Kultūra
Kultūrpolitika

ROBEŽTELPA: Igaunijas pierobežā Rīga par tālu 16

Timura Subhankulova foto

Kā igauniskais ietekmē latvisko?

Autores: Vita Krauja, Anita Bormane

Veidojot Latvijas simtgadei veltītās reportāžu sērijas “Robežtelpa” ceturto rakstu, “Kultūrzīmes” devās uz Igaunijas pierobežu – Mazsalacas novada Ramatas pagastu un Rūjienas novada Lodes un Ipiķu pagastiem. Noskaidrojām, kā mijiedarbība ar igaunisko ietekmē latvisko kultūrtelpu, kā arī to, cik aktīvs un piesātināts ir kultūras process Latvijas tālākajos ziemeļu apvidos.

Lodes pagasts ir otrais vistālāk uz ziemeļiem izvirzītais Latvijā. Tālākajā Latvijas ziemeļu punktā Ipiķu pagastā 1990. gadā uz robežas ar Igauniju tika uzstādīta mākslinieka V. Titāna veidotā robežzīme “Baltās naktis” (attēlā). Līdz tuvākajai pilsētiņai Moizakilai Igaunijā ir tieši viens kilometrs, krietni tuvāk nekā līdz novada centram Rūjienā. Moizakilā bieži uzstājas amatierkolektīvi no Rūjienas novada, un igauņi viesojas šaipusē. Trīs Moizakilā ieprecējušies latvieši joprojām ir Ipiķu bibliotēkas lasītāji. Rūjienā var apgūt igauņu valodu, pa frāzei saprot abās valodās abpus robežai.

Galerijas nosaukums


IPIĶI: atdzīvinot Reiņa Sepa “Eglītes”

Ipiķu pagastā ir viena sabiedriskā ēka “Papardes”, kurā vienkopus atrodas gan pagasta pārvalde, gan bibliotēka ar bezmaksas interneta punktu. Pēc novadu reformas bibliotekāre RAIMONDA LAUKSARGA (attēlā) kļuvusi arī par Ipiķu pagasta pārvaldes vadītāju. Viņa var pamatoti lepoties, ka no 235 pagasta iedzīvotājiem 116 ir bibliotēkas lasītāji. Bibliotēkas krājums ir apmēram četrarpus tūkstoši grāmatu, lielāko cieņu izpelnās jaunākā ārzemju daiļliteratūra, taču vietējie nesmādē arī latviešu autorus. Patlaban topā Noras Ikstenas “Mātes piens” un Māra Bērziņa “Svina garša”. Ir pasūtīti 16 preses izdevumi. Izsniegumu ziņā prese pārsniedz grāmatas. Bibliotēkā darbojas arī interešu pulciņš, kurš piedalās dažādos konkursos. Vienas dienas ekskursijā interesentiem laipni durvis vēris viens no darba devējiem apkārtnē – kokzāģētava SIA “Kolvalde”. Latvijā reģistrētā uzņēmuma īpašnieks ir Igaunijas pilsonis, kurš katru dienu brauc uz darbu no Pērnavas un kura vecāmāte cēlusies no Ipiķiem.

Vistuvāk latviešu un igauņu kultūra Ipiķos satiekas “Eglītēs” – tās ir igauņu rakstnieka, mitologa un tulkotāja Reiņa Sepa (1921 – 1995) mājas, kuras viņš nopirka 1971. gadā par pasaulē vecākā eposa “Vecā Edda” tulkojumu no senislandiešu valodas igauņu valodā. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Ipiķos dzīvoja Reiņa Sepa onkulis, kurš okupācijas laikā tika izsūtīts. Savukārt no Tartu tika izsūtīts arī Reinis Seps, kurš, 60. gados atgriežoties, nepalika Igaunijā, bet nopirka sev “Eglītes” Ipiķu pagastā. Te viņš nodzīvoja līdz pat savai nāves dienai 1995. gadā. Rakstnieka pēdējā vēlēšanās bija tikt apglabātam savas mājas dārzā zem ābeles. “Eglīšu” jumta remontu un ēkas fasādes daļu krāsojuma atjaunošanu finansēja gan Reiņa Sepa piemiņas saglabāšanai Tartu radītā biedrība, gan viņa ASV dzīvojošie radinieki. Savu roku pielikusi Ipiķu pagasta iedzīvotāju grupa, startējot projektu konkursā “Iedzīvotāji veido savu vidi 2013” un saņemot finansiālu atbalstu no Nīderlandes fonda un Rūjiena novada domes. Viens no aizsākuma ierosinātājiem ir “Eglīšu” kaimiņš no “Niedrām” Mairis Čukurs: “Atceroties, kā mājas izskatījās, kad Seps vēl bija dzīvs, un kā tās sāka iet postā pēc viņa nāves, man vienkārši palika kauns…” Tagad no ārpuses ēka izskatās piedienīgi, bet iekšpusē izceļas vien Reiņa Sepa ar paša roku apgleznotās sienas. Mairis Čukurs cer, ka šogad izdosies ķerties klāt iekšdarbiem un “Eglītes” patiešām varēs līdzināties memoriālai mājai, kā tās tiek reklamētas tūrisma ceļvežos.

LODE: Valmieras teātris ciemos nebrauc

Arī Lodes pagasta pārvaldes vadītāja AGNESE RIPĪTE vienlaikus veic bibliotekāres pienākumus, kas mazā pagastā esot ļoti ērti. Taču Rūjienas novadā, izņemot pašu pilsētu, kultūras nams ir vienīgi Lodes pagastā. Un vienīgi Lodē ir savi amatierkolektīvi, vīru un sievu vokālie ansambļi “Rūjmala” un “Rūjmalietes”. Daudzi kultūras sarīkojumi te notiek arī sakoptā un labiekārtotā Laņģezera – vienīgā dabīgā ūdens krātuve novadā – krastā un arī glītā estrādītē.

Kopš izveidojies Rūjienas novads, tā kultūras pasākumu vadītāja KAIJA LAURE (attēlā) atbild par norisēm ne vien Lodē, bet arī Ipiķos, Jeros un Vilpulkā. Kad Lodē notiek sarīkojumi vai atbraukuši ciemos profesionāli mākslinieki, šurp par brīvu ar pašvaldības sarūpētu autobusu atved arī iedzīvotājus no pārējiem pagastiem.

Taču, kaut arī Lodes kultūras namā ir divsimt vietas, neviens neatceras, kad pārskatāmā pagātnē šeit būtu viesojies, piemēram, Valmieras drāmas teātris. “Un, ja arī valmierieši būtu ar mieru, vai es visu gada budžetu varētu tam tērēt?” retoriski vaicā Kaija Laure. Tad jau vieglāk un lētāk cilvēkus aizvest uz Valmieru. Un reizi mēnesī tas arī notiekot. Nupat, piemēram, redzēta izrāde “Vaidelote”. Profesionālie teātri ar viesizrādēm ierodas Rūjienā, kur ir liels kultūras nams ar sešsimt sēdvietām. Uz Cēsu koncertzāli gan neviens organizēts brauciens pagastu ļaudīm nav rīkots, tāpat kā uz kultūras pasākumiem Rīgā. Kaija Laure nav pārliecināta, ka dārgo biļešu dēļ gribētāju būtu daudz. Rūjienā, piemēram, uz labākajiem koncertiem ieejas biļete maksā četrus līdz sešus eiro, bet pagastos – divus vai trīs. Kad Lodē uzstājies Viktors Zemgals, par biļeti maksāts trīs eiro, kad viesojies Dzintars Čīča – divi.

Šogad 5. jūnijā tieši uz Ipiķu un Moizakilas robežas, kur ir liels asfaltēts laukums, iecerēts pirmais “Robežtirgus”. Visas dienas garumā ar koncertiem uzstāsies kā igauņu, tā latviešu amatierkolektīvi, igauņu un latviešu amatnieki piedāvās dažādus darinājumus un kārumus.

RAMATA: kur dzimusi Marija Pēkšēna

Ramatas pagastā ir sava bibliotēka, sākumskola, kurā darbojas bērnu deju kolektīvs, teātra, dziedāšanas pulciņi un ir iespēja apgūt klavierspēli. Te ir lieliskākās balles novadā.

Pagasta pārvaldes vadītāja Inguna Liepiņa atzīst, ka Ramatas kultūras centrs nav īsti piemērota vieta profesionālai mūzikai. Te gan uzstājies mūziķis Emīls Zilberts, aktieris Ģirts Rāviņš un vēl daži. Daudzi braucot uz teātra izrādēm Valmierā un arī tālāk. “Teātrī Rīgā viena biļete vien maksā 17 eiro, vēl būtu jāmaksā arī par transportu uz galvaspilsētu,” pārdomās dalās Inguna Liepiņa. “Ja atrastos braucēji, var jau būt, ka vienreiz gadā pagasts autobusu varētu noorganizēt.” Gluži apdalīti profesionālās mākslas pieejamības ziņā ramatieši nejūtoties. Piemēram, pērn Raimonda Paula mūzikas centrā “Līču skola” dzejas dienās viesojās Raimonds Ozols (vijole) un Raimonds Macats (taustiņinstrumenti). Turpat “Līču skolā” šogad iecerēta arī vērienīga Jāņu ielīgošana, kurā lūgts piedalīties arī pats maestro, kurš tomēr aizbildinājies ar citiem lieliem projektiem.

Taču, lai nu kā, Mazsalacas koris iestudējis un 18. jūnijā šeit izpildīs lielu programmu ar Raimonda Paula dziesmām un Mazsalacas džezbenda līdzdalību. Tomēr kopumā “Līču skolā” dzīve vairs nav tik rosīga kā agrāk, un Raimonds Pauls savu īpašumu izsludinājis pārdošanā. Vai pagastam būtu interese? Inguna Liepiņa saka: “Es parēķinātu, vai un ar ko mēs “Līču skolu” varētu piepildīt? Tādas īstas pārliecības man nav, jo ne vienmēr piepildīti ir arī sarīkojumi mūsu pašu kultūras centrā.”

Saistītie raksti

Ramatas pagastā ir dzimusi latviešu pirmā dramaturģe Marija Pēkšēna (1845 – 1903), kurai pērn apritēja 170 gadi un kuras piemiņas akmens 1990. gadā uzstādīts pie “Klētnieku” mājām uz bijušās Nuķu pusmuižas noras. Šogad septembrī jau 26. reizi sadarbībā ar Kultūrkapitāla fonda Ziemeļvid­zemes biroju Ramatas pagasta pārvaldi un Ramatas sākumskolas audzēkņiem pie akmens notiks Dzejas dienām veltīts sarīkojums. Varbūt arī Pēkšēnas dēļ ramatieši kopš sešdesmitajiem gadiem var lepoties ar amatieru teātri “Ramata”, kuru iesākumos vadīja neprofesionāls režisors Teodors Vilks, iestudēdams riktīgus Blaumaņa gabalus. Nu jau ceturto gadu teātri vada režisore Gunta Maskaviča (attēlā). Tiek spēlēta gan klasika, gan lielākoties režisores ar apbrīnojamu talantu atrastu pavisam jauno, maz dzirdēto latviešu dramaturgu darbi, kā, piemēram, latgalietes Baibas Jukņēvičas “Ak šī jaukā lauku dzīve”, Aivara Bankas “Visi radi kopā”, Aivara Niedzviedža “Pēdējā griba”. Repertuāru atrast neesot viegli, jo nepieciešamas lugas ar vismaz vienpadsmit lomām. Turklāt teātri spēlē seši brīnišķīgi vīri, par ko režisorei liels prieks. “Ramata” lepojas, ka Spēlmaņu svētkos Dikļos dabūta labākā vīriešu lomas tēlotāja nominācija. To par Viļņu Jāņa tēlu Blaumaņa “Brīnumzālītē” izcīnīja Harijs Rokpelnis, pašreizējais Mazsalacas novada mērs. “Ramata” ciemojusies Limbažos, Staicelē, Vilzēnos, tālākais ceļš mērots līdz Valmierai.


Kā Vidzemē bauda kultūru
Ramatas pagasts: platība 171,3 km2, apmēram 450 iedzīvotāju

Ipiķu pagasts: 67,4 km2, 235 iedzīvotāji

Lodes pagasts: 63,82 km2, 381 iedzīvotājs

85% aptaujāto apmeklējuši pilsētas/novada svētkus, festivālus, 67% – teātra izrādes, 62% – tradīciju pasākumus pilsētā vai novadā, 53% – bibliotēku.

Puse respondentu apmeklējuši balli, nedaudz mazāk kā puse – amatiermākslas kolektīvu rīkotos pasākumus vai izstādes, muzejus, populārās mūzikas, rokmūzikas vai šlāgermūzikas koncertus (45%) un pasākumus ģimenēm ar bērniem (37%).

Avots: pētījums “Kultūras patēriņš Vidzemē: kultūras pieejamība un iedzīvotāju līdzdalība kultūras norisēs”, 2014

LA.lv