Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
1. novembris, 2016
Drukāt

Ieskaties spogulī! “Mājas Viesis” iepazīstas ar jauno modes muzeju

Skatot eksponātus nama pagrabā ar velvēm, gribas iztēloties, kā 19. gadsimtā šajā namā ģērbās Beku dzimtas madāmas, kādas modes preces pirka Grīna kunga veikalā, kā 20. gados izskatījās Morica Grebzdes deju kursu apmeklētāji un cik smalkas virsdrēbes un elegantas cepurītes tika pakarinātas viņa pirmās sievas Emmi Grebzdes kosmētiskā salona priekštelpā… Foto - Anda KrauzeSkatot eksponātus nama pagrabā ar velvēm, gribas iztēloties, kā 19. gadsimtā šajā namā ģērbās Beku dzimtas madāmas, kādas modes preces pirka Grīna kunga veikalā, kā 20. gados izskatījās Morica Grebzdes deju kursu apmeklētāji un cik smalkas virsdrēbes un elegantas cepurītes tika pakarinātas viņa pirmās sievas Emmi Grebzdes kosmētiskā salona priekštelpā… Foto - Anda Krauze
Uzziņa

Muzejs iekārtots Rīgā, Grēcinieku ielas 24. namā
Modes muzeja vadītāja Nataļja Muzičkina, muzejs tapis sadarbībā ar Aleksandra Vasiļjeva fondu. Projektēšanā piedalījās arī pazīstamais arhitekts Agris Padēlis-Līns.
Muzeja telpas remontēja divus gadus, tā izveidē iesaistīti vairāk nekā 50 uzņēmumi, kā arī lietpratēji no Latvijas, Lietuvas, Krievijas, ASV: arhitekti, scenogrāfi, tulki, skaņu noformējuma speciālisti, modes vēsturnieki, Aleksandra Vasiļjeva fonda speciālisti izstāžu iekārtošanā u. c.

“Mode ir tik neciešami neglīta, ka mums tā jāmaina ik pēc sešiem mēnešiem!” reiz jokojis 19. gadsimta rakstnieks, dendijs Oskars Vailds. Koko Šanele, šķiet, bija daudz tuvāk patiesībai, kad skaidroja: “Mode jau nav meklējama tikai tērpos. Mode ir debesīs, uz ielas, mūsu dzīvesveidā, visā, kas notiek…” Savukārt Francijas karalis Luijs XIV norādījis, ka “mode ir vēstures spogulis”. Mums nu ir lieliska iespēja ieskatīties šajā spogulī – pirmajā modes muzejā Baltijā, kas atklāts Rīgā un durvis apmeklētājiem vēra 24. oktobrī.

Nama vēsture

Grēcinieku ielas 24. namu uzbūvēja 18. gs. sākumā rātskungam Bekam, 1944. gadā no tā palika vien izdegušas drupas, kuras novāca 1945. gadā. Pirms kara namā bija dažādas ražotnes, tirgotavas, tomēr galvenie darbošanās virzieni saistīti ar apģērbu, aksesuāriem un dejām. Kopš 19. gadsimta beigām 24. namā ar pārtraukumiem atradās Izraela Grīna modes preču uzņēmuma “J. Grün” veikals. 1909. gadā Izraels Grīns pat nopirka visu ēku. Viņam un viņa mantiniekiem tā piederēja līdz 30. gadu beigām. Savukārt uzņēmīgā Adelīne Celēviča 20. gados ne tikai izīrēja istabas savā dzīvoklī, bet arī bija tur iekārtojusi nelielu cepuru spalvu darbnīcu. Uz pāris gadiem 20. un 30. gadu mijā 24. namā ar savu cepuru darbnīcu pārcēlās Hiršs Lanesmanis. 1931. gadā ēkā darbojās trikotāžas un zeķu fabrika (drīzāk gan tā būtu saucama par adītavu) “Latriko”, kas piederēja Hajai Lejai Levitai.

Kopš 1910. gada ēkas otrā stāva zālē notika deju kursi. Līdz 1921. gadam – ar pārtraukumu Pirmā pasaules kara laikā – tos šeit vadīja pieredzējušais deju skolotājs Olivjē Kēlers. 1922. gadā mājā uz dzīvi ievācās deju skolotājs Morics Grebzde – kursi ieguva jaunu elpu un tā laika presē tika reklamēti jo bieži. Parīzē un citviet ārzemēs izglītojies, švītīgs un elegants, Morics Grebzde piešķīra dejai īpašu šiku.

Tikai 60. gadu beigās šis apbūves gabals tika piešķirts Latvijas Starpkolhozu celtniecības organizāciju republikāniskajai padomei jeb “Latvmežkolhozstroj” (vēlāk – “Laukceltnieks”), un 1970. gadā tika pabeigta arhitektu Ilmāra Paegles un Borisa Ozola projektētā ēka. Diemžēl pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ēkas bēniņos izcēlās ugunsgrēks, kurā sadega arī tās kādreizējo saimnieku arhīvs un dokumenti…

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+