Izglītība

Skolēnu apmaiņas programmas – dārgs, bet noderīgs prieks 16


Septiņpadsmit gadus vecā Tuāna Bildircina par iedzīvošanās problēmām Latvijā nesūdzas.
Septiņpadsmit gadus vecā Tuāna Bildircina par iedzīvošanās problēmām Latvijā nesūdzas.
Foto – Karīna Miezāja

“Dalība skolēnu apmaiņas programmā mani padarīja daudz patstāvīgāku, vairāk daru un izlemju pati. Mani vairs neapmulsina neordināras situācijas. Esmu uzlabojusi angļu valodas zināšanas un spēju komunicēt ar dažādu tautību cilvēkiem,” stāsta Annija Čistjakova, kas vienu no 11. klases semestriem pavadīja Austrālijā, mācoties privātskolā, kur izglītošanās sistēma bija pavisam citāda nekā Latvijā.

Annija ir tikai viena no vairāk nekā 400 Latvijas skolēniem, kura piedalījusies skolēnu apmaiņas pro­grammā, ko organizējusi starptautiskā bezpeļņas organizācija “AFS”, kas nu jau Latvijā darbojas 25 gadus.

Kā Cūkkārpas skolā

Programmas ietvaros 15 līdz 18 gadus veci bērni dodas uz kādu no vairāk nekā 50 “AFS” partnervalstīm, dzīvo kādā turienes ģimenē un mācās vietējā skolā. Skolu parasti piemeklē viesģimene, bieži vien tā ir skola, kurā mācās pārējie ģimenes bērni.

Tā bija arī Annijas gadījumā, tāpēc meitene nonāca privātskolā, kur katrs skolēns pats var izvēlēties apgūstamos mācību priekšmetus, tādējādi sastādot savu mācību plānu. Obligātas šajā skolā ir tikai angļu valodas un matemātikas stundas. Interesanti, ka skolēns pats izraugās, kādā līmenī katru mācību priekšmetu apgūs: zemā, vidējā vai augstā. “Līdz ar to nerodas tāda situācija kā Latvijā, kad daži skolēni netiek līdzi mācību vielai, bet citi toties garlaikojas, jo mācības viņiem par vieglu.” Taču minētās sistēmas dēļ skolā nav klašu. Skolēni sadalīti grupās, kurās ir dažāda vecuma skolēni. “Līdzīgi kā Harija Potera Cūkkārpas skolā,” smejas Annija.

Gads Austrālijā viņai palīdzējis sagatavoties studijām. Annija piebilst, ka vēl pirms pilngadības sasniegšanas uz ārzemēm nolēmusi doties tāpēc, ka bijusi droša, ka studēt gan vēlēsies Latvijā. Annija patlaban studē Rīgas Stradiņa Universitātes Farmācijas fakultātē.

Savukārt, braucot uz ārvalstīm studēt, vietējo vidi vairs nevar tik labi iepazīt, jo studenti parasti dzīvo kopmītnēs, nevis viesģimenēs.



Annija stāsta, ka vispirms ideja par mācībām ārzemēs radusies viņai pašai, taču vecāki nodomu atbalstījuši. Tieši Austrālija izraudzīta tāpēc, ka Annija vēlējusies doties uz valsti, kur runā angliski, lai uzlabotu tieši šīs valodas zināšanas.

“AFS Latvija” valdes loceklis Juris Rudzītis apmaiņas programmas dalībniekiem iesaka doties pēc iespējas tālāk no Latvijas, jo programmas mērķis ir iepazīt citas kultūras.

Tā kā mācību programmas valstīs mēdz būt atšķirīgas, apmaiņas skolēniem vienā klasē bieži vien nākas mācīties divreiz: vispirms uzņemošajā valstī un tad vēlreiz savā dzimtenē. Tā kā Annija Austrālijā pavadīja tikai pusgadu, viņai izdevās 11. klasi pabeigt kopā ar saviem klasesbiedriem, tomēr apmaiņas programmas dēļ neapmeklētās stundas bija jāatstrādā. “Arī tad, ja viens gads tiek it kā zaudēts, ir vērts piedalīties programmā. Jo patiesībā nevar teikt, ka kaut kas ir zaudēts. To, ka skolu nākas pabeigt gadu vēlāk, atsver iegūtā pieredze,” uzskata Annija.

Austrālijas ģimenē viņai bija pašai sava istaba. “Man tur bija sajūta, ka esmu mājās. Ar viesģimeni labi sapratāmies,” atceras Annija. Vecāki, protams, uztraucās, sūtot meitu tik tālu. Taču jau pirms Annijas aizbraukšanas vecākiem bija iespēja skype izrunāties ar Austrālijas viesģimeni, vismaz tādā veidā iepazīstot cilvēkus, kam uzticēs savu atvasi.

Viesģimene nepāraudzinās

J. Rudzītis stāsta, ka organizācija rūpīgi izvērtē gan viesģimeni, kas uzņem skolēnu, gan arī pašu jaunieti un viņa vecākus. Raugās, lai viesģimene spētu nodrošināt viesim drošu un samērā komfortablu apmešanos. Ārvalstu skolēns nav obligāti jānodrošina ar atsevišķu istabu, taču guļamtelpu viņš drīkst dalīt tikai ar sava dzimuma personu. Jau kādu laiku pirms aizbraukšanas jaunietis sazinās ar viesģimeni, uzzina, kāda tā ir un kādi būs sadzīves apstākļi. “AFS” seko jaunieša dzīvei arī tad, kad viņš jau ir viesģimenē. Ne vienmēr viss rit kā pa diedziņu, jo interviju laikā tomēr ne vienmēr ir iespējams viesģimeni iepazīt pilnībā. Piemēram, bijis gadījums, kad atklājās – ģimene, kas uzņēmusi viesskolēnu, nodarbojas ar cigarešu kontrabandu. Jaunietim uzreiz tika atrasta cita mājvieta. Tiek izvērtēts arī pats skolēns un viņa ģimene: gan tas, vai pats jaunietis ir gatavs doties uz ārzemēm, gan tas, vai vecāki patiešām ir gatavi viņu palaist. Pirms došanās ceļā jaunieši piedalās arī nometnēs, kur tiek gan novērtēti, gan sagatavoti dzīvei ārzemēs. “Citā valstī un viesģimenē veiksmīgi adaptējas tie bērni, kuri ir nobrieduši un arī kuru vecāki ir nobrieduši nabassaites pārraušanai. Drošāk savus bērnus apmaiņas pro­grammā iesaista vecāki, kuri paši savulaik bijuši viesskolēni. Taču ir gadījumi, kad jaunietim nav labas attiecības ar vecākiem, tie netiek ar viņu galā un tad nolemj aizsūtīt prom, lai citi pāraudzina. Bet pāraudzināšana, visticamāk, nesanāks, jo arī viesģimenē radīsies problēmas,” pieredzi klāsta J. Rudzītis. Arī viņa brālis savulaik programmas ietvaros bijis Venecuēlā, dēls – Ķīnā, bet meita – Čīlē. Viņa mājās uzņemti arī viesskolēni no Venecuēlas, Turcijas, Čīles. J. Rudzītis uzsver: svarīgi pret ārzemju viesi izturēties kā ģimenes locekli. Rudzīšu namā viesskolēni paši kārto savu istabu, mazgā traukus un pļauj zāli.



Vecākiem, kuri gatavi bērnus “apmainīt”, tomēr jārēķinās ar diezgan prāvām izmaksām. Atkarībā no izvēlētās valsts bērna dalības apmaiņas programmā izmaksā no 5000 līdz 
11 000 eiro. Minētajā summā ietilpst pilnas cenas aviobiļetes, kas izmantojamas pēc vajadzības jebkurā datumā, pilna veselības apdrošināšana, mācību maksa, ja tāda uzņemošajā valstī ir.

Brauc arī uz Latviju

Jāsaka gan, ka “AFS” Latvija krietni vairāk skolēnu uzņēmusi mūsu valstī nekā aizsūtījusi uz ārzemēm. Latvijas skolas viesus no ārzemēm lielākoties uzņemot labprāt. Iespēja ikdienā kontaktēties ar ārvalstnieku ir ieguvums arī citiem skolēniem. Visi viesskolēni apgūst latviešu valodu, tomēr dažkārt skolotāji vai skolasbiedri vielu viņiem izskaidro arī angliski. Esot gan arī konservatīvāki skolotāji, kuri viesskolēnus uztver kā apgrūtinājumu. Dažkārt tomēr ārvalstniekiem grūti iedzīvoties Latvijas skolā. Piemēram, kāds turks ticis atstumts “antimusulmaniskā noskaņojuma dēļ”, kaut bijis jauks, izpalīdzīgs puisis, kas nekādas radikālas islāma idejas nav paudis.

17 gadus vecā Tuāna Bildircina, kura arī ir no Turcijas un patlaban mācās Latvijā, toties par iedzīvošanās problēmām nesūdzas. Kaut meitene Latvijā pavadījusi tikai pusgadu, viņa jau gana labi runā latviski. Izteikšanās par sarežģītākām tēmām gan nav raita. Latviešu valodu viņa apgūst stundās, viesģimenē un arī kursos, ko apmeklē divreiz nedēļā. Tuāna stāsta, ka Latviju kā valsti, kur pavadīt savu apmaiņas gadu, izvēlējusies tāpēc, ka gribējusi dzīvot kādā no ziemeļvalstīm. Tuāna gan bažījusies, ka latvieši būšot ļoti “auksti”, taču pārliecinājusies, ka tā nebūt nav, kaut emociju izpausmēs no turkiem atpaliekam. No latviešu ēdieniem Tuānai ļoti garšo rupjmaize un saldumi, bet no latviešu mūzikas iecienījusi “Prāta vētru”.

Viņa vēlējusies piedalīties apmaiņas programmā, lai izaugtu, kļūtu patstāvīgāka un paplašinātu redzesloku. Latvijā Tuāna mācās Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā. Meitene atzīst, ka Turcijas un Latvijas skolās ir vairākas atšķirības. Piemēram, Tuānas skolā Turcijā gandrīz visas stundas notiek vienā un tajā pašā telpā, nav mācību kabinetu sistēmas. Attiecības ar skolotājiem Turcijā esot draudzīgākas nekā Latvijā. Turcijā Tuānas skolā stundu sarakstā nav mājturības un arī ekonomikas, tomēr ne visās Turcijas skolās ir vienāda izglītības programma. Latvijas viesģimenē viņai ir māsa un brālis, kurus meitene jau paguvusi iemīļot. “Vienlaikus vēlos neiespējamo: atgriezties Turcijā un tomēr neatstāt Latviju,” atzīstas Tuāna.

LA.lv