Igaunijas eiroparlamentārietis: krīzes cēlonis ir vērtību trūkums 0
Igaunija ir apmierināta ar savām pozīcijām Eiropas Savienības vienotās valūtas blokā, sarunā ar “Latvijas Avīzi” apstiprina Eiropas parlamentā esošās Tautas partijas grupas Igaunijas delegācijas vadītājs Tunne Kelams. Viņš arī mudina dienvideiropiešus dzīvot taupīgāk un ekonomiskās problēmas risināt ar smagu darbu.
– Igaunija eirozonai pievienojās pirms pusotra gada. Kāds tagad Igaunijā ir noskaņojums, kad eirozona aizvien piedzīvo finanšu satricinājumus?
T. Kelams: – Mēs nevaram sūdzēties par iestāšanos eirozonā. Runas par to, vai iestāšanās eirozonā bija pareiza vai ne, nemaz nenotiek. Domāju, esam jau pieraduši pie eiro. Un atrašanās eirozonas kompānijā tomēr ir labāka, nekā būt vienam. Līdzīgu uzstādījumu Eiropas Parlamentā pauda arī Valdis Dombrovskis, apgalvojot, ka Latvijai jāizpilda visi kritēriji un jāpievienojas eirozonai.
– Tātad, jūsuprāt, iestāšanās eirozonā arī Latvijai ir pareizā izvēle?
– Es domāju, ka labāk būt kopā. Kopīgi mēs varētu ietekmēt lietas, lai tās virzās pozitīvā gultnē, jo visas problēmas Eiropas Savienībā sākas politiskajā perspektīvā – ar politisko nevienprātību, politiskās līderības atšķirīgajiem viedokļiem. Bet valdības, kas spējušas īstenot nopietnas reformas, galu galā dos pozitīvu ietekmi visai eirozonai.
– Kas būs šī pozitīvā ietekme?
– Domāju, tādējādi krietni ciešāka kļūs sadarbība starp valstīm, kas patiesi ir īstenojušas reformas. Daudzi joprojām runā saukļos par to, ka jāveic reformas, jāmainās, bet realitātē nekas nenotiek. Uzskatu, ka lielākā ironija ir Eiropas vienotais tirgus, jo tam bija jāpastāv jau šodien. Taču mēs joprojām strīdamies par to. Mums būtu jārunā, kā to pilnveidot, nevis par to, kā to radīt. Jo tas mums bija jāizdara jau sen.
ES ietvaros bieži runājām par reformām, bet daudzas valstis tās nav spējušas īstenot. Un tam būtu jābūt galvenajam vēstījumam arī Dienvideiropas valstīm – reformas ir īstenojamas. Tās nudien ir paveicamas.
Kad daži cilvēki Dienvideiropā sūdzas par to, ka viņi izmirs, ja viņiem liks samazināt tēriņus, mēs varam apgalvot, ka Igaunijā ir krietni zemāks dzīves līmenis nekā Grieķijā vai Itālijā, bet mēs tomēr neesam izmiruši. Mēs atgriezāmies, samazinājām budžetus, un tagad mums ir izaugsme.
– Tātad arī jūs Baltijas valstis uzskatītu par veiksmes stāstu izejai no finanšu krīzes, kuru paraugam būtu jāseko citiem?
– Jā. Tā varētu teikt.
– Daudz tiek runāts par šo “divu ātrumu Eiropu”. Liekas, šis jēdziens būtu pretrunā pašlaik daudzu aizstāvētajai ES valstu solidaritātei.
– Nedomāju. Tā būtu tikai taktika. Ilgu laiku “divu ātrumu Eiropa” tika uztverta ar aizdomām, ka tā iedragātu bloka vienotību. Taču ļoti interesants vēstījums nācis no Somijas Eiropas lietu ministra Aleksandra Stuba – viņš secina, ka mums nepieciešams atbrīvoties no izveidotā strupceļa, ka vienai valstij ir pa spēkam bloķēt ES aptverošus likumus. Mums ir jāizveido valstu bloks, kurš ir vienots un paliek atvērts pārējām ES valstīm. Galvenais jautājums ir par to, kā tālāk virzīties uz priekšu, kā īstenot politiskās, ekonomiskās un finanšu reformas. Uzsvars netiek likts uz ES sadalīšanu divās daļās.
– Viena no ES izveides idejām bija tāda, ka tajā apvienojas pašpietiekamas valstis. Tagad, liekas, šī ideja ir zaudēta, un varbūt tāpēc ES nākas saskarties ar finanšu problēmām.
– Manai partijai pirms septiņiem gadiem bija sauklis “Bagātība nenozīmē laimi”. Bagātība nevar būt vienīgais nosacījums laimei. Domāju, ka krīze ir iespēja pārvērtēt mērķus. Arī mūsu premjers pirms pieciem gadiem paziņoja, ka viņa mērķis ir padarīt Igauniju par vienu no bagātākajām ES valstīm. Bet mēs to neesam paveikuši, un liekas, šobrīd varam būt ar to apmierināti… (nosmejas).
Patiesā ES integrācijas ideja ir miers, stabilitāte, pēc iespējas lielāka vienlīdzība un solidaritāte. Un krīze mums atgādina par šīm pamatvērtībām. ES izveidoja izmisušas, nevis bagātas valstis. Tām nebija citas izvēles. Tā laika ekonomiskās problēmas bija krietni lielākas, pastāvēja draudi no Padomju Savienības, un tāpēc šīm valstīm bija jāapvienojas.
Un tas Eiropas vēsturē ir kaut kas unikāls. Piecdesmitajos gados Eiropas līderi spēja izveidot jaunu paradigmu, kas balstīta demokrātiskās vērtībās. Un tā strādāja. Tāpēc varu apgalvot – esmu optimistisks, ka pārvarēsim šo krīzi un ka šī ir iespēja pārvērtēt mūsu vērtības, kuras nedrīkst bal stīt tikai patēriņš. Esam sākuši domāt kā homo consumos [angļu val.: to consume un nozīmē “patērēt”. – J. K.], nevis kā homo sapiens… Un tēriņi nepadarīs laimīgāku cilvēku, kurš saprot savas dzīves sūtību. Turklāt patiesi savus panākumus var izbaudīt tikai tad, ja esi pielicis pūles, nevis meklējis kādas garantijas un nemitīgu palīdzību pie citiem.
– Pagaidām cenu pieaugums Igaunijā ir diezgan pamatīgs. Vai tas igauņos nerada bažas par eiro lietderību?
– Tiesa, dzīves dārdzība ir pieaugusi, taču ne pārāk dramatiski, un to noteikti varētu saistīt ar eiro ieviešanu. No otras puses, cilvēki šķiet ļoti apmierināti ar to, ka mums nevajag mainīt valūtu, kad ceļojam. Tāpat arī uzņēmējdarbībā eiro ieviešana devusi praktiskus labumus. Man ir iespaids, ka pāriešana uz eiro laimīgā kārtā igauņiem nav radījusi lielas problēmas. Protams, ir nožēla, ka bija jāatsakās no pašu valūtas, taču Igaunijā nekad nav bijusi kāda liela protesta kustība vai nostalģiska domāšana, ka mums vajadzētu atgriezties iepriekšējā situācijā.
– Pirms pāris nedēļām starp Igaunijas prezidentu Tomasu Hendriku Ilvesu un ASV ekonomistu Polu Krugmanu izvērtās visai asa vārdu apmaiņa par Igaunijas izvēlēto scenāriju krīzes pārvarēšanai…
– Principā Ilvesam bija taisnība. Mums ir jāatbild šādiem izteikumiem, kas balstīti imperiālistiskā domāšanā un veicina vertikālu komunikāciju, kad “no augšas” citiem saka: “Jūs nezināt, ko darāt, bet mēs zinām labāk.” Domāju, tieši tas lika Ilvesam atbildēt. Jautājums: vai “Twitter” bija labākā vieta, kur šādai diskusijai notikt? Par to es šaubos. Es teiktu, ka prezidentam nevajadzēja šo ekonomistu uztvert pārāk nopietni, bet atbildēt ar humoru.
