Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
10. februāris, 2015
Drukāt

Iziet starptautiskā apritē. Saruna ar LNSO galveno diriģentu Andri Pogu (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Nav nemaz tik bieži gadījumi, kad Lielās mūzikas balvai, ko 3. martā pasniegs uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, izvirza kādu no tradicionālajiem Vecgada koncertiem. Bet Leonarda Bernsteina mūzikla “Brīnišķīgā pilsēta” iestudējums LNSO sniegumā Lielajā ģildē bija tik atraktīvs, dzirkstošs, aizraujošs, ka izvirzīts kategorijā “Gada uzvedums”, kur par balvu cīnīsies ar divām operām – Kristapa Pētersona “Mihails un Mihails spēlē šahu” un Dž. Verdi “Rigoleto” uzvedumiem Latvijas Nacionālajā operā. “Brīnišķīgo pilsētu” slavē par solistu ansambli ar mūsējiem Ievu Paršu, Intaru Busuli, kā arī lietuviešu basbaritonu Kostu Smoriginu un Londonā dzīvojošo amerikāņu dziedātāju Kimu Krisvelu mūzikla galvenās varones Rūtas lomā. Pie diriģenta pults bija Andris Poga, kurš šobrīd aizvada savu otro sezonu LNSO galvenā diriģenta amatā. Andris Poga studējis simfoniskā orķestra diriģēšanu Vīnes Mūzikas augstskolā, papildinājis prasmes Seidzi Odzavas, Marisa Jansona un citu diriģentu meistarklasēs. Ir Lielās mūzikas balvas 2007 laureāts kā gada debitants, Otrā Starptautiskā Jevgēņija Svetlanova diriģentu konkursa uzvarētājs (Monpeljē 2010), no 2007. līdz 2010.gadam bijis profesionālā pūtēju orķestra “Rīga” mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents. Uzstājies ar Monpeljē, Bordo, Luāras simfoniskajiem orķestriem Francijā, Maltas Filharmonisko orķestri, diriģējis Francijas Radio filharmonisko orķestri, muzicējis kopā ar Lilles, Ruānas un Strasbūras orķestriem.

– Divi gadi simfoniskā orķestra galvenā diriģenta amatā – tas ir daudz vai maz?
– Ārkārtīgi maz, ja raugās izvirzīto mērķu un orķestra attīstības vīzijas aspektā. Viens no katra diriģenta ilgtermiņa sapņiem ir, lai tavam kolektīvam būtu sava individuāla skaņa, tāds iekšējās dzirdes izauklēts skanējums, prasme būt mūzikā daudzveidīgam. Ir arī piezemētāki mērķi, tostarp repertuāra politika, kuru no pirmās dienas esmu centies īstenot. Uzskatu, ka simfoniskā orķestra repertuāra pamatā ir simfoniskā mūzika, lielās formas, neaizmirstot klasiķu radīto, spēlējami jaundarbi, kas ir katras valsts nacionālā simfoniskā orķestra misija. Latvijā nevaram žēloties par rakstītspējīgu un talantīgu simfoniķu trūkumu, komponistu pienesums ir pat lielāks nekā varu piedāvāt viņu skaņdarbus atskaņot. Šajā sezonā, piemēram, paredzēti divu simfoniju pirmatskaņojumi – Rihards Zaļupe sacerējis savu pirmo simfoniju “Namejs”, kura iedvesmas avots ir Laimoņa Pura romāns “Degošais pilskalns”, Kārlis Lācis iesniedzis vokāli instrumentālo opusu “Krusta ceļš”, ko atskaņosim Lielajā piektdienā gan Rīgā, gan Cēsīs, ieplānots Viļņa Šmīdberga jaundarbs “Jūras raksti”, Kristaps Pētersons nācis ar lielas formas darba ideju, taču būsim reālisti – visu koncertu veidot tikai no latviešu simfoniskās mūzikas var reizi gadā kā Arnolda Klotiņa izlolotajā tradicionālajā lielkoncertā janvārī, bet sezonā ikdienas koncertos ar simfonisko, turklāt latviešu mūziku vien, zāli grūti piepildīt. Lai programma uzrunātu kopumā, tai jābūt daudzveidīgai visādās nozīmēs. Manuprāt, būtu ļoti formāli kādu latviešu skaņdarbu, piecu vai septiņu minūšu garu, ielikt citas koncepcijas koncerta sākumā. Ir jābūt jēdzīgai koncepcijai, lai katram skaņdarbam koncertā būtu sava vieta.

– Runājot par jaunas auditorijas piesaisti, man simpātisks “Latvijas Koncertu” direktora Guntara Ķirša ambiciozais mērķis – padarīt par saviem klausītājiem cilvēkus, kuri iepriekš nebija vēruši koncertzāļu durvis nekad, bet pēc pirmā mēģinājuma kļuvuši par pastāvīgiem mūzikas cienītājiem.
– Pirms vairākiem gadiem Francijā koncertā ar Strasbūras Simfonisko orķestri universitātes studentu auditorijā atskaņojām Dvoržāka 9.simfoniju no “Jaunās pasaules”. Man likās, ka jauniem cilvēkiem šī ļoti skaistā un vērtīgā, tomēr akadēmiskā mūzika varbūt nebūs tā saistošākā. Bet liels bija pārsteigums un man kā diriģentam kompliments, kad ar muguras smadzenēm jūti – publika zālē uztver katru tava žesta atraisīto skaņas vibrāciju, vismazāko niansi. Ar jauniešiem jārunā viņiem saprotamā valodā, piedāvājot vispirms kvalitāti, patiesu vērtību, un tam nebūt nav jābūt kam atraktīvam vai izklaidējošam. Ar LNSO esam iesākuši jaunu ciklu jauniešiem ar zemākām biļešu cenām un prezentācijām – komponista, laikmeta vai skaņdarba izskaidrojumu. Šo izglītojošo koncertu ciklā “Koncertsarunas ar Goran Gora @LNSO” paredzēti divi koncerti tuvākajā laikā – 26.februārī “Bēthovens un 5.simfonija”, savukārt 26.aprīlī – “Dvoržāks un simfonija no “Jaunās pasaules””.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Daudz vēl šim puisim jāmācās ” bet ir lietas, ko nevar iemācīties…. Līderis viņš nav un arī nebūs, lai kā censtos. Drosmes arī nav

Draugiem Facebook Twitter Google+