Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
6. augusts, 2012
Drukāt

Iznācis Ingas Gailes dzejas krājums “Migla”

Tikai dažas dienas pirms Jāņiem dienas gaismu ieraudzīja Ingas Gailes jaunais – jau ceturtais – dzejas krājums “Migla”, turklāt 29. jūnijā dzejniece, kuras talanta daudzveidība jau atzīta ar Klāva Elsberga prēmiju (1999), Annas Dagdas fonda balvu (2004), Ojāra Vācieša prēmiju (2004) un Dzejas dienu balvu (2007) un izpaudusies arī dramatiskajos darbos (it sevišķu ievērību guvusi viņas luga “Āda”, kuru iestudējis režisors Andrejs Jarovojs
Ģertrūdes ielas teātrī), nosvinēja 36. dzimšanas dienu.

 

Inga Gaile ir izglītojusies Rīgas Centra humanitārajā ģimnāzijā (1993) un studējusi Latvijas Kultūras akadēmijā Literatūras teorijas, vēstures un kritikas kursā un Teātra un TV dramaturģijas kursā. Kādu laiku strādājusi reklāmā, bet kopš 2004. gada ir Latvijas Rakstnieku savienības biedre un patlaban pilnu laiku nodarbojas ar rakstniecību.

Dzejolis no I. Gailes jaunākā krājuma “Migla” (apgāds “Mansards”).

Aizbraucot

Lidosta pilna asaru – tu vari braukt ar kuģi,

viņš lidos ar lidmašīnu,

viņa ar ratiem pa bruģi.

Kas paliks mums, kad jūs visi aizbrauksiet?

Kādu saullēktu mēs atradīsim aiz Doma baznīcas,

kādas kūkas ēdīsim uz Blaumaņa ielas,

kā mēs varēsim izlasīt jūsu grāmatas,

kas būs pārvērtušās dirižabļos un aizēnos jūsu gaišās sejas.

Kas notiks ar šo mazo, nenovīdīgo republiku,

ar šo saules pielieto bļodu, kas ziemā smaržo pēc malkas,

pavasaros pēc jaunības, vasarās švīkst gar basajām kājām,

kurā nav ceļu uz priekšu, bet kurā ir ceļš uz mājām?

Un, kā ar to dzirkstošo, aizturēto, apspiesto plūsmu,

kas mūsos guldz, meklēdama ceļu uz āru,

kā ar to straumi, kas palaista vaļā attīrītu lauku

un iestādītu tur vārdu?

Kā ar tiem kokiem, kas izaugs, kā ar tiem bērniem,

kas jau iesēti sievietēs,

kā ar tiem solījumiem, kurus mēs atliekam no dienas uz dienu,

gaidot, kad vairāk maksās?

Es jūs lūdzu – nebrauciet prom,

cik galu galā cilvēks var apēst?

Tad mēs kādreiz varbūt varēsim kopā aizšaut uz Parīzi, Amsterdamu un Romu,

un atvest sauli un sirsnību mūsu ziemai, atvest donaldu pilnu somu,

tad mēs varēsim spēlēt džezu mūsu ne tik spožajās viesistabās,

mēs taču vēl pratīsim dejot,

mizot kartupeļus un daži pat stādīt,

gar jūru pat noplukuši mēs varēsim klejot.

Kam jums tās zelta pilis un piecpadsmit dažādi vīri, cilvēka cienīgs atalgojums?

Cilvēks cienīgs mostas no rīta, dzer kafiju rūgtu un sakostiem zobiem smaida.

Un protams – viņi ir maitas, viņi zog un uzskata mūs par idiotiem,

varētu viņus kaut kur aizsūtīt, lai vieglāk elpot ir kāpu krūtīm.

Bet bēgt no neliešiem nav nekāds stils,

nav drosmīgi, nav tur spēka.

Vēl jau mums visiem ir ko ēst, ko mugurā vilkt, ko elpot,

lūdzu nebrauciet prom,

jo dzīve ir dzīvojama,

un nav tai garantijas talona, ko uzrādīt Briselē,

kad iepriekšējā ir salūzusi gabalos.

„Lūdzu dodiet man jaunu!”

Viņi jau arī iedos, bet šī dziedās tikai par naudu.

Un nedomājiet, ka man nav apnicis tas, ka mēs vienmēr 
dziedam,

bet dzīve ir dzīvojama, un negribas palikt vienam.

Protams, galvenais tomēr ir izdzīvot,

bet kas būs ar visiem tiem vārdiem,

kas jūsos salauzti bēniņos guļ, sasviesti, apputējuši,

aizlīmētām mutēm, iespiesti meitas istabiņās,

piedzērušies, atlūzuši pie vecāsmammas uz kušetes.

Viņi visi taču vēl ir dzīvi un drīz modīsies un jums kaut ko teiks.

Mēs visi redz domājam, ka būtu pelnījuši ko labāku,

glītāku tepiķi, uzticīgāku vīru.

Mēs esam pelnījuši to, kas mums ir – arī aizbēgt un atvērt lappusi tīru

un saprast, līdz sāpēm saprast, ka koki bez saknēm neaug,

tie klibo uz plastmasas kājām.

Tu domā, ka esi kas īpašs un aizbrauc uz Vidusjūru.

Tu tiešām būtu kas īpašs, ja paliktu šeit, un atklātu to,

kas ir tavs uzdevums šajā valodā, šajā zemē, šajā nenovīdīgo, skaudīgo, dziedošo, zogošo ļaužu pūlī,

iespējams, mēs patiešām to saprastu tai dienā, kad pārstātu bēgt.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+