Kultūra
Kultūrpolitika

Izšķiras latviešu valodas nākotne. Saruna ar demogrāfu Ilmāru Mežu11


Ilmārs Mežs
Ilmārs Mežs
Ilmārs Mežs

Aizvien vairāk izskan satraukums, ka jaunā, 2021. gada, tautas skaitīšana būs tikai formāla reģistra izvilkums – bez padziļinātas uzmanības Latvijas valstij svarīgos jautājumos. Viens no tādiem ir “Man nav pārliecības, ka būtu pietiekami nodrošināts latviešu valodas pārsvars Latvijā nākamajās paaudzēs,” sarunā ar “LA” uzsver vēstures doktors, demogrāfs ILMĀRS MEŽS. Viņš veicis pētījumu par latviešu valodas situāciju “Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi”, kas izlasāms Latviešu valodas aģentūras 14. rakstu krājumā.

 

Aizvien vairāk izskan satraukums, ka jaunā, 2021. gada, tautas skaitīšana būs tikai formāla reģistra izvilkums – bez padziļinātas uzmanības Latvijas valstij svarīgos jautājumos. Viens no tādiem ir iedzīvotāju dzimtā valoda un svešvalodu prasmes, jo šie aspekti nav iekļauti starp tautas skaitīšanas jautājumiem.

I. Mežs: Latvijā 122 gadu laikā notikušajās divpadsmit tautas skaitīšanās vairāk vai mazāk bija iekļauti jautājumi par valodu, visbiežāk uzskaitot valodu prasmi un iedzīvotāju dzimto valodu. Diemžēl, plānojot darbus nākamajai tautas skaitīšanai, Statistikas pārvalde, kas ir Ekonomikas ministrijas apakšvienība, rēķinājās ar krīzes un pēckrīzes periodu, kad nācās pārskatīt maksimāli daudz valsts izdevumu. Līdz ar to šajos jautājumos atstāts tikai pats minimums – tas, ko nosaka galvenās Eiropas regulas un instrukcijas.

Tātad būs ziņas par iedzīvotāju skaitu, dzimumu, vecumu, nodarbošanos un vēl daži dati, bet nav pieminēta valodu prasme vai dzimtā, vai mājās runātā valoda.

Par to nav pilnīgi nekas, jo tas nav Eiropas regulās noteikts kā obligāts skaitīšanu jautājums. Lieki teikt, ka Igaunija turpina šos būtiskos valodu jautājumus iekļaut arī nākamajās skaitīšanās un tie liekas gana nozīmīgi arī daudzās citās valstīs, piemēram, Lietuvā, Somijā, Lielbritānijā, ASV un Austrālijā.

 

Parasti valstis taču uzskaita savu pilsoņu valodu zināšanas, jo tas ir kā ieguldījums valsts ekonomikā, kultūras sakaru attīstībā…

Jautājumi par latviešu un citu valodas prasmi bija izņemti jau 2011. gada tautas skaitīšanā, turpretim iepriekšējās skaitīšanās – 2000. un 1989. gadā, lielākoties arī senāk – varam redzēt, kā pieaug vai samazinās latviešu valodas un svešvalodu prasme visā valstī un katrā konkrētā vietā.

Šie mums ir ārkārtīgi svarīgi jautājumi. Jo – kādēļ vispār pastāv Latvija, kāda ir mūsu valsts eksistences jēga?

Vai tā ir tikai ekonomiska vienība ar mērķi nodrošināt savas valsts iedzīvotājiem maksimāli augstu labklājību un drošību, vai papildus tikpat būtisks ir latviešu valodas un kultūras saglabāšanas aspekts. Šeit domas atšķiras. Tā jau neviens no politiķiem vismaz atklāti neteiks: “Visa tā latviešu valodas lieta ir štrunts, man ir vienalga, vai te pēc gadsimta valdīs latviešu valoda vai ne”, tā vietā skan diplomātiskas atbildes -– pietrūkst naudiņas, ja kaut kur jāietaupa, tad taupām uz tā rēķina, jo to neprasa Eiropa.

Tas pats notiek, piemēram, demogrāfijā – neviens nesaka: “Esmu pret atbalstu ģimenēm ar bērniem.” Vienkārši nepietiekot budžeta naudas, tātad – nav politiskās gribas kaut ko būtiski uzlabot.

Gribu atgādināt, kāds ir Latvijas valsts pastāvēšanas mērķis. Mūsu Satversmes preambulā, tās ievadā ir rakstīts: “… Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un bal­stoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.” Tas ir ļoti skaidri definēts mērķis. Tikpat līdzīga, varbūt pat vēl skaidrāka konstitūcija ir igauņiem un vēl citām valstīm.

Diemžēl mūsu valstī nav mehānisma, kā šo svarīgo valsts mērķi sa­sniegt un kā uz to virzīties.

Protams, nevaram prasīt no katra ierēdņa un politiķa, lai viņš rītos mostos un vakaros gultos ar domu par latviešu valodu, tomēr Latvijas valsts politika būtu jāvirza šī mērķa virzienā. Manuprāt, ir neiespējami runāt par šī valsts pastāvēšanas mērķa nodrošinājumu, ja neveicam regulārus un visaptverošus mērījumus par latviešu valodas situāciju.

Daži man iebilduši, ka tiekot veiktas dažādas aptaujas, tomēr tās parasti aptver vienu, divus, varbūt piecus tūkstošus cilvēku, kādā īpašā gadījumā varbūt – vienu divus procentus iedzīvotāju. Tā notiek arī pašlaik – nupat radies neliels ielāpiņš uz šīs sāpīgās brūces. Manot, ka tomēr kaut kas lietas labā jādara, Pārresoru koordinācijas centrs (paldies viņiem!) ir pasūtījis Statistikas pārvaldei tomēr iegūt kaut kādus datus šajā statistikas tukšumā. Pirms pāris nedēļām publicēts preses ziņojums, kurā paziņoti dati, kas iegūti, aptaujājot nepilnus divus procentus iedzīvotāju par dzimto un mājās runāto valodu.

 

Kas būtu primārais, ko pašlaik vajadzētu darīt?

Pats pirmais būtu mērīt, apzināt latviešu valodas lietojuma situāciju, lai mēs saprastu, vai virzāmies uz nosprausto mērķi.

Iespējams, pēc pāris tautas skaitīšanām varēsim nomierināties, redzot, ka lietas attīstās pareizā virzienā un ka īpašam uztraukumam vairs nav pamata. Tā tas noticis, piemēram, Lietuvā. Šobrīd nezinām, vai latviešu valodas stāvoklis uzlabojas vai ne, un šajā situācijā katrs pētnieks satausta vienu “ziloņa daļu” un paziņo, ka latviešu valoda nemaz nav apdraudēta. Būtībā mums nav statistiska pamata izteikt šādus apgalvojumus.

Otrkārt, dzimtās valodas un citu valodu prasmes jautājumus vajadzētu iekļaut arī iedzīvotāju reģistrā – kā, piemēram, Somijā. Šādi, ar laiku panākot iedzīvotāju reģistra pietuvošanos emigrācijas realitātēm, mums atkal būtu uzticami statistikas dati par valodu lietojumu.

 

Kāda aina paveras, kad ar šodienu salīdzināt statistikas ziņas, kas iegūtas par latviešu valodas situāciju pēc Pirmā pasaules kara, aizsākot neatkarīgo Latvijas valsti, kad daudzi iedzīvotāji bija izkauti, devušies bēgļu gaitās?

Pirms un pēc Pirmā pasaules kara latviešiem visu laiku bija stiprs kodols. Gribu uzsvērt latviešu milzīgo pārsvaru nākamās Latvijas valsts teritorijas gandrīz visos apriņķos.

Tomēr jāņem vērā, ka gan pārvācošanas, gan pārkrievošanas laikos tautas vairākums neprata ne krievu, ne vācu valodu.

Līdz ar to vairākumu no latviešu valodas runātājiem citas valodas klātbūtne būtiski neietekmēja. Tikai tā latviešu daļa, kas dzīvoja lielākajās pilsētās, pārsvarā mācēja gan krievu, gan vācu valodu, bet lielākajā daļā pagastu tas bija izteikts mazākums.

Latviešiem pakāpeniski ieplūstot pilsētās, ieņemot darba vietas, amatus, arī pārņemot augstākās izglītības sfēru, kas aizveda līdz Latvijas valsts nodibināšanai, pavisam viegli notika valsts valodas maiņa uz latviešu valodu. Vēlāk, pēc Otrā pasaules kara okupācijas laikā, pārkrievošana un krievu valodas izplatība bija ievērojami plašāka un palika mazākums, kas krievu valodu prata nepietiekami vai neprata nemaz.

Šobrīd tas nedaudz mainās, manuprāt, pavisam drīz kā viena no izplatītākajām valodām blakus krievu valodai nostāsies arī angļu valoda.

 

Kādu saskatāt latviešu valodas nākotni?

Man nav pārliecības, ka būtu pietiekami nodrošināts latviešu valodas pārsvars Latvijā nākamajās paaudzēs. Nebūt ne. Kaut vai, ņemot vērā demogrāfisko attīstību: cik daudz vairāk nomirst nekā piedzimst, cik daudz vairāk aizbrauc nekā atbrauc un cik daudz starp aizbraucējiem un iebraucējiem ir mūsējo.

Tam jāpieskaita latviešu vēlme biežāk pāriet uz svešvalodu saziņā ar līdzpilsoņiem, kuri latviski varbūt nerunā brīvi.

Pastāv nespēja vai nevēlēšanās saziņu mainīt – runāju par latviešu vairākumu, jo ir jau arī tādi, varbūt trešdaļa, kas cenšas šādos gadījumos runāt latviski. Tātad ar mūsu mentālām īpašībām, vairāk rūpējoties par citu cilvēku ērtību nekā paši par savu valodas lietojumu, latviešu valoda bieži paliek ēnā.

Mums Latvijas vēl pietiks un tā vēl būs pietiekami latviska. Es baidos par to, ka mūsu bērniem un mazbērniem, iespējams, dzīves lielākā daļa noritēs citās valodu realitātēs, kur latviešu valoda pamazām ieņems aizvien šaurāku un šaurāku telpu. Varbūt paliks tikai noteikta daļa ģimeņu, kur tā neapgāžami būs vienīgā sarunvaloda.

Protams, latviešu valoda paliks izglītībā, valdībā un parlamentā, bet kāda būs ikdienas sarunvaloda svešu cilvēku starpā? Piemēram, Īrijā daudzas no parlamenta uzrunām izskan īru valodā, bet tas ir mazliet teatrāli. Runāšu līdzībās – cik daudzi no latviešiem kaut vai valsts svētkos uzvelk tautas tērpu? Apmēram tāds ir īru valodas liktenis un situācija ar reālo valodas lietošanu Īrijā.

Saistītie raksti

Runājot par mums, es nedomāju, ka cīņa jau ir zaudēta, bet gan – ka lielā mērā tieši šajā paaudzē, no šodienas skaitot dažus nākamos gadu desmitus, būtībā izšķirsies, vai spēsim nodrošināt nākotnes latviešu valodas un kultūras saglabāšanu, kas ierakstīta mūsu valsts pastāvēšanas mērķī.

 

LA.lv
LA
LA.LV
Kultūra
Dailes teātrī Rolands Atkočūns iestudē Viripajeva “Nepanesami ilgi apskāvieni”
9 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
“Lielais dzintars” ģimenes ar bērniem aicina uz operu un baletu kino formātā
9 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
Liepājas muzejs aicina liepājniekus dalīties ar fotogrāfijām, kas uzņemtas, piedaloties “Baltijas ceļā”
9 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

JL
Juris Lorencs
Pasaulē
Klīst runas par jauniem projektiem pret Latviju. Saruna ar Dmitriju Savinu, kas dzimis Sibīrijā, bet dzīvo Liepājā
Intervija 3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Jūrmalas restorānā tikušies Šlesers un Rīgas domnieks Bergmanis
4 stundas
LA
LA.LV
Dabā
Sinoptiķi pavēsta, kad gaidāms karstākais laiks: prognoze 7 dienām
3 stundas
LA
LA.LV
Sports
Biļetes par 1500 dolāriem, bet redzēt neko nevar – slavenais aktieris Rasels Krovs sašutis par basketbola spēli
1 stunda
VB
Valdis Bērziņš
Pasaulē
Islandē piemin zudušo ledāju 1
3 stundas