Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
24. septembris, 2013
Drukāt

Guntis Belēvičs: Pirms pārkāpjam uz lielā eiro kuģa


Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

1865. gadā vienotu valūtu mēģināja ieviest Latīņu monetārā savienība – eirozonā tagad līdzīgas problēmas
.

 

Mēs visai drīz – pēc četriem mēnešiem – “pārkāpsim no mūsu mazās laiviņas uz lielu aviācijas bāzes kuģi”, atgādina Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. 2014. gada 1. janvārī būs sasniegts mūsu politiķu mērķis un notiks viņu gribētā pāreja no lata uz eiro. Rimšēviča kungs mūs gan mierina, ka tā būšot drošāk gadījumā, ja jūra sāktu stipri viļņoties vai pat, lai Dievs nedod, izceltos vētra. Vai lai tam noticam? Pameklēsim atbildi vēsturē.

 

Pirmais mēģinājums

Pirmais, bet sen aizmirstais Eiropas monetārās sistēmas ieviešanas mēģinājums bija Latīņu monetārā savienība ( monetaire latine) jeb LMS. To 1865. gada 23. decembrī dibināja četras valstis: Francija, Beļģija, Itālija un Šveice. LMS dibināšanas brīdī šajās valstīs dzīvoja 65 miljoni cilvēku. Trīs gadus vēlāk tajā iestājās Grieķija. Savienība pastāvēja līdz 1914. gadam, bet formāli – līdz 1926. gada 31. decembrim.

Arī LMS neradās tukšā vietā. Francija bija otrā valsts pasaulē (aiz ASV), kas 1795. gadā ieviesa decimālo naudu – vienā frankā (fr) bija 100 santīmu. Sudraba monētas tika kaltas tā, lai 1 fr svērtu precīzi 5 g 900/1000 sudraba, tātad saturētu 4,5 g tīra sudraba. Attiecīgi 5 frs svēra 25 gramus 900/1000 sudraba. Tika kaltas arī noteiktu nominālu zelta monētas (100 frs, 50 frs, 20 frs, 10 frs, 5 frs). Toreiz ieviestā vērtību attiecība zeltam pret sudrabu bija 1:15,5. Tāpēc zelta 5 frs monēta svēra 1,61 g 900/1000 zelta, bet attiecīgi 50 frs monēta svēra 16,13 g tādas pašas proves zelta.

Šo Francijas vienkāršo un pārskatāmo sistēmu drīz vien pārņēma kaimiņvalstis – Beļģija un Šveice. Uz Itāliju šo sistēmu jau gatavu aizveda Napoleons savā 1796./1797.gada karagājienā. Līdz ar to jau pirms LMS nodibināšanas virknē valstu bija izveidojušies līdzīgi nosacījumi.

LMS dibinātāju nolūks bija gluži tāds pats kā tagad eirozonai – dalībvalstīm tika solītas ekonomiskās priekšrocības: nebūs jātērē nauda valūtas spekulantiem (tagad šos izdevumus sauc par naudas konvertācijas izdevumiem), ekonomika plauks un zels, jo starptautiskā tirdzniecība kļūs vieglāka, tostarp arī atvieglotās pieejas dēļ globālajiem finanšu tirgiem.

 

Monetāro savienību dibināja Napoleona pilī

LMS dibināšanas konferenci sasauca 1865. gada 20. novembrī Parīzē Francijas Ārlietu ministrijā, kas atradās karaļa Napoleona III pilī. Uz to ieradās četru valstu: Francijas, Beļģijas, Itālijas un Šveices pārstāvji. Delegāti strādāja ilgāk par mēnesi, līdz 1865. gada 23. decembrī tika pieteikta pirmā Eiropas monetārā savienība, ko noformēja ar rakstisku līgumu.

Katras dalībvalsts nauda saglabāja savu nosaukumu (Francijā, Beļģijā un Šveicē palika franki, Itālijā – liras, pēc savas vēlākās iestāšanās Grieķija saglabāja drahmas). Starp valūtām ieviesa stabilu maiņas kursu 1:1. Dalībvalstu centrālajām bankām un visām oficiālajām kasēm bija pienākums pieņemt citu dalībvalstu naudu, bet tikai monētas no sudraba un zelta. Papīra naudu neuzskatīja par naudu.

Ideja šķita lieliska. Starptautiskā prese bija sajūsmā. Britu “The Times” jaundibināto savienību dēvēja par “nozīmīgu panākumu Eiropas civilizācijas attīstībā”, “Economist” vairs nesaskatīja nekādu iemeslu, kāpēc pēc šā notikuma katrai valstij vēl vajadzētu savu valūtu. Bet “Edinburgh Review” sajūsmināta rakstīja, ka nu “ceļotājs no Antverpenes līdz pat Brindisi (pilsēta uz Itālijas “papēža”) varēs maksāt ar vienu un to pašu monētu bez maiņas klapatām un 
riska”.

Konferences namatēvam Francijas Padomes viceprezidentam Feliksam Parjē bija daudz tālejošāki mērķi par kopīgo Eiropas naudu.

Monetārā savienība viņam bija tikai pirmais solis ceļā uz Eiropas Savienību (ES) ar kopīgu valūtu, kurai pat bija izdomāts nosaukums “Europa”. Viņš sapņoja par federālu valsti, kuru vadītu Eiropas Parlamenta (EP) ievēlēta Eiropas Komisija.

Tieši trīs gadus vēlāk LMS iestājās Grieķija. Laika gaitā savienībai pievienojās vēl virkne valstu, pārņemot tās monetāros standartus. Tās bija Somija, Vatikāns, Rumānija, Spānija, Serbija, Austroungārija, Bulgārija, Venecuēla, pat kolonijas – dāņu Rietumindija, beļģu Kongo, bet līgumu ar Latīņu monetāro savienību neparakstot. Tas netraucēja šo valstu zelta un sudraba monētām nonākt apritē savienības dalībvalstīs, jo pircēji un veikalnieki tās labprāt pieņēma.

Vācija un Lielbritānija savienības ideju noraidīja, jo saprata, ka tas labi nebeigsies. Vācieši un briti uzskatīja, ka Latīņu monetārā savienība tikusi uzprojektēta nepareizi. Valūtas, protams, tika savienotas, bet valstis gribēja paturēt maksimumu no savas suverenitātes. Katrai valstij palika sava centrālā banka (CB), un katra CB varēja lemt, cik naudas laist apgrozībā. Šajā apstāklī savienības dibinātāji nesaskatīja nekādu problēmu. Zelta un sudraba sastāvs monētās un to svars katrā dalībvalstī taču tika noteikts vienāds.

Tajā pašā laikā tika piemirsta viena samērā jauna lieta – papīra nauda, jo pastāvēja uzskats, ka papīra nauda vispār nav nauda. It kā pamatoti, jo pēc savas būtības papīra nauda jeb banknote bija tikai CB parādzīme, kuru banka solīja apmainīt pret attiecīgu daudzumu zelta vai sudraba monētu. Tieši papīra nauda, kas tika “grābta no zila gaisa”, bija tā, kas sagrāva pirmo, lai arī ļoti skaisti iecerēto Eiropas kopīgās naudas ieceri.

 

Grieķijas bankrots 1893. gadā

Itālija jau kopš tās dibināšanas (1863. g.) mocījās ar hronisku valsts parādu. Lai izvairītos no bankrota, Itālijas CB drukāja papīra naudu. Tas noveda pie inflācijas. Itālijas zelta un sudraba monētas migrēja uz kaimiņvalstīm, jo par tām tur varēja nopirkt vairāk preču. Izveidojās situācija, kad Francijā un Beļģijā itāļu zelta liras bija vērtīgākas nekā pašā Itālijā. Itāļu zelta un sudraba monētu masīvais pieplūdums ātri noveda pie inflācijas arī Francijā un Beļģijā, jo tur pēkšņi apritē bija vairāk naudas, nekā ekonomikai nepieciešams.

Problēma īpaši saasinājās, kad Itālijas piemēram sekoja Grieķija.

ASV finanšu eksperts Henrijs Parkers Viliss rakstīja: “Grieķija nekādā gadījumā nav vēlama monetārās savienības locekle. Valsts ir nožēlojamā stāvoklī: ekonomika nenopietna, no politiskiem strīdiem paralizēta un finansiāli korumpēta, nodokļu sistēma neefektīva.” To viņš teica nevis 2001. gada janvārī, kad Grieķiju uzņēma eirozonā, bet gan 100 gadus agrāk.

Toreiz Grieķija bija nabadzīga agrāra valsts, kas nemitīgi kāvās ar bankrota draudiem. Jaunās demokrātiskās Grieķijas partijas pirms katrām vēlēšanām solīja tautai lielas dāvanas. Grieķi sāka būvēt infrastruktūras objektus: kanālus un dzelzceļu – visu to, ko nevarēja atļauties, tāpat kā olimpiskās spēles 1896. gadā.

Nereti dzird sakām, ka valsts nevar bankrotēt. Var! Grieķija bankrotēja 1893. gadā! Apmaiņā pret parādu norakstīšanu 
Atēnas bija spiestas ļaut, lai grieķu valsts ekonomiskās un fiskālās reformas uzrauga ārvalstu eksperti. Tā kā Grieķijai visi parādi atlaisti netika, tā čakli drukāja papīra naudu, līdz destabilizēja visu Latīņu monetāro savienību. Grieķiju no savienības izmeta 1908. gadā, bet pēc parādu problēmas atrisināšanas 1910. gadā uzņēma atpakaļ. Turklāt Grieķija un Itālija arī blēdījās. Tika kaltas monētas neatļautos daudzumos un ar mazāku dārgmetāla daudzumu.

Līdzīgi kā tagad eirozonā, arī Latīņu monetārā savienība sašķēlās: no vienas puses bija ekonomiski stiprās un fiskāli disciplinētās ziemeļu valstis, visupirms jau Francija un Beļģija, bet no otras puses – blēdīgās parādnieces – dienvidnieces. Arī toreiz, tāpat kā tagad, dalībvalstis no kopīgās valūtas guva labumu, bet negribēja neko zaudēt no savas suverenitātes.

Valstis saglabāja savu autonomiju un varēja piekopt bezatbildīgu budžeta politiku, taisīt valsts parādus, un tas ierāva visu savienību krīzes bezdibenī. Drīz Parīzē un Briselē arvien vairāk cilvēku sāka pieprasīt izstāšanos no savienības vai tās darbības izbeigšanu. Beļģija 1885. gadā pat uz brīdi izstājās no LMS.

Tas, ka savienība neizjuka, bija saistīts ar ļoti lieliem paredzamajiem izjukšanas izdevumiem. Lielākā daļa itāļu un grieķu monētu bija nonākušas franču un beļģu īpašumā. Ja savienība izjuktu, liras un drahmas, lai arī no dārgmetāla, strauji zaudētu savu vērtību. Vājās dienvidu valstis bankrotētu, bet to bankrots izraisītu finanšu krīzi, kas pārsviestos arī uz ziemeļiem – Beļģiju un Franciju. Tāpēc de facto
Beļģija un Francija bija spiestas finansēt Itālijas un Grieķijas budžeta deficītu.

 

Savienības sabrukums

Tā arī pa īstam nefunkcionējusi, LMS eksistēja 60 gadus. Tā pat pārdzīvoja virkni ekonomisko krīžu, arī 19. gadsimta 70. gadu lielo depresiju. Tikai Pirmais pasaules karš un tam sekojošais ekonomikas sabrukums pielika tai punktu. Nāvējoša Latīņu monetārajai savienībai izrādījās milzīgā nepieciešamība pēc naudas Pirmā pasaules kara vajadzībām. Lai sagatavotos karam, arī pārējās dalībvalstis (izņemot Šveici) ķērās pie “naudas grābšanas no gaisa”, proti, pie papīra naudas drukāšanas milzīgos daudzumos, tādējādi atšķaidot savas naudas vērtību.

Karš sagrāva Eiropas ekonomiku, un kā sekas šai sagrāvei bija savienības sabrukums. Pirmais pasaules karš izputināja arī Skandināvu monetāro savienību, kuru 1872. gadā nodibināja Zviedrija un Dānija, vēlāk tajā iesaistījās arī Norvēģija. Kara laikā arī ziemeļu valstis attīstīja atšķirīgu naudas politiku, lai nosargātu katra savas nacionālās intereses.

Vēstures mācības, 
ko ignorē

EP deputāte Silvana Koha Mērina (Vācija, Brīvā demokrātiskā partija) ir veikusi zinātnisku pētījumu par LMS un tās sabrukšanas iemesliem. Viņa saskata LMS un eirozonai līdzīgas problēmas. Pirmā no šīm problēmām ir steiga. Viņa raksta, ka toreiz, tāpat kā tagad, bija vēlme iesaistīt savienībā pēc iespējas vairāk valstu, un tā tika aizsākta bez visaptverošiem noteikumiem, bez Centrālās bankas un citām centrālām institūcijām, bez sankciju iespējām.

Toreiz, tāpat kā tagad, sākotnējā sajūsma arī bija liela. Jo lietas, it īpaši sākumā, gāja kalnup. Bet, līdzko procesi vairs nesokas tik labi, tā izkapts trāpa pret vienu un to pašu akmeni – pret nacionālo valstu interesēm. Ir skaidrs, ka LMS sabruka tāpēc, ka tai nebija savas centrālās bankas (CB). Nacionālās valstis saglabāja katra savu CB un varēja emitēt papīra naudu.

Tagad eirozonai, protams, ir sava Centrālā banka (ECB). Lai arī ECB emitē daudz naudas, tās apjoms ir pavisam niecīgs salīdzinājumā ar to naudas apjomu, ko rada komercbankas. Tās to ģenerē elektroniski, “no zila gaisa”, katra kredīta izsniegšanas brīdī. Un šo procesu ES un ECB patlaban tikai mēģina iegrožot un “stingrāk uzraudzīt”.

Pēc Kohas Mērinas domām, mēģinājumam radīt kopīgu Eiropas naudu šoreiz vajadzētu beigties labi: nu ir izveidots funkcionējošs iekšējais tirgus ar kopīgiem likumiem, ir arī neatkarīga Eiropas Centrālā banka.

PILNU RAKSTA VERSIJU LASIET ŠEIT!

Pievienot komentāru

Zviedrijā atklās pasaulē pirmo ledus viesnīcu, kas darbosies visu gaduZviedrijā decembra vidū plānots atklāt pasaulē pirmo no ledus veidoto viesnīcu, kas darbosies visu gadu.
Draugiem Facebook Twitter Google+