gadiem domāju, ka Latvijas arhitektūra ir kaut kas, taču toreiz pat nevarēju iedomāties, ka tās attīstība izvērsīsies par kaut ko tik aizraujošu un iespaidīgu, ka kļūšu pat nedaudz greizsirdīga. Tagad tāda esmu pozitīvā ziņā, domājot par latviešu arhitektūru. Jūtu, ka radošie cilvēki Latvijā iedvesmojas cits no cita, un arī es iedvesmojos no viņiem.

No latviešu pēdējā gada sasniegumiem man patīk Saldus mūzikas skolas arhitektoniskais risinājums. (Tā autori biroja “Made” arhitekti Miķelis Putrāms, Linda Krūmiņa, Evelīna Ozola, Uldis Sedlovs, Liena Amoliņa šogad Latvijas Arhitektūras gada skatē ieguva Lielo balvu. – Red.) Skolas ēka rada spēcīgu un pozitīvu iespaidu arī uz jaunajiem cilvēkiem, kas tur mācās un spēlē mūziku. Iedvesmojošs ir arī ebreju glābēja Žaņa Lipkes muzejs. (To veidojusi arhitektu grupa Zaigas Gailes vadībā. – Red.)

– Mēs Latvijā mēdzam iekaist diezgan sīvos strīdos par jaunajiem arhitektūras projektiem. Kā Igaunijā notiek diskusija starp sabiedrību un arhitektiem?


– Arī pie mums tā noris aktīvi. Pēdējos gados vietējie iedzīvotāji aktīvi piedalās ar viņu dzīves vietu saistīto arhitektūras ieceru apspriešanā. Daudzi jaunie arhitekti paši nāk no šīm kopienām un ar sev piemītošo oriģinālo skatījumu maina ierasto vidi. Kopumā novērojams, ka arhitekti vairāk domā par savu atbildību pret sabiedrību. Jo sevišķi tas jūtams Tallinā, kur vērojama strauja attīstība. Igaunija ir ļoti maza, mums ir tikai viena liela pilsēta. Var pavadīt visu mūžu, domājot, kā atrast labāko risinājumu, lai panāktu arhitektu un sabiedrības sadarbību. Taču arhitektiem ir jāiemācās runāt ar cilvēkiem – tas būtu pirmais solis. Šīs sarunas nepieciešamība noteikti nav tikai Latvijas vai Igaunijas jautājums, tā ir globāla tendence. Jo arhitekti pārāk ilgi sēdējuši birojos un vairāk domājuši par ēkām, nevis cilvēkiem.

– Pirms kāda laika diskutējām, kas ir Rīgas arhitektūras identitāte, un secinājām, ka tās pamatā ir dabas radītā Daugava un cilvēku veidotais Brīvības lielceļš. Kā jūs raksturotu Tallinas arhitektūras identitāti?


– Pēdējos gadu desmitos igauņi sāk atklāt, ko nozīmē dzīvot pilsētā. Tomēr Tallina nevar būt līdzīga Rietumeiropas pilsētām. Mums vairāk raksturīga lauku un pilsētas dzīves sinerģija. Tallinā izaicinājums vienmēr bijis atvērt pieeju jūrai, līdzīga tendence raksturīga arī Rīgai, jo arī jūs vēlaties vairāk izmantot Daugavas piekrasti. Tallinā jūras piekrasti cilvēkiem vairāk pieejamu dara nesen atklātā hidroplānu osta un tās angāri.

– Esmu novērojis, ka Tallinas centrs, jo sevišķi pie Viru laukuma, ir līdzīgs dažiem rajoniem Stokholmas centrā…


– Tallina vispār ir apbūvēta haotiski, un jūsu minētā vieta ir liela neveiksme. Ja vaicāsit citiem Igaunijas arhitektiem, viņi neteiks, ka Tallinā būtu veiksmīgi izvietotas augstceltnes. Skatoties no attāluma, piemēram, no skatu laukuma, var šķist, ka viss izskatās harmoniski. Taču tam nav nozīmes. Galvenais jautājums ir par to, kā izmantot telpu ap šīm ēkām, lai cilvēki justos ērti. Mūsdienu arhitektūra nav domāta aplūkošanai, bet lietošanai un dzīvošanai.

– Kā Igaunijā risina jautājumu ar padomju laiku paneļmāju iekļaušanu pilsētvidē?


– No šādām mājām sastāv trešdaļa Tallinas. Visas šīs vietas izskatās līdzīgi, bet, ja sākam tās uzlabot, katram gadījumam jāpieiet atsevišķi. Dažviet var palīdzēt māju sablīvēšana un tradicionālās urbānās un ielu vides veidošana. Citas vietas vairāk iegūs no pretējas pieejas. Pēdējā laikā Tallinā esam novērojuši, ka tradicionālos rajonos vietējie cilvēki var būt ļoti ietekmīgs spēks, lai veicinātu uzlabojumus pilsētvidē. Bet ir gandrīz neiespējami attīstīt kopienas sajūtu padomju laika rajonos. Jo modernais atvērtais plānojums iet roku rokā ar padomju laikiem, veidojot pasīvus pilsoņus.

– Latvijā šobrīd ir aktīva kustība, atjaunojot koka ēkas – piemēri tam ir Kalnciema kvartāls Rīgā un koka ēku rekonstrukcija Kuldīgā. Kādas tendences koka arhitektūras mantojuma jomā vērojamas Igaunijā?


– Tā ir arī Igaunijā. Mums ir daudz koka māju rajonu, un tie kļūst aizvien iecienītāki dzīvošanai un atpūtai. Igaunijā koka ēkas būvēja cilvēki, kas no laukiem pārvācās uz pilsētu un kļuva par pirmo urbāno Igaunijas paaudzi. Izskatās, ka viņiem bijusi pareiza pieeja, jo arhitektoniskais apjoms un vieglais dzīvesstils, ko mūsdienās piedāvā šie kvartāli, ir īstais risinājums tik mazām valstīm kā Igaunija un Latvija.

Radošā vizītkarte



SĪRI VALNERE


Dzimusi 1972. gadā.

Studējusi arhitektūru Igaunijas Mākslas akadēmijā, Dānijas Starptautiskajā studiju programmā Kopenhāgenā un Virdžīnijas Politehniskajā institūtā ASV.

2003. gadā izveidojusi arhitektu biroju “Kavakava”, kurā darbojas tikai kolēģes sievietes.

Ievērojamākie darbi – Okupācijas muzejs Tallinā (2003), vieglatlētikas halle Lāsnamē rajonā Tallinā (2003), Valimegi kāpnes Rakverē (2005), skolas sporta zāle Pērnavā (2005), bērnudārzs “Lotte” Tartu (2008), Tartu veselības aprūpes koledža (2011), Narvas koledža (2011).

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+