Annija stāsta, ka vispirms ideja par mācībām ārzemēs radusies viņai pašai, taču vecāki nodomu atbalstījuši. Tieši Austrālija izraudzīta tāpēc, ka Annija vēlējusies doties uz valsti, kur runā angliski, lai uzlabotu tieši šīs valodas zināšanas. 2
“AFS Latvija” valdes loceklis Juris Rudzītis apmaiņas programmas dalībniekiem iesaka doties pēc iespējas tālāk no Latvijas, jo programmas mērķis ir iepazīt citas kultūras.
Tā kā mācību programmas valstīs mēdz būt atšķirīgas, apmaiņas skolēniem vienā klasē bieži vien nākas mācīties divreiz: vispirms uzņemošajā valstī un tad vēlreiz savā dzimtenē. Tā kā Annija Austrālijā pavadīja tikai pusgadu, viņai izdevās 11. klasi pabeigt kopā ar saviem klasesbiedriem, tomēr apmaiņas programmas dēļ neapmeklētās stundas bija jāatstrādā. “Arī tad, ja viens gads tiek it kā zaudēts, ir vērts piedalīties programmā. Jo patiesībā nevar teikt, ka kaut kas ir zaudēts. To, ka skolu nākas pabeigt gadu vēlāk, atsver iegūtā pieredze,” uzskata Annija.
Austrālijas ģimenē viņai bija pašai sava istaba. “Man tur bija sajūta, ka esmu mājās. Ar viesģimeni labi sapratāmies,” atceras Annija. Vecāki, protams, uztraucās, sūtot meitu tik tālu. Taču jau pirms Annijas aizbraukšanas vecākiem bija iespēja skype izrunāties ar Austrālijas viesģimeni, vismaz tādā veidā iepazīstot cilvēkus, kam uzticēs savu atvasi.
Viesģimene nepāraudzinās
J. Rudzītis stāsta, ka organizācija rūpīgi izvērtē gan viesģimeni, kas uzņem skolēnu, gan arī pašu jaunieti un viņa vecākus. Raugās, lai viesģimene spētu nodrošināt viesim drošu un samērā komfortablu apmešanos. Ārvalstu skolēns nav obligāti jānodrošina ar atsevišķu istabu, taču guļamtelpu viņš drīkst dalīt tikai ar sava dzimuma personu. Jau kādu laiku pirms aizbraukšanas jaunietis sazinās ar viesģimeni, uzzina, kāda tā ir un kādi būs sadzīves apstākļi. “AFS” seko jaunieša dzīvei arī tad, kad viņš jau ir viesģimenē. Ne vienmēr viss rit kā pa diedziņu, jo interviju laikā tomēr ne vienmēr ir iespējams viesģimeni iepazīt pilnībā. Piemēram, bijis gadījums, kad atklājās – ģimene, kas uzņēmusi viesskolēnu, nodarbojas ar cigarešu kontrabandu. Jaunietim uzreiz tika atrasta cita mājvieta. Tiek izvērtēts arī pats skolēns un viņa ģimene: gan tas, vai pats jaunietis ir gatavs doties uz ārzemēm, gan tas, vai vecāki patiešām ir gatavi viņu palaist. Pirms došanās ceļā jaunieši piedalās arī nometnēs, kur tiek gan novērtēti, gan sagatavoti dzīvei ārzemēs. “Citā valstī un viesģimenē veiksmīgi adaptējas tie bērni, kuri ir nobrieduši un arī kuru vecāki ir nobrieduši nabassaites pārraušanai. Drošāk savus bērnus apmaiņas programmā iesaista vecāki, kuri paši savulaik bijuši viesskolēni. Taču ir gadījumi, kad jaunietim nav labas attiecības ar vecākiem, tie netiek ar viņu galā un tad nolemj aizsūtīt prom, lai citi pāraudzina. Bet pāraudzināšana, visticamāk, nesanāks, jo arī viesģimenē radīsies problēmas,” pieredzi klāsta J. Rudzītis. Arī viņa brālis savulaik programmas ietvaros bijis Venecuēlā, dēls – Ķīnā, bet meita – Čīlē. Viņa mājās uzņemti arī viesskolēni no Venecuēlas, Turcijas, Čīles. J. Rudzītis uzsver: svarīgi pret ārzemju viesi izturēties kā ģimenes locekli. Rudzīšu namā viesskolēni paši kārto savu istabu, mazgā traukus un pļauj zāli.
